7. KRONVALDS
Savas cīņas tautas atmodas laikā latviešu rakstnieki palaikam karoja, ārpus savas tēvijas savrup nostādamies. Kronvalds visu savu mūžu palika savu pretinieku vidū. Viņš cīņā pret vācu varu arī neatbalstījās uz krievu avīžniecību vai sabiedrību. Latviešu apzinīgā tautas daļa jau bija tik liela un stipra, ka tā viņam varēja sniegt zināmu atbalstu. Tuvās attiecībās būdams ar vietējiem vāciešiem, viņš, lietai pamatus meklējot, nonāca līdz konsekventam latviešu nacionālismam. Un tad tās bija garīgas lietas, par kurām viņš cīnījās: tautība, valoda, izglītība, kuras parasti neved pie tiem asumiem kā materiālas.
Atis Kronvalds jeb Kronvalda Atis dzimis 15. (3.) aprīlī 1873. g. Durbes draudzē Mazkrotes Vidus muižiņā, kur viņa tēvs bija par modernieku, vēlāk par rentnieku. Pirmās skolas mācības viņš baudīja turpat Krotē un pārgāja vēlāk uz Lāņu pagastskolu. Par viņa tālāku izglītību tēvs nu vairs nevarēja gādāt.
Bet iznāca, ka Kronvalda Ati, 13 g. vecu, ņēma pie sevis Durbes mācītājs Katerfelds par audžu dēlu un saviem bērniem par biedri. Kronvalds no šī vīra saņēma daudz labu iespaidu. Uz viņu zīmēdamies, Kronvalds saka: «Skubināts no tīras sirds un cilvēku mīlestības, ar saviem darbiem tu stāvi vidū starp diezgan retajiem vīriem, kas cik spēdami palīdzējuši gādāt par latviešu tautas garīgo uzplaukšanu.» Kronvaldam nu tika iespējams turpināt skolas mācības. Viņa audžu tēvs viņu sūtīja Springera privātskolā Durbē, kur viņš palika trīs gadus.
A r s k o l a s m ā c ī b ā m Kronvalda Atim negāja gludi. Pirmajās skolās viņu nodarbināja par maz. Drīz, iemācīdamies uzdevumus un allaž uzteikts, viņš parada citu priekšā palepoties. Arī Springera skola nemodināja interesi par mācības priekšmetiem. Sekas no šādām attiecībām pret skolu parādījās turpmāk. Kad viņš 16 gadu vecumā pārgāja uz Liepājas apriņķa skolu, viņš mācībās netika vairs uz priekšu. Piecus gadus viņš še palika un izstājās no skolas, kas viņam bija apnikusi.
No Liepājas aizejot, Kronvaldam bija jānostājas pašam uz savām kājām. Viņš pieņēma mājskolotāja vietu pie Dr. Pfefera L i e t u v ā. Še viņš kaislīgi pieķērās grāmatām. Starp tām ir Vīnes pedagoga Ditesa raksti. Tādā kārtā viņš še pāris gados piesavinās vairāk zinību nekā savā Liepājas skolas laikā. Viņā mostas karsta vēlēšanās tikt vēl tālāk, un, kad Pfefera dēls iet uz Berlīni, lai turpinātu mācības, Kronvalds dodas viņam līdzi.
Viņš iestājas B e r l ī n e s a u g s t s k o l a s medicīnas fakultātē 1859. gadā. Bet viņš interesējas arī par citiem priekšmetiem, sevišķi par valodniecību. Bez tam viņu aizņem lielpilsētas kultūras dzīve. Pirmoreiz viņš še iepazīstas ar brīvas, lielas kultūrtautas iekārtu un ierašām. Viņš iet Prūsijas parlamentā un noklausās labāko runātāju (Gneista, Virhova u. c.) runas. Berlīnē viņš satikās un iepazinās arī ar Andreju Spāģi. Kā patrioti viņi aplūkoja Baltijas apstākļus vācu kultūras apgaismojumā.
Berlīnē Kronvalds palika tikai pusgadu. Pārnācis Kurzemē, viņš piestājās pie otra Durbes mācītāja Proktora par mājskolotāja I un nodzīvoja pie tā četrus gadus. Viņš še nodevās pedagoģijai, lasīja pedagoģiskus, psiholoģiskus rakstus (starp tiem Benekes psiholoģiju), pār runāja ar saviem amata biedriem audzināšanas un skolas jautājumus un šai nolūkā sāka pulcināt kopā apkārtnes skolotājus. Šī biedrošanās attīstījās par skolotāju konferencēm, kuras Durbes apgabalā Kronvalda vadībā uzplauka 1863. un 1864. gadā.
