8. ROMĀNI 1) Mērnieku laiki
Latviešu rakstniecībai attīstoties, radās tajā arī gari stāsti, romāni. Šim literatūras veidam nebija nekādu tradīciju ne latviešu burtniecībā, ne vecajā grāmatniecībā. Tautas sacerējumos nebija ne epa, kas ietver sevī kāda laikmeta ainu, ne pasaku cikla, kas varoni izvada cauri pa vairāk piedzīvojumiem. Kā bruņnieku kārtas, tā latviešiem trūka arī bruņnieku romāna. Vāciešu sagādātajai grāmatniecībai bija vienumēr šauri pamācības mērķi, kuros neietilpa plašākas mākslinieciskās tēlojumu ainas. Tā arī Defo Robinsonu Krūziņu Girgensons sniedza ne kā tēlojošu stāstu, bet pedagoga Kampes apstrādājumā sarunu veidā.
Bet laikā, kad visapkārt romānu literatūra bija pilnos ziedos, kad labākie rakstnieki pasaules literatūrā (Flobērs, Balzaks, Dostojevskis, Tolstojs u. c.) iemantoja slavu kā romānu sacerētāji, nevarēja spirgtu dīgļu pilnajā latviešu rakstniecības 1aukā šī dzejas nozare palikt neizcelta. Vispirms tautā spraudās iekšā masu garšai piemērotie garie viltnieku stāsti un sensācijas romāni. Kāds Tila Pūcesspieģeļa izdevums piedzīvoja 1878. gadā 4. iespiedumu, Barona Minhauzena brīnišķie piedzīvojumi 1880. g. 2. iespiedumu. Pirmie garie sensācijas romāni, kas sacerēti uz vēsturisku notikumu pamata, sāka iznākt 1876. g.: Sternberga Belgrades roze jeb cīnīšanās uz dzīvību un nāvi Lapas Mārtiņa tulkojumā (1792 lappuses); Brila Venēcijas asinsnakts jeb galeru vergs Marino Marinelli H. Alunāna tulkojumā (I un II 1876, III un IV 1877). Tiem sekoja 1879. g. Borna Izabella, Spānijas padzītā ķēniņiene, Lapas Mārtiņa tulkojumā (1120 lappuses); tā paša autora Bālā grēfiene jeb cīnīšanās dēļ miljona (803 lappuses) u. c. Latviešu inteliģencei nebija sveši arī jaunākie romāni vācu un krievu literatūrā.
Bez iespaida, ko dabūja no ārienes, garākiem stāstiem, romāniem deva vielu un ierosinājumu 1atviešu pašu mostošās dzīve. Kā viņa izsacījās lirikā un īsākos stāstos, tāpat tā centās pieņemt plašākas literāriskas formas. Latviešu romāni tad rodas vienā laikā vairāk vietās kā tautas dzīves atspoguļojumi, kā tautiskās domas iztēlojumi, uzrādīdami tomēr arī elementus, kas pārņemti no svešiem paraugiem. 1879. g. parādās brāļu Kaudzīšu Mērnieku laiki un Jura Mātera (kas še saucās par Teodoru Rolandu) Sadzīves viļņi. Pēc tam J. Māters sarakstīja vēl romānu Patriotisms un mīlestība.
1) MĒRNIEKU LAIKI. Par stāstiem plašākā nozīmē nosaucami visi tie literāriskie darbi, kas ietērpti stāstošā prozā. Šinī nozīmē arī Mērnieku laiki nosaucami par stāstu. Bet, ja stāstus nodalām sevišķos, atšķiramos veidos, tad Mērnieku laiki dēvējami par romānu. Ja sacerētāji no šī vārda izvairījušies, tad gan īpaši tāpēc, ka šis darbs ne visai saskanēja ar toreiz latviešu inteliģencei pazīstamiem vācu romāniem: trūka viscaur izcelta galvenā varoņa, ainas no tautas dzīves aizņēma plašas telpas. Var sacīt, tas bija viņa latviskums, kas šo sacerējumu nošķīra no vācu romāniem: .latviešu zemnieku dzīvē vācu romānu varoņi nevarēja izcelties; latviešu sadzīves skatiem nebija līdzīgu vācu literatūrā. Tomēr Mērnieku laiki sniedz mierīgā episkā plūdumā notēlotu plašu laikmeta ainu, kas ietverta sakarīga stāsta rāmjos, tiem tātad ir galvenās romāna iezīmes. Šai darbā ir arī daļas, kas pilnīgi saskan ar vācu romāniem (Feldhauzens, Šrekhubers u. c.). Tās nepieder pie Mērnieku laiku labākajām, bet tiem dod zināmā mērā arī vācu romānu nokrāsu.
