7. KAUDZĪTES MATĪSS UN VIŅA LAIKA BIEDRI 1) Kaudzītes Matīss
Pumpurs un Auseklis bija sējuši auglīgu sēklu. No tā laika, kad viņi ar saviem dzejas darbiem sāka parādīties, latviešu lirikā stipri dzirdama tautiskā skaņa; tā nāk pat modē. Sacer pantus tautas dziesmu ritumā, kam nav nekāda satura (tā Danberģis u. c.). Agrākās mākslas dzejas tradīcijas, cieši saistījušās ar latviešu attīstību, bija tomēr tik stipras, ka no tām arī latviešu nacionālie dzejnieki nevarēja. atraisīties. Blakām Pumpuram un Auseklim darbojās dzejnieki, kas gan jutās par viņu centienu biedriem, bet nepieķērās tik cieši. tautas dziesmu renesanses domai, pārņemdami savos darbos arī daudz ko no kristīgo un citu ideju pasaules.
1) KAUDZĪTES MATĪSS. Tautas dzejas renesanses laikā allaž min Kaudzītes Matīsa vārdu, kas sastopams gan dzejā, gan kritikā. Vēlāk, sevišķi no Mērnieku laiku iznākšanas, to parasti min kopā ar brāli Reini. Daudz viņi kopīgi arī strādājuši un devuši; sevišķi epikā viņu vārdi nav šķirami, viņu paveiktais kopīgais darbs nav viens no otra norobežojams. Tomēr savā dzejā un literāriskos spriedumos Kaudzītes Matīss pilnīgi patstāvīgs.
Kaudzītes Matīss dzimis 18. (6.) aug. 1848. g. Vecpiebalgas Mādaru mājās, kur viņa tēvs bija par saimnieku. Ar sava brāļa Reiņa gādību viņš iestājās 1864. g. Vecpiebalgas draudzes skolas jaunatvērtajā augstākā klasē un, vēlāk pats dažās zinībās papildinādamies, nolika 1868. g. skolotāja eksāmenu. No šī laika viņš nodarbojās par skolas vadītāju kādā no Vecpiebalgas pagastskolām (Kaibēnu, vēlāk Ogrēnu skolā). Vēlākos gados, no skolotāja darbiem atvaļinājies, viņš dzīvo Kalna Kaibēnu mājās, ko Kaudzīši bija ieguvuši kā īpašumu. Turpat viņš mira ātrā nāvē 1926. g. 8. novembrī un 20. novembrī tika paglabāts Vecpiebalgas kapos.
Savu izglītību Kaudzītes Matīss paplašināja, kopā ar brāli Reini ceļodams. Vispirms Kaudzīši iepazinās ar Latviju, 1878. g. apceļodami Vidzemi un Kurzemi. Pa Jāņiem 1879. g. viņi iziet no mājām Alūksnes virzienā, noiet kājām līdz Pleskavai, dodas tad uz Narvu, Pēterpili, Rēseli, tad no turienes atkal kājām uz Piebalgu. Vēlāk viņi apceļo ārzemes: 1884. g. Vāciju un Ziemeļšveici, 1885. g. Somiju, 1889. g. Vāciju, Holandi, Beļģiju, Franciju, Šveici, Augšitāliju, Bohēmiju, Austriju. 1903. g. viņi iepazīstas ar kādu Dienvidkrievijas daļu. Ceļodami viņi apmeklē izstādes, ievērojamas vietas, piegriež vērību ļaužu dzīvei un skolām. Viņi ceļo lēti, pa lielai daļai kājām, ģērbdamies un pārtikdami vienkārši. Savus ceļojumu aprakstus viņi laida klajā Balsī un Baltijas Vēstnesī. Kāda dala no tiem pārdrukāti Kaudzīšu kopotos rakstos Vija.
K ā s a b i e d r i s k s d a r b i n i e k s Kaudzītes Matīss daudz laika veltījis Vecpiebalgas biedrību dzīvei, rīkojumiem, priekšlasījumiem, teātrim. Vecpiebalgas labdarības biedrība, par kuras priekšnieku viņš bija ilgāku laiku (no 1884. līdz 1891. gadam), sevišķi ar viņa gādību tikusi pie ērta biedrības nama.