Durbē būdams, Kronvalds sāk nodarboties arī r a k s t n i e c ī b ā, a v ī ž n i e c ī b ā. Pašā Pēterburgas Avīžu iznākšanas laikā viņš stāv sakarā ar viņas pretiniekiem, ar Latv. Avīzēm, ko vadīja mācītājs Šulcs, ar vāc mēnešrakstu Baltische Monatsschhrift, ko vadīja Berkholcs, ar Rigaschc Zeitung, ko vadīja Ekards. Viņš turējās pie domām, ka vāciešiem un latviešiem jāsaprotas un kopā jāstrādā, rakstīja par abu tautību satiksmi par Baltijas apstākļiem, par skolas jautājumu. Bet drīz viņa raksti uz dūrās uz kavēkļiem, un, kad viņš arī «jaunlatviešu» pretinieku cīņas pa ņēmienus nevarēja atrast par pareiziem, tad viņš ar tiem visus sakaru; pārtrauca. Viņš rakstīja Berkholcam (6. maijā 1863. g.) : «Ar dūri iet kauties, tā nav mana lieta, kaut gan vienumēr cenšos atklāti runāt un sacīt patiesību.» Durbē būdams, Kronvalds sarakstīja arī savu pirmo grāmatu: vācu valodas mācību Mazais vācietis (1863).
Gribēdams reiz tikt ārā no mājskolotāja dzīves, Kronvalds devā; 1865. g. uz T ē r b a t u, lai apmeklētu turienes pedagoģiskos kursus. Nolicis eksāmenu, viņš tika 1867. g. par skolotāju Tērbatas skolotāju seminārā Viņš interesējās par dabas zinātnēm, vēsturi, psiholoģiju, bet sevišķi pa valodniecību. Viņam bija vienumēr pie rokas un priekšā Stendera latvieši un Kuršata leišu vārdnīca, Bīlenšteina latviešu un Šleihera leišu grama tika. Viņa dzīvoklis top par biedrošanās vietu Tērbatas latviešu inteliģencei, studentiem, skolotājiem. Starp citiem pie viņa pienāk studenti K. Kundziņš, K. Millers (Zāriņu Kārlis), J. Kļaviņš.
Tērbatā Kronvalds attīsta arī rosīgu l i t e r ā r i s k u d a r b ī b u. No 1866. g. sāk iznākt laikraksts Draugs un Biedris Braunšveiga vadībā Kronvalds tanī no 1868. g. čakli piedalās. Še parādās arī plašā mērā viņa valodas kuplinātāja darbs. Rakstīdams, piem., par mākslu (Cilvēka iekšķīgs un ārīgs veids), viņš lieto šādus vārdus, piesprauzdams tiem pa skaidrojumus: jauda, nolūks, daile, glaimot, rosīties, izviebties, balvot glīve jeb krāsla (=krāsa), ģaubt (iepriecināt), samādēt (=saprast, mācēt), tēls, dailes rasmas (Kunstprodukte), atģist, daileklis (Kunstgebilde) Draugam un Biedrim 1869. g. izbeidzoties un nodibinoties Baltijas Vēst nesim, viņš savā avīžnieka darbībā pārgāja uz šo laikrakstu, nostādamies ar saviem rakstiem par latviešu valodu, tautību, skolām, ar savām ar prātīgajām polemikām šī laikraksta vadošo līdzstrādnieku vidū. Stādamies pretī vācu avīzē (Zeitung fur Stadt und Land) izteiktajām domām par latviešu inteliģences centieniem, viņš sarakstīja vācu valodā brošūru Nationale Bestrebungen (1872). Viņš turpināja izdot J. Alunāna uzsākto Sētu, Dabu, Pasauli, sastādīdams šī krājuma ceturto grāmatu (1873) un ievietodams še Kundziņa rakstu Ernsts Gliks, Lībieša - Acs un pats savu - Solons.
Tik drudžaina darbība pārāk aizņēma Kronvalda spēkus. Viņš savārga un aizbrauca 1872. g. vasarā veseļoties V i l d b ā d e s veselības avotos Vācijā. Veselība patiesi arī uzlabojās. Viņš raksta savam draugam: «Izbraucu kā nespēcīgs vaidētājs, pārbraukšu kā darba strādātājs un savējo apgādnieks.»
Ap šo laiku viņš sāk vest sarunas ar V e c p i e b a l g a s skolu darbiniekiem, kas viņu aicina par vadītāju pie draudzes skolas ierīkojamai augstākai klasei. Kronvalds aicinājumu pieņem un aiziet uz Vecpiebalgu īsi priekš Jāņiem 1873. gadā.
Vēl no ceļa noguris, viņš dodas uz Rīgu, lai piedalītos pie P i r m i e m vispārējiem latv. dziesmu svētkiem. Viņš goda mielastā tura runas, kas saceļ sajūsmas vētru. Vecākie, pie agrākās paaudzes piederošie darbinieki paliek ēnā. Uz Cimzes labi domāto aizrādījumu, ka par svinamiem svētkiem jāpateicas vācu skolām, Kronvalds jūsmīgā runā atbild, ka par tiem pirmais gods nākoties tautības garam. Pret Bilenšteina latviešu tautas dziesmu apzīmēšanu par bērnu dziesmām Kronvalds nostāda latv. tautas dziesmu diženumu un lepni jautā: «Un kas vēl uzdrošināsies nosaukt mūsu tautas dziesmas par bērnu dziesmām?!» Šādas atbildes, kam svētku dalībnieki uzgavilēja, cēlās pa daļai aiz vecāko darbinieku runu pārpratuma, ko viņi Kronvaldam ņēma stipri ļaunā. Ieraugāma še plaisa divu paaudžu starpā. Kronvaldu izvēlēja arī par dziesmu svētku laikā noturētās Pirmās vispārējās latv. skolotāju sapulces vadoni. Tāpat viņš vada arī Otru vispārējo skolotāju sapulci nākamā (1874.) gadā.