Mērnieku laiku sacerētāji ir Kaudzītes Reinis un Kaudzītes Matīss.
K a u d z ī t e s R e i n i s, Kaudzītes Matīsa vecākais brālis, dzimis 12. maijā (30. apr.) 1839. g., izmācījās par dreimani un iepelnījās tik daudz, ka varēja iemantot Kalna Kaibēnu mājas. Še pagasts 1868. g. ierīkoja skolu, pieņemdams par skolotāju Kaudzītes Matīsu un par palīgu viņa brāli Reini. Savu izglītību paplašinādams, Kaudzītes Reinis par skolotāju nodarbojās 17 gadus, šad tad arī vēlāk. Viņš iemācījās vāciski un lasīja bez citiem literāriskiem darbiem Servantesa Donu Kihotu, Gogoļa Mirušās dvēseles, Turgeņeva Dūmus. No viņa skolai sarakstītām mācības grāmatām minamas: Bībeles stāsti (1880), Garīgs skolas draugs (1880), Baznīcas vēsture (2. izd. 1889), ģeogrāfija tautas skolām (2. izdevn. 1885) u. c., no kurām dažas (piem., Crarīgs skolas draugs) piedzīvojušas tuvu pie 20 izdevumiem. - Daudz Kaudzītes Reinis strādājis kā sabiedrisks darbinieks, būdams Vecpiebalgā kādu laiku par vietnieku pulka locekli un pagasta vecāko un par kara klausības komisijas locekli Cēsīs ap 35 gadus, ierosinādams uguns apdrošināšanas biedrību dibināšanu. Laikrakstos viņš parakstījās par R. Vidzemnieku un pastāvīgi darbojās pie Balss. Literāriska vērtība viņa domu izteikumiem, kuru viņam labs krājums. Redzam še atmodas laika kritisko garu, kas cenšas katrai lietai sniegties līdz kodolam, atšķirt īsto no liekā, paliekamo no pārejošā. Kronvalda Atis nosauc Kaudzītes Reini par filozofu zemnieku svārkos. - Kopā ar brāli Matīsu Reinis apceļo Latviju un ārzemes. Sava mūža pēdējos gadus viņš pavadīja ārpus Piebalgas (Rīgā, Siguldā, Cēsīs, Pēterupē), bet mira Kalnu Kaibēnos 1920. g. 21. augustā.
L i t e r a t ū r a: Kaudzītes Matīsa Atmiņas par brāli Reini, Atmiņas etc. II, 193, Rīgā 1924. - J. Stiprā Skolēnu atmiņas par brāļiem Kaudzītēm, Brīvā Zeme 1923, 231. nrā. - Kaudzītes Reiņa pašbiogrāfija (Autobiogrāfijas fragments), Latvju Grāmata 1927, 6. burtn., 366. - P. Cimdiņa Atmiņas par brāļiem Kaudzīšiem, Izglīt. Min. Mēnešr. 1929, 10. burtn. - Kārļa Egles Brāļu Kaudzīšu radu raksti, Izglīt. Min. Mēnešr. 1929, 10. un 11. burtn.