Ar viņa skolotāja amatu stāv sakarā viņa darbība s k o l a s l i t e r at ū r ā. Viņš izdeva Vēsturi tautas skolām (1880), Krievijas vēsturi (1885), Gadu skaitļus iz vēstures (1877), Ortogrāfijas kursu (1877, 3. izd. 1896) u. c. Viņa ievērojamākais darbs skolām ir latviešu lasāma grāmata Sēta un Skola (I 1882, II 1883, III 1884), ko viņš sastādīja kopā ar Stērstu Andreju un izdeva trijās daļās. Lasāmie gabali ar maz izņēmumiem ir viņa paša sarakstīti vai pārveidoti (dažus devis arī brālis Reinis) un ietver sevī galvenā kārtā tikumiskas un lietišķas pamācības. Grāmata piedzīvoja daudz izdevumu - Plašāks darbs no latviešu kultūras vēstures ir viņa monogrāfija Brāļu draudze Vidzemē ( 1877).
L a i k r a k s t o s Kaudzītes Matīsa raksti sāk parādīties, sākot ar 1867. g. Vispirms tie nāca klajā Mājas Viesī un Draugā un Biedrī. Kad 1869. g. sāk iznākt Baltijas Vēstnesis, Kaudzītes Matīss ir viens no viņa čaklākiem līdzstrādniekiem. Bez dzejoļiem, kas vēlāk iznāk sakopojumos, viņš raksta arī atsauksmes par grāmatām.
Savos s p r i e d u m o s p a r l i t e r a t ū r u viņš nenorobežojās šaurā virzienā un nāca vairākkārt sadursmē ar vienpusībām. Septiņdesmitajos gados viņam izcēlās polemika ar Ausekli. Kaudzītes Matīss deva Balt. Vēstnesī (1874) pārskatu par 1873. gada dzejas nodaļu laikrakstos. Auseklis tanī atrada dažus spriedumus, ar kuriem viņš nevarēja būt vienis prātis, un tos atzīmēja. Domu starpības grozās galvenā kārtā ap atsevišķiem vārdiem un teicieniem bez sevišķas atšķirības virzienā. Tikai tas redzams, ka Auseklis pieķēries vairāk tautas dziesmām ar visām viņu savādībām nekā Kaudzīte. Tā Auseklis aizstāv tautas dziesmu pamazinājumu vārdus, galotnes -damis, -ajis u. c., pārmet Kaudzītem, ka viņš tā sauktās «rīmes nemaz neesot aizskāris, kaut gan tās latviešu dzejai esot gluži pretdabīgas; Zvaigznīte rīmētājus saucot par sikšņotājiem. - Asāka bija sadursme ar Pārstrautu Jāni, apspriežot Lautenbaha-Jūsmiņa Zalkša līgavu. Par šo darbu Kaudzītes Matīss, parakstīdamies par Kalķinieku, bija devis atsauksmi Balsī (1880, 73), šaubīdamies, vai dzejot tautas dziesmu ritumā un bez atskaņām sekmēsies. Zalkša līgava patiesībā sacerēta četrpēdu trohajos bez atskaņām un ne tautas dziesmu ritumā; tomēr Pārstrautu Jānis uzņēma Kaudzītes ne visai pareizo izteikumu par uzbrukumu Lautenbaha darbam, sevišķi viņa centieniem dibināt mākslas, dzeju uz tautas dziesmām. Pārstrauts sarakstīja veselu brošūru (Domas par tautiskās dzejas nodibināšanu, Rīgā un Tērbatā 1881), norādīdams, ka šādi centieni ir pamatoti, turklāt nostādīdams Lautenbahu par pirmo patstāvīgo dziesminieku. Kaudzīte atbildēja tāpat brošūrā, uzturēdams spēkā savus izteikumus, uzrādīdams Zalkša līgavā dažus trūkumus un apkarodams domas, ka Lautenbahs ir pirmais patstāvīgais dziesminieks. Kā uz patstāvīgiem tautiskās dzejas darbiem pirms Lautenbaha viņš norādīja uz Mālberģa, Ausekļa, Pumpura sacerējumiem, pieminēdams Mālberģa Staburagu un Liesmu, Pumpura Pastarīti (Pārstrautu Jānis un viņa domas par tautiskās dzejas nodibināšanu, Rīgā 1882).