Vecpiebalgā Kronvalds veltīja visus savus spēkus i z g l ī t ī b a s v e i c i n ā š a n a i skolā un ārpus tās. Vecpiebalgā tai pašā laikā vēl darbojās brāļi Kaudzītes, skolotājs Pilsātnieks, Dr. Jurjāns. Kronvalds tur vietējā labdarības biedrībā veselu rindu priekšlasījumu par daždažādiem tematiem: par valodu, Veco Stenderu, telegrāfu, Darvinu, botāniku, romiešiem, saldējamo mašīnu, neatsakās arī spēlēt līdzi teātri. Pie tam viņš apņemas sastādīt latviešu skolām nepieciešamās skolas grāmatas.
Par to, kā Kronvalds bija V e c p i e b a l g ā n o d a r b i n ā t s, zin liecināt Kaudzītes Matīss (I. M. Mēnešraksts 1920, II, 123): «Viņu vēlējās dzirdēt ar priekšlasījumiem Dziedāšanas biedrībā; tika ierīkots ik nedēļas viens brīvi pieietams priekšlasījumu vakars, kur viņam vajadzēja būt vismaz lielākam darītājam; bij jāraksta daudz un dažādu vēstuļu, lielāko tiesu ļoti garu; jādomā un jāstrādā priekš skolotāju sapulcēm; jāraksta šis un tas priekš Balt. Vēstneša un citās rakstniecības lietās, ja ne citādi, tad krājot materiālus un kārtojot; bij jāpūlas valodas kopšanas un kuplināšanas darbos; jāsaņem mājā daudz viesu un, negribot atraidīt ielūgumus, jābrauc un jāiet šur tur, brīžam arī labi tālu, viesoties un uz godībām, no kurām, aiz miega nokavējuma, pārnesa arvienu galvas sāpes priekš nākamā rīta. Vēl nāk klāt domas par veselas rindas zinātnisku grāmatu sarakstīšanu. Pie tam jācīnās ar dažiem liekiem kavēkļiem: traucē ģimenes locekļi, dēls, meita, māmuliņa; šī aicina launagā vai vakariņās, pirms nodomātie darbi sākti. Pēc ēdama laika citi darbi: skolnieku burtnīcas, vēstules. Tad nu jāstrādā naktīs iekšā.
Darbā Kronvaldu pēkšņi pārsteidz nāve. 16. (4.) februārī 1875. g. viņš nodod klasē stundas un strādā vakarā kopā ar Kaudzītes Reini pie vēstures grāmatas. Ir jau pāri pusnaktij, kad viņš šķiras. Otrā rītā, 17. (5.) februārī, atrod Kronvaldu nomirušu ar trieku. Viņu paglabāja Vecpiebalgas kapos, kur viņam uzcēla pieminekli.
Kronvalda Atis bija savā laikā t a u t a s a t m o d a s d o m u v i s s p ē c ī g ā k a i s, vissekmīgākais izteicējs. Par tādu viņš tika sevišķi ar to, ka viņam (pēc viņa paša liecības) nebija mīļākas tautas par latviešu tautu un svētākas valodas par latviešu valodu.
Viņa centieni izsacījās ne vien viņa rakstos un viņa darbībā, bet arī viņa r u n ā s. Viņa laikabiedri apliecina viņa sevišķās runas spējas. Kaudzītes Matīss saka: «Kronvalda Atis bija lielāks runātājs nekā rakstnieks. Runāt viņš varēja no vietas, gandrīz bez sataisīšanās. Nopietnās runās viņš sakausēja sirdis klausītājiem, it kā zibens dažubrīd sakausē metālu. Bet ne tik vien klausītāju sirdis, - arī pats savu. Jo daudzkārt svētos acumirkļos viņam sejs sāka strāvot, acis brīnišķīgi spīdēt un daža asara noritēja. Ar savām jocīgām runām viņš atkal smīdināja klausītājus līdz asarām.»
Kronvalds kopa latviešu valodu, sevišķi paplašināja viņas vārdu krājumu, rūpējās par latviešu izglītību, sevišķi par latviešu skolas nodibināšanu un latviešu skolotāju biedrošanos, noskaidroja latviešu tautisko centienu programmu.