M ē r n i e k u l a i k i sniedz plašu, smalki novērotu, rūpīgi izstrādātu un noskaņotu laika ainu. Tas ir darbs, kas ietver sevī latviešu dzīvi tik patiesi un pilnīgi, ka tam nezūdoša nozīme latviešu kultūras un rakstnieki Kaudzītes Reiņa rokrakststniecības vēsturē. Neviens latviešu dzīves pētnieks, kas gribēs tanī dabūt zināmā laikā patiesu ieskatu, nevarēs paiet šim darbam garām; latviešu rakstniecības aplūkotājs še atradīs pirmos tēlus, kas turpmāk latviešu stāstos uzejami daudzkārtējos izveidojumos. Šis darbs izaug no latviešu dzīves, tāpēc tam būs ar latviešu dzīvi sakari arī turpmākos laikmetos, kas rodas no iepriekšējiem; tāpat tas saistās ar tālākiem darbiem literatūrā, kas ir dzīves atspoguļotāja un viņas noslēpumu tulkotāja.
Par p a m a t u Mērnieku laikiem Piebalgas dzīve ap 1870. gadu, kad pārmērīja zemnieku zemes un par jaunu nodalīja viņu robežas. Piebalga guļ Vidzemes vidū, tālu no pilsētām. Zemnieku dzīve še nebija padota svešiem iespaidiem tādā mērā kā daudz citos latviešu novados. Tomēr attīstībā nepalika šis apgabals citiem pakaļ. Šejienes apstākļos bija dažas savādības, kas virzīja uz priekšu. Še bija nodibinājušās saimniecības, kas mazākas nekā citur. Pa lielākai daļai tās apstrādāja paši saimnieki un viņu dzimtas bez, algota spēka; šķiru starpībām še nebija pamata. Mērnieku laikos tad arī redzam rīkojamies vienīgi saimniekus un viņu piederīgos. Ar visu to, ka svešas saimes nebija, atsevišķo saimniecību zemes platība nevarēja viņu kopējus pietiekoši uzturēt. Tas deva iemeslu, ka iedzīvotāji bez zemkopības uzmeklēja arī citus peļņas avotus. Tie nodarbojās lielā mērā ar mājrūpniecību un tirdzniecību. Starp piekoptajām rūpniecības nozarēm sevišķi minama aušana. Savus audumus piebaldzēni izvadāja pa visu Vidzemi un Kurzemi. Preču izmaiņai Piebalgā noturēja vairāk tirgus; piebaldzēni čakli apmeklēja arī citur noturētus tirgus tālu jo tālu. Še viņi parādījās arī kā uzpircēji, kas iegūtās preces pārstrādāja un pārdeva tālāk; īpaši viņi pazīstami kā lopu, jēru uzpircēji. Tā nodarbodamies un sakarā nākdami ar citiem apgabaliem, viņi daudz ko pieredzēja, kas ierosināja viņu domāšanu, ko viņi pārbaudīja, izmēģināja. Šāds dzīves veids viņus arī tieši skubināja iegūt zinības, attīstīt savas spējas. Piebalgā tad rodas skolas; še nodibina pirmo skolu uz laukiem ar augstāku kursu, kas atver ceļu uz tālāku izglītību jaunekļiem no plašāka apgabala. Vecpiebalgā nodibinās pirmā biedrība uz laukiem (1869. g.), kas rosīgā darbībā der citām par priekšzīmi. Tāda rosība Piebalgā iespējama vēl ar to, ka draudzes centrālajās iestādēs apvienojas apgabals, kas pastāv un vairāk simtu saimniecībām.