Kā literatūras aplūkotājs Kaudzītes Matīss sniedza vairāk gadus pārskatus par jauniznākušām latviešu grāmatām Zinību komisijas vasaras sapulcēs, sevišķi ievērodams valodas skaidrību. Daži no šiem pārskatiem iespiesti Zinību komisijas rakstu krājumos (IV 1888, XI 1897). Klajā nākušas viņa atmiņas par latviešu rakstniekiem un citiem atklātības darbiniekiem, kurās sevišķi p1aši un spilgti notēlojas tautiskais laikmets (Atmiņas no «tautiskā laikmeta» etc. I un II, 1924). Šai ievērojamā darbā viņš ceļ klajā daudz svarīgu ziņu par latviešu rakstniekiem, māksliniekiem un citiem darbiniekiem, it īpaši par tiem, ar ko viņam bijuši kādi sakari un kas jau miruši. Plaši apskata arī notikumus tā laika biedrību dzīvē, izglītības laukā, sabiedrībā (pirmie studenti, biedrību sākums, skolotāju sapukes etc.). Svarīgu un vērtīgu kultūrvēsturisku pārskatu par Vecpiebalgas novadu sniedz viņa grāmata V e c p i e b a l g a ( 1926) .
E p i k ā pats ievērojamākais darbs ir romāns Mērnieku laiki (sk. turpmāk nodaļā «Romāni»), ko Kaudzītes Matīss sarakstījis kopā ar brāli Reini. Pastāvīga vērtība labai daļai viņa dzejoļu.
Kaudzītes Matīsa d z e j a izsaka tautiskā laikmeta domas citādā veidā, nekā to dara Pumpurs un Auseklis. Kaudzītem trūkst viņu senatnes cildīšanas, dievu un varoņu pasaules. Viņā izpaužas viņa laika domu pasau1e un uzdevumi. Viņš ve1tī daudz uzmanības Rīgas Latviešu biedrībai, apsveic katru viņas soli (biedrības nama atvēršanu u. c.). Viņš skubina tautiešus stāties tautai tuvu un atzīties par viņas dēliem īpaši tad, kad viņu spiež posts un bēdas, bet palikt no tās atstatāk, «kad tautas vaiņags zeļ un zied». Dažu dzejoli viņš sacer arī tautas dziesmu skaņā (Rindā dzērves, Lakstīgala un mātes meita). Tomēr viņam paliek par pamatu mākslas dzejas formas. No vienkāršām dziesmiņām, pie kurām vēl pieder Klusums (Cik klusas dvēseles man mīļas, Jo klusums debess godība), Brūklenājs u. c., viņš pāriet uz d o m u l i r i k u. Pie tās pieder Vīlumies, kur no tālienes zilā plīvurā tītie kalni tuvumā atklājas par tādiem pašiem kā citi, un galvenā doma izsakās atziņā: «Kas tālumā brīnišķīgs liekas, Ir tuvumā tikai tāds pats.» Kaudzītes domu iecirknī ietilpst arī kristīgas idejas, kurām viņš nenostājas pretī, bet pa reizei dod tām veidu savā dzejā. Plašā dziedājumā viņš ietver Kalna sprediķi. Uz kristīgas ticības pamatiem stāv arī Patiesības kronis, viens no visievērojamākiem Kaudzītes dzejas darbiem. Tā ir alegorija, kur savās lomās parādās Slava, Mīlestība, Šķīstība, Patiesība. Dzejnieks tām (ar Radītāja muti) ierāda šādus uzdevumus pasaulē: Slava izsargā cilvēkus no kūtrības un dod tiem jaunus centienus, Mīlestība viņiem nes laimi, Šķīstība viņiem paglabā laimes ziedus, un Patiesība viņus uztur Dieva ģīmī un līdzībā. Slava manto pasaulē lauru, Mīlestība - rožu, Šķīstība - liliju, bet Patiesība ērkšķu kroni. Ieraugot Patiesību pārnākam asiņojošu, iedegas Dieva bardzība. Viņš liek ērkšķiem nest neredzamus dzeloņus un plosīt pašu plosītāju dvēseles, bet ērkšķu kroni viņš ceļ godā.
Ik katru kroni pasaulē būs pamest,
Ar ērkšķu kroni jāiet debesis!
Var katra galva citus kroņus panest,
Bet šo tik Patiesība panesis.
Kaudzītes Matīsa dzejoļi iznāca divos krājumos: Dziesmiņas (1872) un Dzejoļi (1877). Pirmajā vēl diezgan nepilnīgi mēģinājumi. Dzejnieks to dāvina brālim par mīlestības un pateicības zīmi. Otrs krājums dāvināts Kronvalda Atim, pret kuru dzejnieka lielā cienība izsakās (no Ūlanda ņemtajos) dāvinājuma vārdos:
Tev dāvinātu savas dziesmas - -
Bet kas nu manas dziesmas tev?!