Kā v a l o d n i e k s Kronvalds turpina Jura Alunāna uzsākto darbu. No visiem pieejamiem avotiem, no valodas grāmatām, no tautas gara mantām, no tautas mutes viņš cenšas pamatīgi iepazīties ar latviešu valodas dabu un likumiem. Lai jēdzieniem un priekšmetiem, ar kuriem latvieši, jaunlaiku kultūras dzīvē stādamies, dabūtu latviešu vārdus, Kronvalds 1) cēla klajā vecus un apvidu vārdus, dažreiz viņu nozīmi pārgrozīdams, 2) aizņēmās vārdus no radniecīgajām (leišu un prūšu) valodām un 3) atvasināja jaunus vārdus. No vecajiem un apvidu vārdiem ir Kronvalda ievesti rakstniecībā: apvārsnis, balva, jauda, kautrēties, nolūks, sacerēt, veids u. c.; pie tam nozīmē pārgrozīti vecie vārdi: arods (Fach; Stendera vārdnīcā: Fach im Speicher, Kornkasten), josla (Zone: St. v.: bunter Streif im Zeuge), loma (Rolle; St. v.: Teil einer Arbeit), oma (St. v.: oma = im Andenken), omulīgs u. c. No prūšu valodas Kronvalds aizņēma vārdu: ķermenis, no leišu: viela. Pie Kronvalda celtajiem vārdiem, kas pilnīgi pārgājuši latviešu rakstu valodā un tautā, pieder: aizbildnis, apstāklis, burtnīca, būte, būtība, dzeja, dzejolis, dzenulis, gleznot, jūtekļi, līdzekļi, nākotne, pagātne, pamatība, priekšmets, pilnvara, raksturs, satversme, stāvoklis, sūtnis, ziedonis, zinātne, teikums, turpināt, vēstule, vēsture, cietoksnis, cēlonis.
Daži Kronvalda celti vārdi turpmāk atmesti. Tādi ir: dīvatrons (teātris), gādeklis( Pflicht), kosma (Ordnung), nausma (Vorteil), jaunule (Novelle), iestingums (Spannung), piepilde (Ergänzung).
Kronvalds centās ar saviem rakstiem dot arī v a l o d a s p a r a u g u s. Jaunus vārdus viņš pa lielai daļai ieved valodā, tos lietodams raksturīgos rakstos, kur tad viņa nolūks spraužas acīs un stils top smags.
Par mākslu runādams, viņš raksta (Draugs un Biedris 1868. 24. nrā): «Visa pasaule ir, tā sakot, viens vienīgs daileklis jeb dailījums, mēs cilvēki tikai raugam ; šlķirt, šķelt un dalīt. Varenā saskaņā izglītots jaukums un izrakstīts daiļums tas ir dailes darījums, vienalga, vai akmins, vai glīves, vai skaņas, vai vārdi par ārīgo paveidu pieņemti.»
Turpmāk Kronvalda stils noskaidrojas. Jaunceltus vārdus viņš lieto rūpīgā izlasē, bet rauga atdzīvināt īpatnīgo latviešu valodu un paplašināt tās izteiksmes spējas. Viņš tad arī pirmais, kas sniedz p r i e k š z ī m ī g u t ē l o j o š u p r o z u, kā Neikens stāstošu prozu. Ja arī kāda reta viņa lietota forma (piem., burbuļodami avoti) un kāds rets vārds būtu vēlāk no literatūras valodas izskausts, tomēr viņa stilā paliek vēl vienmēr tik daudz daiļuma, smalka noskaņojuma, spēka, ka tas saista un patīk.
Par paraugu aprakstu prozai var derēt Kronvalda R u d e n s n ā k, r u d e n s n ā k (Balt. Vēstnesis, 1869, 69.-71. nr.) . Visas rudens nokrāsas še nospoguļojas viszīmīgākās, vissmalkākās gleznās. Kādu daļu noskaņotu gleznu sniedz tautas dziesmas. Tās še nav lieki iemetinājumi, bet pieskaņojas kopējai ainai, kas darināta no ļaužu mutes ņemtā, bet īpatnīgi pārstrādātā tautas valodā. Tādā kārtā še iznāk tēlojums, kam mūsu literatūrā reti kas blakām stādāms.
R u d e n s p i r m ā s z i m e s šā aprakstītas: «Rudens nākšana ir rāma, lēna un klusa. Mēs viņu visvairāk tikai tad nomanām, kad jau tumšākas ēnas sāk stiepties pāri par to segu, kuru zemei apkārt tekoši saules stari katrā gadslaikā sazīmē. Pa laukiem tiek labība pļauta un krauta. Iesākot gan tikai kādās vietās, šur tur; bet drošā vasaras samaņa nu pagalam, jo ienākušās vārpas nozīmē, ka radības novīšana un nokalšana iesākusies. Dzeltenais stiebru lauks ir saules stundenis augu valstī, jo pie viņa tā kā ar acīm var redzēt vasaras dienas un nedējas aiztekam. Drīz sākas visur laukos čakla rosīšanās, izkapts skandrais balss atskan malu malās, spailes krīt šņākdamas, kūlīši paceļas pa simtiem un lauku celiņš jeb teks jau kļūst redzams, kurš līdz šim brīdim bij it noslēpts, kur paipala gājējus mīlīgi sveicināja un grieze caurām naktīm sludināja: briest, briest, briest, briest rudzi briest, kur kumelīte lielactiņa ziedēja un kur vārpas draugulīgi klanīdamās šurpu līgojās. Pēc necik dienām - lūk, klaji rugāji visur izplatās. Tāds ir tas pirmais rudeņa atgādiens, kas nopietni pieklauvē pie cilvēka sirds. Radība, atkal reiz savu varenu darbu pastrādājusi; nu tā atslīgst, iegrimst atpakaļ iekš sevis pašas. Bet no svētīšanas darba piekususi vēl pasmaida - un svēts klusums metas virs zemes.»