Visa Piebalgas dzīve sevišķi sakustas z e m e s p ā r m ē r ī š a n a s laikā. Aiztiek iedzīvotāju pastāvēšanas pamatus, aizķer viņu visdzīvākās intereses. Viņi mana, ka dzīve pāriet jaunā posmā. Nodrošināt savu nākotni - tās viņu vienīgās rūpes. Viņi zin vienu: iemantot, cik var; kas tagad nokavēts, tas nekad vairs nebūs panākams. Tad nu nevar skatīties uz līdzekļu izvēli. Atklājas raksturos viena īpatnība pēc otras un sastādās tā portretu galerija, kas uzglabājusies Kaudzīšu darbā. Viņi šos laikus līdzpārdzīvojuši. Reinis bija ieguvis mājas, no kurām arī Matīss saņēma visnepieciešamākos līdzekļus dzīvot, darboties, tālāk censties. Pumpurs uzturējās par mērnieku Piebalgā ar nelielu pārtraukumu no 18G7. līdz 1872. gadam. Visās tais interesēs, kas nodarbināja kopā saradušos inteliģences pulciņu, bija sava dala arī tām, kas, ievērojot notiekošās mērīšanas, visai Piebalgas sabiedrībai. Un, ja arī literāriskos vakaros galvenā kārtā uzmanība piegriezās plašākajiem tautiskajiem centieniem, Pumpura un Ausekļa tautiskajai dievu un varoņu dzejai, tad Kaudzītes, vieni mājās kopā būdami vai ar sava pagasta locekļiem atklātās vietās un citur satikdamies, pārdzīvoja mērnieku laikus visā pilnībā. Še saņemtie pārdzīvojumi bija tik stipri un nopietni, kas pret tiem literāriskā pulciņa nodarbošanās pa reizei varēja izrādīties par rotaļu. Pie tam taču Kaudzīši bija arī īsti piebaldzēni, kas no uzņemtajiem jaunajiem iespaidiem neļaujas izsisties no savas gaitas, bet kas tos prot iestrādāt savā īpatnībā. Tāpēc viņu literāriskā attīstība ņem savu ceļu, sakņojas viņu apkārtnē un nogatavo par savu lielāko darbu Mērnieku laikus, par kuriem viņi var liecināt, ka tos sarakstījuši viņi vien «bez nekāda pamudinājuma, bez neviena aizrādījuma un padoma, bez paraugiem, pat bez nekādas līdzzināšanas un līdzdalības, nelasīdami ar' nevienam no tiem agrāk nekā priekšā».
Mērnieku laiku i z c e l š a n ā s pielīdzināma mierīgai koka augšanai no zemē ieliktas sēklas. Ap 1876. g. nometas ap Kaudzītēm klusums: Pumpurs un dakteris Jurjāns no Piebalgas aizgājuši, Kronvalds miris, arī Pilsātnieks aiziet. Kas no visa pārdzīvotā visdziļāk un visdzīvāk palicis garā? Kas no turienes tiecas pēc notēlojuma? Zināms, neizdzēšamu iespaidu Kaudzīšos bija atstājuši viņu tuvākie domu un centienu biedri; bet vairāk viņus aizņēma un nodarbināja, ko sakarā ar mērnieku rīcību viņi bija pieredzējuši un piedzīvojuši. Arī apkārtnē nebija pēdas no tā izdzisušas. «Pavadītie mērīšanas gadi abās Piebalgās bij atstājuši daudz un dažādu, gan jocīgu, gan nopietnu atmiņu, un kopbūšanas gadījumos dzirdēja vienmēr atsaucamies uz mērnieku laikiem un šo to raksturīgu pastāstam. Tur pievienojās arī tā laika tautiskā ākstība un muļķošanās. Visu to dzirdot, redzot un pārrunājot, izcēlās neviļus domas kaut ko stāstveidīgu uzrakstīt.» Tā saka Kaudzītes. Sabiedrība veido līdzi, veido priekšā: tā dod tēlus, kurus skatīt un tālāk veidot; tā šos tēlus zināmā mērā arī apstrādājusi un nogatavojusi. Kaudzīši kopā ar visu sabiedrību rada, turpina tās darbu un noslēdz. Un divu cilvēku kopējs darbs tas paliek nešķirami līdz galam.