Uz Kronvalda pamudinājumu Kaudzītes Matīss sakopoja latviešu dzejas izlasi Smaidi un asaras jeb Dzejnieku labdienas (1880). Šī ir dzejas antoloģija, kas atspoguļo tautisko laikmetu. Arī turpmākus izdevumus piedzīvodama un vienumēr papildināta, tā nezaudē savu pamatraksturu; tautiskā laikmeta dzeja še ieņem plašākas telpas, un citkārt maz pieejami vecāku dzejnieku darbi še atrod vietu starp jaunākiem.
Kā tulkotājs Kaudzītes Matīss sniedza latviski dažus darbus no krievu klasiskās dzejas: Puškina Gūstīto Kaukāzā (1877), Ļermontova Dēmonu ( 1874) , Hadži Abreku ( 1874) .
L i t e r a t ū r a. Līgotņu Jēkaba Brāli Kaudzīši, Rīta Skaņas I. - A. Alunāna Brāļi Reinis un Matīss Kaudzīši, Ievērojami latvieši 1., Jelgavā 1887, 29-33. Kaudzītes Matīss, Balt. Vēstn. 25 gadu jubilejai par piemiņu. R. 1893, 114-115. Kaudzītes Matīsa pašbiogrāfija: Tālās un tuvās atmiņas par sevi pašu, Ķ. Egles Atziņas I, 75-122, Rīgā 1923. - Ķ. Egles Ķ. M. pirmie darbi, Latvijas Vēstn. liter. pielik. 1923, 53. - Tā paša: Brāļu Kaudzīšu radu raksti, Izglīt. Min. Mēnešraksts 1929, 10. un 11. burtn. - Ķ. Krūzas Ķ. M. jūtu dzeja, Latvijas Vēstn. liter. piel. 1923, 41-46. - Kaudzītes Matīsa 75 gadu jubileja, Cēsīs un Rīgā 1924. - Bez tam Ķ. M. 75 gadu jubilejas gadījumā (1923. g.) parādījās period. izdevumos vesela rinda rakstu un atmiņu. - P. Cimdiņa Atmiņas par brāļiem Kaudzīšiem, Izglīt. Min. Mēnešr. 1929, 10. burtn. - Kaudzīšu Kopotus rakstus Vija sāka izdot J. Ozols Cēsīs 1893. g.
2) LAPAS MĀRTIŅŠ. Ražībā un popularitātē Lapas Mārtiņam rets latviešu rakstnieks var līdzināties. Raibs viņa mūžs. Viņš dzimis 30. ( 18.) septembrī 1846. g. Ērģemes draudzes Kārķu pagasta Vecumu mājās. Viņa tēvs mūrnieks, māte pēc tautības igauniete. Divi ziemas viņš gāja Kārķu pagasta skolā, strādāja pēc tam pie saimnieka par puisi, tad pie mūrniekiem. No 1863. līdz 1866. g. viņš apmeklēja Rūjienas, tad Valmieras draudzes skolu. Ar zīmuli uz bērziem rakstīdams, viņš sāka dzejot. No draudzes skolas viņš savus literāriskos mēģinājumus piesūtīja Ceļa Biedrim un Mājas Viesim. 1868. g. iznāca viņa pirmais dzejoļu krājums Mīlestības un mīlestības-gaudu dziesmas, kas līdz 1893. gadam piedzīvoja sešus izdevumus. 1870. g. viņš piestājās Jaunkārķu pagasta skolā par palīga skolotāju. Bet jau nākamā pavasarī viņam bija šī vieta jāatstāj. Viņš tagad dzīvoja Rīgā, kādu laiku arī Jelgavā, nodarbodamies pa lielākai daļai grāmattirgotavās, spiestuvēs, redakcijās. Viņš dabūja zem kājām vairāk pamata, kad viņu pieņēma par Baltijas Vēstneša pastāvīgu līdzstrādnieku ziņojumiem no igauņu avīzēm. Viņš mira 20. (8.) aprīlī 1909. g. un ir apglabāts Torņkalna kapos.
Lapas Mārtiņš sarakstījis milzumu grāmatu un laikrakstos iespiestu rakstu. Tur ir oriģināli, tulkojumi, pārstrādājumi, dzejoļi, stāsti, romāni, pamācības, runas, laimes vēlējumi, rotaļnieki, vēstulnieki. Viņš zināja piemēroties masu gaumei. Tās izpirka viņa grāmatas, no kurām daža aptver vairāk sējumu. Mīlestība ir viņa neizsmeļamais temats tā dzejā, tā stāstos. Viņa dzejoļu krājumiem vēl arī šādi virsraksti: Mīlestības dziesmu rota (1887), Mīlestības puķītes jaunībai (1887) u. c.