Vēstījumu prozas paraugs ir S o l o n s (Sēta, Daba, Pasaule, IV), kur Kronvalds ar sajūsmu, par paraugu latviešiem, attēlo seno grieķu sekmīgo cenšanos pēc augstiem ideāliem. Tikai ne visai viņš noturas vēstījuma stilā, bet daudzkārt pāriet viņam piedabīgos tēlojumos un raksturojumos. Arī še viņa valoda lietišķa un skaista.
Grieķu bērnu audzināšanu viņš, piem., raksturo: «Grieķi turēja to par Dieva dotu bausli, ka cilvēkam vajagot tikpat rūpīgi un pieklājīgi gādāt par sava ķermeņa vingrinājumu, kā par sava gara izdaiļinājumu. Tiem patika miesīgā zaļoksnība, auguma daiļums, stingru, bet vieglu soju gājiens; locekļu svarīgs veiklums un lunkanums, nadzība un stiprums cīņās. Skaidrs un drošs skatiens un tāda attapīga izmanība, kādu tik tad iegūstam, kad ik dienas no jauna mācāmies likstas pārveikt, - šīs krietnu tikumu ārīgās zīmes stāvēja pie grieķiem tādā pašā cieņā kā gara izdailējums, prāta skaidrums, veikla izmaņa mākslās un zinātnēs. Bērnu audzinātājiem un mācītājiem bij tādēļ par to gādāt, ka lai jaunā audze izaugtu spēcīga un varena miesīgā un garīgā ziņā. Bērnu audzināšanas gala mērķis bij šāds: priekš jaunās audzes izgādāt ārīgu un iekšķīgu daiļumu un tikumu, miesīgu un garīgu jaunību, veselību un līgsmību, proti, visus ķermeņa spēkus, visas gara dāvanas tādā mērā saderīgi izdailēt, ka lai ikkatrs bērns uzaugtu par īstu pilnīgu cilvēku pēc savas ārienes un iekšienes.»
Kronvalda stilu ceļ ī s t a s a j ū s m a par daiļumu, tikumu, krietniem centieniem, dedzīga latviešu tautas un valodas mīlestība. Tās ir vienmēr daiļas un lielas domas, kas viņam izsakāmas, tāpēc tām vedas tērpties pievilcīgā, jaukā valodā.
Par l a t v i e š u s k o l u u n s k o l o t ā j i e m Kronvalds sāka domāt, vēl Durbē būdams. Še minama viņa gādība par mācības līdzekļiem. Zīmīgi tas, ka pirmais darbs, ko šis sirdīgais latviešu aizstāvis skolas laukā pastrādā, ir - v ā c u v a l o d a s m ā c ī b a latviešiem. Bet Kronvalds arī še paliek karsts patriots. Gan ne pirmajā, bet savas vācu valodas mācības otrā izdevumā viņš sākumā un beigās liek latviešiem pie sirds, ka viņi, arī vācu valodu mācīdamies, ir un paliek latvieši. Viņš ar savu Mazo Vācieti negrib puskokalēcējus savā tautā vairot. Viņš piekodina skolotājiem un skolēniem, lai viņa grāmatu rokā neņem, iekam nav pieklājīgi apkopta mātes valoda. Pret tiem, kas latviešu valodu nicina, viņš pieved garu izvilkumu no Barona Mūsu tēvzemes aprakstīšanas par latv. valodas nozīmi. Grāmatas beigās Kronvalds piesprauž tādu pašu plašu izvilkumu no Pēterburgas Avīzēm par kaunīgiem latviešiem, kurā citēti īru dzejnieka Tomasa Mūra (Moor) vārdi:
Kad tu būtu, tēvu zeme, kā es lūdzu nakt un dien,
Liela, branga jūras pērle, pasauls paradīzes dārzs,
Tad gan lepnāki es tevi sveicinātu, slavētu,
Bet vai tevi karstāk mīlēt nekā šodien varētu?