Kā uz t i e š a j i e m f a k t i e m, kas izcēluši Mērnieku laikos tēlotos notikumus un raksturus, Kaudzītes Matīss norāda (Atmiņas etc. II, 314 u. c., 1924) uz zemes mērīšanas laiku Vecpiebalgā, Jaunpiebalgā un Veļķu muižā, «jo nav ko liegt, ka visa Mērnieku laiku stāsta pamats atrodas šo triju muižu un viņu pagastu un viņu zemju izmērīšanā no 1867, līdz 1873. gadam» Grāfs Šeremetjevs, vēlēdamies vaku jeb klausības zemnieku zemi pārdot, lika izmērīt šo sava vienlaidu sakarā esošā lielā īpašuma platību, kur virsū bez muižām un pusmuižām pāri par 1000 saimnieku. Klāt jāskaita arī abu mācītājmuižu - Vecpiebalgas un Jaunpiebalgas - līdz ar viņu zemnieku zemēm un Vecpiebalgai robežās esošās Leimaņmuižas izmērīšana līdz ar pagastu, kas notika tajos pašos gados un pavairoja mērījamo saimniecību skaitu vismaz uz 60.
Par to, kāda dalība katram no brāļiem Kaudzīšiem Mērnieku laiku sarakstīšanā, viņi paši liecina: «Tur nevar šķirt, nedz dalīt. Nopelns (ja tur kāds atrodams) vai pārmetumi (kad tie pelnīti) pieder mums abiem vienlīdzīgi, kā solidāriem galviniekiem parāda atmaksāšanā, bez dalīšanas tiesības. Paši mēs tur nekā nevaram izdalīt un neizdalīs cits arī neviens. Jāpaliek mierā tikai ar to, kad atceramies, kā strādājām: kopā apspriedām stāsta gājumu, personas un to raksturus, kā arī personu darbību, bet Matīss pašrocīgi uzrakstīja; pēc tam, pa nodaļai cauri lasot, atradām vietas, kur kas pārgrozāms, labojams vai papildināms, kas tūliņ vai vēlāk tika izdarīts. Turpmāk, kad atzinām par vajadzīgu, grozījām šo to atpakaļ arī visā stāsta gaitā, un - tas ir viss, ko varam pēc patiesības stāstīt un liecināt.»
Vispirms viņiem nodomā uzrakstīt kādas ainas - varbūt priekš Mātera vadītā Baltijas Zemkopja. Bet, kad sāk strādāt, viela un plāns arvienu vairāk paplašinās. Tiek uzmetināts personu saraksts. Pašā priekšā stāv Gaitiņu dzimta: Tenis, Ilze, Kaspars, pie tiem Anuža, šie atnācēji, kuri mērnieku laikos pieredz Slātavā smagus pārdzīvojumus; tad Prātnieks, viltnieks, mērnieka labā roka, Gaitiņu dzīves postītājs, un tautiskais āksts Pietuku Krustiņš. Tiem blakām Rogaiņi, kas vēlāk nosaukti par Oliņiem, ar meitu Grietu, vēlāk Lienu, pie, kuras saduras Kaspars ar Prātnieku. Tad vēl Feldhauzens, mērnieks, un Vakners (vēlāk Srekhubers), noziedzīgās rīcības atriebējs. Trūkst Kenča un Švauksta, nav arī Slātavas un čangalienas. Še uzmetinājums ģimenes drāmai: krietno, skaidro cilvēku, Kaspara un Lienas, un viņu ģimeņu attiecībās iejaucas mērnieku laiku nekrietnie pašlabuma meklētāji un noved šos jauniešus pie traģiska gala. Šai drāmai jāsatur kopā mērnieku laiku ainas, kas vienumēr tiek paplašinātas, pienākot jaunām personām klāt (kādas Ķencis, Švauksts); sarežģījumi tiek vēl smalkāk izvērpināti Feldhauzena mīklainos un noslēpumainos piedzīvojumos. Kad galvenie raksturi, gadījumi, notikumi ir cauri izdomāti un nogrupēti, rakstnieki ķeras savu darbu izstrādāt galīgā veidā, sāk to 2. septembrī 1876. g. un beidz 18. martā 1879. g., Vēl arvienu notiek pārgrozījumi, nāk klāt papildījumi, vēl arī, kad sākumu jau iespiež; viss sacerējums tikai pēdējā laikā nodalās trijās daļās. Tas nāk klajā 1879. g. H. Alunāna apgādībā Jelgavā.