No Lapas Mārtiņa spalvas nākusi rinda garo sensācijas romānu: Belgrādes roze (1792 lappuses), Medinieks (8 daļas, 1890), Izabella (23 burtn., 1879), Dons Karloss u. c. Viņa oriģinālstāstu galvenais motīvs vērojams no virsrakstiem: Laime pēc nelaimes, Noziedzies, bet tomēr nevainīgs, Labam laba alga, Ko liktenis rūgti pārbauda, to viņš arī aplaimo.
Silti pukst Lapas Mārtiņam sirds par tēviju. No sajūsmas par tēviju nākušas viņa dziesmas: Ak, tēvija, tu dārga, svēta, Lai dziesmas skan daudz balsu vienībā, Cik jauka esi, tēvija. Populāra viņa tulkotā balāde Cel mani pār par Daugavu.
L i t e r a t ū r a. Balt. Vēst. 25 gadu jubilejai par piemiņu, R. 1893, 121-124. - Jauna Raža XI, 207. - Kaudzītes Matīsa Atmiņas etc. I, 213, Rīgā 1924.
3) TULIJS. Pilnīgs pretstats Lapas Mārtiņam ir Tulijs. Viņš dzejojis maz, bet tas, ko vinš dzejojis, ir spēka pilns, paliekams. Antons Tulijs dzimis 1. maijā (19. apr.) 1851. g. Vecpiebalgas Veļķu Žīguros. Apmeklējis Vecpiebalgas draudzes skolu, viņš iestājās Varšavas evaņbēliskā seminārā. Brīvdomīgas atbildes dēļ ticības mācību skolotājam par trīsvienīgo Dievu viņu no semināra izslēdz. Sagatavodamies uz savu roku, viņš nolika skolotāja eksāmenu. Par skolotāju viņš bija Vestienā, Viesienā, Raunā, Litenē. 1875. gadā viņš pārgāja uz Drustiem par draudzes skolotāju un tur darbojās līdz 1907. gadam. Mājskolotāja eksāmenu nolicis, viņš piestājās par vācu valodas skolotāju Jaunjelgavas tirdzniecības skolā. Viņš mira Jaunjelgavā 20. (8.) martā 1909. gadā.
Tulijs sarakstījis skolas grāmatas: Vadonis krievu valodas mācībā (1882), Vadonis vācu valodas mācībā (1884), Veltera vēstures tulkojumu (1878-1882), Rēķinu grāmatas (1872-1874).
Tulijs sniedzis dzejā tikai pāris paraugus, bet tie liecina par viņa ārkārtējām spējām. Kad 1873. g. Balt. Vēstnesī parādījās viņa Neticīgais, Kaudzītes Matīss deva par to atzinīgu atsauksmi. Auseklis še piesprauž piezīmi, ka viņš šo dzejoli domā redzējis vācu svārkos un ir pārliecināts, ka tas nav oriģināls. Tulijs, apzinādamies dzejoli par savu, nevarēja Auseklim savu mūžu viņa piezīmi piedot. Bet tiesa gan, ka tādu domu dziļumu un spēku, tādu iekšējas cīņas nopietnību un patiesību, tādu uzskatu patstāvību nevarēja toreizējā latviešu dzejā atrast.
Tu brīnišķīgais savādnieks, - tavs vaigs
Tik sērīgs, sāpīgs, noslēpumu pilns
Tu spītīgs smīnē tad, kad citi raud,
Tu draudīgs pieri rauc, kad gavilē;
Kad citi slavas dziesmas dzied un lūdz,
Un ceļos metas, grūtus grēkus sūdz,
Un taisnoti no putekļiem tad ceļas,
Tu nievādams šos ļaužu barus skati -
Šis dzejolis pieder pie visdziļākās domu lirikas latviešu valodā. (Sk. arī Kaudzītes Matīsa atmiņu piezīmi, Atmiņas etc. II, 280.) Citā dzejolī Tulijs raksturo dažādus smaidus: viltnieka, svētuļa, kārumnieka, palaidnes, tiklas jaunavas, mātes, bērna. Sapņotāju viņš nostāda dzīves īstenībai pretī dzejolī ļauj sapņot tam, kam dzīves tiešamība nav viņa tēlus drupās triekusi. Vēl pāris dzejoļu - un tas ir viss, ko Tulijs sacerējis; bet ar to viņš iemantojis paliekamu vietu latviešu literatūrā.