Kronvalda vācu valodas mācības vāka tituls: Mazā Vācieša pirmais solis, Liepājā 1863. Vispārējais tituls pirmajā lapā: Theoretisch-praktischer Lehrgang für den Unterricht in der deutschen Sprache fur Letten in vier Teilen von A. Kronwald. Erster Theil: Vorschule der deutschen Sprache. Pirmās burtnicas tituls otrā lapā: Grāmata, kas māca Latviešiem viegli un ātri vāciski lasīt, rakstīt un runāt. Praktische Anleitung die deutsche Sprache in kurzer Zeit verstehen, sprechen und schreiben zu lernen, Liepājā 1863. Grāmatu sastādītājs velti Dr. H. E. Katerfeldam, «katras patiesas izglītības vissiltākajam veicinātājam». Grāmata nodomāta izdot četrās daļās. No tām iznācis tikai sākums: pirmajā izdevumā pirmās daļas pirmais solis, otrā visa pirmā daļa (pirmais un otrais solis). Otrs izdevums pamatīgi pārlabots, tā ka uzlūkojams par pilnīgi jaunu grāmatu. Tā tituls: Mazā Vācieša pirmā daļa: pirmais un otrais solis. Otra driķe, Liepājā 1865. Metodē Kronvalds pāriet no sintētiskās (ko lieto Spāgis) uz analītisko metodi. Pirmo izdevumu viņš vēl sāk ar atsevišķiem teikumiem; otrā izdevumā tūliņ sākumā sniegti sakarīgi gabali vācu valodā ar latvisku tulkojumu zem katras rindas. Bez tam grāmatā vingrinājumi un sarunas. - Otra sola ievadā doti teorētiski paskaidrojumi par valodu, nepieciešamos latviskos vārdus atvasinot. Še Kronvalds lieto vārdus: priekšmets, sajēga (Begriff), jūtekli (Sinnesorgane), teikums, priekšmeta vārdi (Dingwörter), savādības vārdi (Eigenschaftswörter), darīšanas vārdi (Thatigkeitswörter), gruntinieks (Subjekt), izteikums (Pradicat).
Tērbatas augstskolas pedagoģiskos kursos Kronvalds iedziļojas d z i m t e n e s m ā c ī b a s jautājumā. Kursu dalībniekiem bija jāizstrādā katrā semestri pa zinātniskam darbam. Kronvalds dabūja par apstrādājamo tematu dzimtenes mācību mūsu elementārskolās. Pagatavoto darbu atrada profesors Strimpels par tādu, kas attaisno, ka to laiž klajā. Kronvalds še paliek tīras pedagoģijas robežās. Viņš uzrāda un pārbauda dažādas domas, kas izsacītas par dzimtenes mācību, noteic viņas apmērus, apskata pasniedzamo veidu. Ar smalku izpratni viņš uzmeklē, kas lieks, kas īsts, modes saucienu neaizvilināms. Par toreiz daudzināto koncentrāciju viņš saka, ka tā daudzkārt koncentrē miglu skolotāja acu priekšā, tā ka tas nekā skaidra vairs neredz. Pie tam viņš spiežas cauri līdz lielajiem pedagoģiskajiem principiem. Pašdarbība viņa acīs nenorobežojas ar ierosinātās domu gaitas noslēgumu, bet gara darbam jāpievienojas gribai, tieksmei, mīlestībai. Arī par bezdarbīgiem un laiskiem turētie skolnieki var būt pašdarbīgi, lai gan ne skolotāja norādītā virzienā. Par latviešu skolām še Kronvalds nemin ne vārda, tikai norāda uz kādām vācu skolām, kur ievesta dzimtenes mācība (tā uz Šefera skolu Durbē).
Kronvalda dzimtenes mācības virsraksts: Der Unterricht in der Heimatkunde. Von Otto Kronwald. Mit einem Vorwort von Professor Strumpell, Dorpat 1867. Latviskā izdevumā ši grāmata iznāca tikai pašā jaunākā laikā ar nosaukumu: Kronvaldu Atta Dzimtenes mācība. Tulkojis Bebru Juris, Rīgā 1922.
Turpmākajā darba straujumā Kronvaldam vairs neatlika laika ne sagādāt latviešu skolai mācības līdzekļus, ne mierīgi iztirzāt pedagoģiskus jautājumus. Bet, praktiskā skolas darbā strādādams, viņš tomēr domāja arī par šādiem uzdevumiem. Par galveno kavēkli latviešu skolas tālākai attīstībai viņš ieraudzīja mācības grāmatu trūkumu. Viņš apņēmās sarakstīt latviešu skolai: Botāniku, Fiziku, Latviešu valodas mācību, Vēsturi. Pie daža no šiem darbiem viņš arī ķērās.