«Mērnieku laiku» izcelšanās gaitai iespējams sekot pēc diviem manuskriptiem, ko sacerētāji nodevuši Rīgas Latv. biedrības muzejam. Pirmais pastāv no vairākiem brujoniem Kaudzītes Matīsa rokrakstā (atskaitot dažas lapas drīz pēc sākuma), 1275 lapas puses biezs, ar dažādiem pārgrozījumiem, piezīmēm, divām stāsta nodaļu dispozīcijām, starpā ar dažiem citiem rakstu darbiem. Otrs ir cenzūras jeb spiestuves eksemplārs no 1879. g. viscaur Kaudzīšu skolnieka J. B. rokrakstā, vietām ar Matīsa rakstītiem pārlabojumiem.
Mērnieku laiku b ū t ī b a pa daļai saprotama un izskaidrojama no viņu pamatiem un izcelšanās. Tā ir galvenajā nokrāsā un arī raksturīgajos sīkumos Piebalgas aina, ko tur redzam. Liela daļa tanīs tēloto cilvēku, patiesākie un dzīvākie, tur tiešām dzīvojuši. Notverts no tiem ne vien viņu vispārējais raksturs, bet arī viņu sīkās ierašas, viņu valodas sevišķa skaņa, viņu kustības, apģērbs. Tie, kas sanāk kopā krogū, jērus no tirgus vezdami, vai pagasta namā apspriest vispārējas lietas vai izrīkojumā, vai bērēs, ir piebaldzēni, - no katra vaibsta sejā, no katras svārku krokas tos var pazīt. Pēc sava ģīmja viņi veidojuši arī savu apkārtni, savu iedzīvi, savas istablietas, savus ratus, vai arī viņu sevišķā apkārtne un dzīves iekārta veidojusi viņus un visu, kas tiem ir. Tāpēc pilnīgi pareizi, ka mākslinieks (Brencēns), gribēdams pagatavot Mērnieku laikiem ilustrācijas, iet papriekš ar fotogrāfa aparātu un zīmējamiem rīkiem uz Piebalgu. Arī gleznas viņu valodā norāda uz viņu dzīves īpatnību. «Izjuksi kā aknas», «aiznesīs mūs uz debesīm kā izbalinātus audeklus» - šādi teicieni atspulgo nodarbošanos, kādu sastopam īpaši Piebalgā. - Šādi novērojumi savos vispārējos vilcienos nav tomēr saņemami še vien. Tiem pievienojas citi, kam vēl lielākā mērā vispārības nozīme. Latviešu laucinieku un zemkopību nodibinātā dzīve Mērnieku laikos atklājas visā plašumā. Tur siena laiks, tur Jurģu diena, tur dažādi darbi un amati, kam sakars ar lauksaimniecību. Tas viss norisinās Latvijas dabā, kam dažādie gada laiki dod savu nokrāsu. Tur nobirušās apšu lapas, uz ko griežas Anniņas vērība, uz skolu ejot; tur ziemas stindzinošais sals un žilbinoši baltais sniegs; tur ziedošie koki un puķes pa Vasarsvētkiem. Šī dzīve un daba uzejama tad arī garīgās pasaules pamatos. Kad Kaspars mirstošajai mātei liek ieskatīties savā iekšienē, tad viņš sāk ar dabas tēlojumu. Viņš uzskaita daždažādos augus un tiem pielīdzina cilvēkus. Viss viņa plašais cilvēku vērtējums pieturas pie šiem salīdzinājumiem.