4) PURKALĪTIS. Ne par ražīgu dzejnieku, bet par valodas meistaru tulkojumos izrādījies Jēkabs Purkalītis. Viņš dzimis 13. (1.) novembrī 1861. g. Smiltenes Purkalīšos, apmeklēja Smiltenes draudzes skolu un mācījās no 1879.-1883. gadam Valkas draudzes skolotāju seminārā. Viņš bija par skolotāju Umurgā, Smiltenē, Jūrmalā, Vecpiebalgā un no 1891. g. Pēterpilī.
Viņa dzejoļi, sevišķi tulkojumi, iznāca pa kādam laikrakstos un 1893. g. krājumā Dziesmu pazarītes. Ar smalku izjūtu un lielu izveicību viņš atdzejojis latviski ievērojamus dzejas darbus. Viņa Šillera Zvana dziesmas tulkojums nav pārspēts. Pie viņa ievērojamākiem atdzejojumiem vēl jāpieskaita: Gētes Bajadere, Šamiso Vecā drēbju mazgātāja, Lēnava Trīs indiānieši. Lēnava balādes atdzejojumā viņš pārspēj Juri Alunānu (kura Trīs indiānieši gan palikuši pirmajā uzmetinājumā, bez pārlabojumiem). Nostādām še blakām minētās balādes pēdējo pantu Alunāna un Purkalīša tulkojumā:
Alunāns:
Pērkons dūc, un padebeši plaisā,
Un ap plostu zibšņi spulgo gaisā,
Kliedzot gaigalas tam apkārt bāžās,
Un tie vīri, dūšu saņemdami,
Šaujas klātu ķērksim dziedādami
Un nu bezdibinā dziļi gāžās.
Purkalītis:
Pērkons dimd, un zibens līpinājas,
Nāves laiva lejup vizinājas,
Kaivas vētrā priecādamās skraida;
Brūnie vīri ciešu, drošu prātu
Steidzas dziedādami krācei klātu,
Lejā - miera klēpis viņus gaida.
5) KAŽOKU DĀVIS. Pēterpils latviešu starpā allaž min Kažoku Dāvi, sevišķi ar Ausekli viņam tuvas attiecības. Viņa īstais vārds Dāvis Pelcis. Viņš dzimis 20. (8.) augustā 1850. gadā Smiltenes Kažoku mājās, mācījies vietējā draudzes skolā, pēc tam Rīgas 2. apriņķa un tirdzniecības skolā, kur beidza kursu 1869. gadā. Trūcības dēļ nevarēdams iestāties ģimnāzijā, viņš nolika mājskolotāja eksāmenu matemātikā un pieņēma vietu Tveras guberņā. 1873. g. viņš pārgāja uz Pēterpili, kur 1880. g. nolika vācu valodas ģimnāzijas skolotāja eksāmenu. Pēterpilī viņš piederēja pie latviešu sabiedriskās dzīves visrosīgākajiem veicinātājiem. Viņš mira Cēsīs, kur nodzīvoja sava mūža 4 pēdējos gadus, 13. aprīlī (31. martā) 1913. g. un tika paglabāts Smiltenē.
Latviešu literatūrai Kažoku Dāvis vispirms sniedza glītu Puškina Nāras tulkojumu. To, kā Auseklis Siliņam raksta (Latv. Grāmata 1923, I, 32), paslīpējuši arī citi, starp tiem Auseklis. Pēc Ausekļa nāves Kažoku Dāvis sakopoja un izdeva Ausekļa rakstus (2 daļas, 1888), kuri gan daudz dabūja ciest no cenzora strīpojumiem. Ievadā izdevējs sniedz uz čak1i savāktu ziņu pamata Ausekļa biogrāfiju. Bez tam Kažoku Dāvis daudz rūpējies par latviešu valodas skaidrību. Viņš valodas labā laida laikrakstos klajā daudz rakstu. Viens no plašākajiem un pamatīgākajiem «Mūsu rakstu valoda un mūsu tēvu valoda» iespiests Zinību komisijas 8. rakstu krājumā. Uzrādīdams plaisu, kāda cēlusies starp mūsu tagad lietoto rakstu valodu un tautas gara mantās un pa daļai dzīvās sarunās dzirdamo tēvu valodu, viņš meklē ceļus, kā rakstu valoda formās un teikumu konstrukcijās vedama saskaņā ar īsto tautas valodu. (Sk. Druva 1913, V, 633.)