Ļoti svarīgs Kronvalda latviešu s k o l o t ā j u b i e d r o t ā j a d a r b s. Tas notiek uz pedagoģiskiem pamatiem. Uz tiem tas paliek ar visu to, ka Kronvalds cieši un noteikti uzsver nacionālismu. Viņš turējās pie pārliecības, ka nacionālisms ir pedagoģiska prasība. Durbē skolotājus ap sevi pulcēdams, viņš uzsvēra tikai pedagoģiskos principus. Arvienu dziļāk iedams, viņš atrada, ka audzināšana jāturpina no tās pakāpes un tanī virzienā, ko tauta uzrāda savā valodā un gara mantās. Tautas valodai še tāda nozīme, kāda nevienam citam audzināšanas līdzeklim. Tautas valoda latviešu skolotājiem līdz pamatiem jāpazīst, jāpiesavinās, jāpārvalda. Ar šo prasību viņš nonāca uz Vidzemes skolotāju sapulci Turaidā 1869. gada jūlijā, to aprādīdams skaidri un ar sajūsmu. Pie tam viņš uzaicināja skolotājus nākt viņam palīgā izpētīt dažu vārdu (sinonīmu) nozīmi. Tādā kārtā viņš meta dzīvo uguni skolotāju vidū, kas viņus iesildīja un vienoja savā starpā un ar tautu. Viņš tad pirmajās vispārējās latviešu skolotāju sapulcēs Rīgā 1873. un 1874. g. stāv skolotāju priekšgalā un liek neizārdāmu, lai gan turpmāk daudzkārt satricinātu, pamatu latviešu nacionālai skolai.
Pie tās nešķirami pieder arī mācību pasniegšana tautas valodā. Šo prasību Kronvalds cieši nodibināja vācu valodā sarakstītā brošūrā par tautiskajiem centieniem.
Kronvalda brošūra Nationale Bestrebungen uzskatāma par 1 a t v i e š u tautisko centienu programmas rakstu. Tā sarakstīta kā atbilde kādam vācu avīzes Zeitung fūr Stadt und Land rakstam.
Šī vācu avīze izsacīja (1871. g. 246. nrā) domas, ka nacionāla latviešu attīstība līdz augstākai pakāpei nav iespējama, ka nav un nevar būt neviena augsti mācīta latvieša, tāpēc ka latvietis savā valodā nevar tikt pie augstākas izglītības, ka nav ne mazāko pamatu, uz kuriem varētu uzcelt patstāvīgu latviešu izglītības ēku, ka maza tauta, kas dzīvo divu lielu, vecu kultūras tautu starpā, nevar izkopt savu patstāvīgu nacionālu kultūru, ne arī to samaksāt.
Vācu avīzei atbildēja Valdemārs un Kronvalda Atis. Viņa rakstu vēlāk pārtulkoja Āronu Matīss, to laizdams klajā vispirms Austrumā (1887) un vēlāk grāmatā: Kronvalda Ata Tautiski centieni, Universālā bibliotēkā Nr. 71, Pēterburgā.
Vispirms Kronvalds konstatē: I r g a n m ā c ī t i l a t v i e š i. Katrs zin, ka tas, kas iegūst izglītību, ir izglītots, vai nu viņš būtu krievs, latvietis vai vācietis, vai viņš savu izglītību smēlies no grieķiem un romiešiem, no vāciem vai krieviem. Ka dažs latvietis izglītodamies savu tautību pamet, nāk no gara un prāta sabojāšanas. Kultūra ir ilggadējs kopdarinājums, pie kā ņem dalību katra tauta pēc savas gribas un spējas. Mācītie latvieši taisni kā latvieši vislabāk izpildīs sava laika uzdevumus, izlietodami savas zinības un spējas visas tautas labā.
Izglītībā t a u t a s v a l o d a i vislielākais svars. Tikai savas mātes valodā mācīdamies, ar svešām valodām nenodarbodamies, pirmmācības skolā bērni īsākā mācības laikā piesavināsies dzīvē nepieciešamo zinību mēru. Tikai tautas valodā mācības saņemdams, bērns attīstīsies pēc savas sevišķās iedzimtās dabas, kas saaugusi ar visu bērna ārējo un garīgo apkārtni, ietēlotu tautas valodā. Bet arī augstākās skolās lietojama tautas valoda. Vienkārt, tikai tad, ja augstākās skolās varēs ietikt bez svešām valodām, tautskolām būs svabadas rokas kopt savu īsto darbu; otrkārt, tikai tā, savu valodu arī augstākās skolās lietodami, izglītotie latvieši paliks sakarā ar savas zemes un tautas attīstību un spēs to veicināt. Patlaban mācītam latvietim jāiepazīstas ar savas tautas valodu un vēsturi ārpus skolas, lai skolā iegūtās zinības un spējas izlietotu visas tautas labā, paceļot viņas garīgo, tikumisko un materiālo labklājību. «Mēs, kas ar skaidru apziņu savu iegūtu izglītību, savu spēku, savu dzīvību ziedojam savas tautas labā, mēs turamies cieši un uzticīgi pie tēvu valodas un savas tautības, un viņas sevišķi tagad nevaram ne par kādu naudu pārdot, tādēļ ka - mums nevar dot neko citu vietā, kas būtu tikpat svarīgs un cienīgs mūsu tautas civilizācijas interešu ziņā.»