Mērnieku laiki saauguši ar īstenību; viņu būtība r e ā l i s t i s k a, lietišķa. Viņu sacerētāji iziet no tā, ko viņi ap sevi novērojuši, kas patiesi ir, un to tā attēlo. Arī cilvēku garīgā pasaule uztverta pēc novērojamās īstenības. Tā sakņojas, īpaši vecajā paaudzē, kristīgā ticībā. No šejienes ņemtie jēdzieni tad nu sastopami visur: Ķenča lūgšanā, Ķenča un Pāvula sarunā par viņpasauli, Ilzes apliecinājumos par savu sirds dzīvi, Pietuka Krustiņa runās. Tāpat uzejam kristīgas draudzes ierašas mājās, skolā, baznīcā. Šī garīgā dzīve dabū vairāk vietēju nokrāsu ar norādījumiem uz brāļu draudzi, kam Piebalgā vairāk saiešanas namu.
Bez apkārtējās dzīves ietvēruma stāstā Kaudzīši attēloja notikumus, kas pa daļai ņemti no citurienes. Tiem nepietika ar vaļējo personu sasaistījumu un notikumu sarežģījumu, ko dod mērnieku laiki un kas izlasāms no pirmā darbojošos cilvēku saraksta. Viņiem vajadzēja gadījumu, kas stindzinoši kairina ziņkārību. Un te nu mīklainas zādzības, slepkavības, krāpšanas, visas tās noslēpumainās lietas, ko pieredz mērnieks Feldhauzens un viņa tuvākie biedri un pretinieki. Pie tām pieder raksturi, kas nav no šīs pasaules, šie slīpētie krāpnieki un blēži: Raņķis, Grabovskis u. c. - Bet arī tie raksturi, kas novēroti dzīvē, dabū pa daļai veidojumu pēc noteikumiem, kas stāv ārpus tās. Ir parasts paņēmiens, ka cilvēkus pēc morāliskiem principiem šķiro labos un jaunos vai arī pozitīvos un negatīvos tipos. Kaudzīšiem mazliet sīkāks nodalījums. To uzstāda Kaspars. Viņam četras šķiras cilvēku. Pirmie līdzinās stādiem, kas krāšņi zied, bet augļus nenes; tie lielās ar ticību, bet laba nedara. Otri, līdzīgi stādiem, kas krāšņi zied un nes labus augļus, apliecina ticību darbiem. Trešie, tāpat kā stādi, kam vientiesīgi ziedi, bet brangi augļi, nelepojas ar ticību, bet dara labu. Ceturtiem nav nedz ticības, nedz augļu kā stādiem, kas nedz krāšņi zied, nedz nes derīgus augļus. Pie pirmajiem tad nu pieder tādi lielīgi, paštaisni pašlabuma meklētāji kā Oļiniete, kas, sevi līdz debesīm celdama, pret citiem, arī pret savu meitu Lienu, ārdās kā pats nelabais; kā Prātnieks, kas, sevi nostādīdams labā gaismā, pastrādā lielākās neģēlības; varētu še pieskaitīt arī Pietuku Krustiņu, Švaukstu, Drekberģi. Pie otriem pieder paša Kaspara māte Ilze, skaidra dvēsele, kas savu ticību apliecina ar muti un visu dzīvi. Pie trešajiem pieder pats Kaspars, kas, nevienam savu iekšieni neatklādams, pēc sirds apziņas, pēc stingriem tikumības prasījumiem virza savu dzīvi un darbus, kaut viņam būtu jānes arī vislielākie upuri; viņam blakām vēl varētu stāvēt Šrekhubers, mērnieku netaisnības bezbailīgais atriebējs. Pie ceturtajiem pieder atklāti ļaunie un tukšie: noziedznieks Raņķis, gan arī vientiesīgais Tenis. - Lai izceltu vienu un otru tipu, Kaudzīši netaupa krāsas. Oļinietei vajaga būt savos darbos ļaunai un mūžam sevi cildīt. Arī pie savas nelaimīgi beigušās meitas Lienas kapa viņai jāparādās par pilnīgu necilvēku, kam nav ne vēsts no tādām jūtām kā mātes mīlestība. Pietuku Krustiņam jābūt tautiskam ākstam. Viņam jāsacer dzejoļi un jātur runas arī par godu kalēja jaunām plēšām un pirmajiem bezdelīdzēniem. Te nu īstenība paliek tālāk projām; te redzama tieksme zīmēt tipu, kurā ietēlojas kāda ideja, ne īpatnīgu raksturu, kam pasaulē otra līdzīga nav.