V e c u u n l i e l u t a u t u t u v u m s latviešu attīstībai taisni nāk par labu. Tas latviešus pasargās no kaut kādas mežoņu tautas uzbrukuma; viena par otru tās sacentīsies palīdzēt latviešiem tikt pie svabadības, gaismas un tiesībām; latvieši daudz mantos no viņu piedzīvojumiem un bagātībām, un viņiem nav ko bīties, ka tās varētu pret viņiem tik viegli noziegties, kā tas būtu gaidāms no mazām un neapgaismotām tautām, kas, savu mazumu un vājumu apzinādamās, var ļauties pavedināties uz dažādām ļaunprātībām un netaisnībām.
Bet latviešiem pašiem jāķeras pie darba. Viņi brīvību nedrīkst izlietot patvaļai, rupjībai un bezkaunībai; viņu izglītība nedrīkst pastāvēt iekš tam, ka viņi lepojas ar ielauzītām valodas drumslām un salasītu paviršību. Izglītība nav apvelkama kā drēbes, ko kāds cits pašūdinājis. Jāstrādā nopietni, vīrišķīgi, stāvot vienam par visiem, visiem par vienu. Tādēļ apzinīgajiem latviešiem pienākas modināt, kopt un spēcināt jo šķīstu tautības apziņu.
Š a u b a s p a r n ā k o t n i nedrīkst atturēt no darba. Kā zemkopis, zinādams, ka salnas var iznīcināt viņa sēju, tirgotājs, redzēdams, ka jūra daudzkārt aprij kuģus, tomēr dara, kas darāms, tā mācītais latvietis sēj savu sēklu, tāpēc ka pienācis laiks.
L a t v i e š u t a u t i s k o s c e n t i e n u s a t z i n u š i n e t i k a i l a t v i e š i. Arī vācieši pie latviešiem tos veicinājuši: saudzēdami un vairodami to labu, kas ir latviešu tautā, kopdami latviešu valodu, spodrinādami tautības apziņu, iestādamies par latviešu tautas patiesām apgaismošanas interesēm. To darījuši bīskaps Ulmanis, Stenders un daudzi citi. Vācija savos lielajos vēsturiskajos momentos nesusi latviešiem gaismu: reformācijas laikā iznāk pirmās latviešu grāmatas, apgaismošanas gadu simtenī liek latviešu izglītībai jaunus pamatus Vecais Stenders. Kad nu Vācija svin tautas atdzimšanas svētkus, vācietis Latvijā izpildīs savu vēsturisko uzdevumu, še palīdzēdams dabiskā ceļā veicināt un izkopt civilizāciju un kultūru.
Kronvalds slēdz ar pašas vācu avīzes vārdiem: «Savu tautu celt, kultūrai un civilizācijai pie viņas arvien jo plašāk durvis atvērt, valodu izkopt un viņu darīt par augšējā uzdevuma izpildītāju ieroci, tā ir, pēc mūsu domām, visas mūsu tautiskās preses kopēja cenšanās. Šī cenšanās ir nenoliedzami laba un pelna, ka to, kur vien vajadzīgs, pabalsta katrs, kam uz to spēja un prašana.»
Šai brošūrai, kurā runa par latviešu turpmāko pastāvēšanu vai nepastāvēšanu, Kronvalds liek par moto Hektora vārdus (no Homēra Iliādas):
«Mani pret likteņa gribu neviens nevar aizraidīt peklē;
Tomēr tam izbēgt, kas lemts, nav mirstīgam iespējams bijis
Gluži nevienam, vai augsts tas vai zems, kas vien tikai dzimis.
L i t e r a t ū r a. Kronvalda Ata Kopoti raksti un runas. Rediģējis Līgotņu Jēkabs, Rīaā 1925. - Tā paša: Kr. A. Biogrāfija (Ievēr. vīri dzīvē un darbā, nr. 5), Rīgā 1924. - K. Kundziņa Kronvalda Atis. Gabals iz latviešu garīgās dzīves, Rīgā 1905. Der. grām. nodaļas izdevums. - Purinu Klāva Kr. A., Balt. Vēstneša 25 gadu jubilejai par piemiņu, Rīgā 1893, 31-47. - A. Ķeniņa Kr. A. latviešu īpatnības modinātājs, Jaunības Literatūra II, 1902. - A. Berga Kr. A., priekšlasījums, Latv. Izgl. biedrības gada grāmata II, 19I0. - K. Mīlenbaha Kronvalds kā valodnieks, turpat. - Kaudzītes Matīsa Atmiņas par Kronvalda Ata pēdējām mūža dienām, Izgl. Min. Mēnešraksts II, 1920, 120-130; tas pats Kaudzītes M. Atmiņas I, Rīgā 1924, 303-324. - Laubes Indriķa Kr. A., Rota III, 1886, 28.-32. nr. - E. Blanka Kr. A., Latv. tautiskā kustība, Rīgā 1921, 125-141; tas pats grāmatas jaunā izdevumā: Latvju tautas atmoda, Rīgā 1927, 127-140.M. Ārona Spriedumi par Kronvaldu, Rīgas Ziņas 1925, 93. un 94. nrā.