Kāds p a m a t s p ā r g r o z ī t a j ā s a b i e d r ī b ā Mērnieku laikos tēlotajiem raksturiem, uz to norāda Kaudzītes Matīss (Atmiņas etc. II, 313 u. c., Rīgā 1924): «Līdz ar tautības apziņas pieaugšanu cēlās šai ziņā arī pārāka un sekla plātīšanās (Pietuka Krustiņš), pat arī tautiska ākstība, lepoties ar muļķīgām runām un citādi (Drekbergis); otrā pusē stāvēja liela ākstība dzīties uz vācietību un lielmanību (Švauksts); jaunai pagastu pašvaldībai iesākumā piemita vēl daudz vājumu aiz iestrādāšanās trūkuma (vietnieku pulka sēde); pazīstama nāca viltība un blēdība, dižošanās šai ziņā aiz balmutības (Prātnieks, arī Bisars); auga pa starpām līdza nīdēts, bet spēcīgs patstāvīgas prātnieciskas domāšanas un negrozības gars (Kaspars); stiprs patstāvības raksturs sāka parādīties arī pie jaunavām (Liena). Šie būtu galvenāko īpatnību izteicēju tipi no jaunākās paaudzes laika. Arī vecākā paaudze, kā laika gara vilktin vilkta, cēla iz sava vidus vairāk citu un citādu īpatnību gaismā nekā agrāk, kad vēl nebij radušies jauni dzinumi. Varēja pie viņas novērot goda apziņas uzticību (Anuža), līdz ar to bērna paļāvību un pieķērību savai uzticamai glabātājai Anniņai); tālāk - nenovilināmu patstāvības un patiesības prātu ar reliģisku pamatu (Prātnieka māte); tad skaidras, ticīgas dvēseles mieru un nemirstības cerību arī nāves stundā (Ilze); bet tālāk, kā pretstatu, garīgu augstprātību un paštaisnību ar iedomātu iekārošanas tiesību (Ojiniete); tāpat godīgu ticības cilvēka prātu, bet vāju cīniņā pretim jaunumam (Oliņš); arī jautru, vīzīgu un satīrisku bezbēdību (Tenis); vientiesības pilnu savādniecību (Ķencis, Pāvuls). Bez tam nāca sadzīves līdzdarbībā arī tādas raksturu parādības, kas pēc tā laika bij skaitāmas par ārpusējām jeb ārlatviskām, kā šausmīga noziedzība (Rapkis); sava labuma un spēka apziņā patvaļības un varas lietošana (Feldhauzens); apspiesto aizstāvība (Šrekhubers); gara spēka un īstas cienības iespēja (mācītājs) u.c.»
Arī raksturus zīmējot, Kaudzīšu spēks mīt viņu reālismā. Viņu raksturi nav ar to dzīvi un patiesi, ko tēlotāji viņos grib ielikt, bet ar to, ka tie viņus novērojuši, uztvēruši, kā tie viņus sevī nes. Kā tādi tie nav iedalāmi vienā vai otrā rubrikā, neattēlo arī vienu vai otru tipu, bet ir dzīvas būtes, kuru miesīgajai un garīgajai sejai ir savi īpaši vaibsti, kuras nav vārdos aprakstāmas, bet tēlā skatāmas. Še ir Kaspars, šis, kā domājams, ideāls cilvēks un kā tāds ne tik patiess un īpatnīgs, tomēr ar vilcieniem, kas to dara dzīvu un mums tuvu. Pie tiem pieder viņa stūrgalvīgā klusēšana, citu nicināšana, viņa domas par pašnāvību - tās visas ir īpašības, kas nav saucamas par labām vai pozitīvām. Tad Pietuka Krustiņš, šis neizturamais āksts, bet kas pilnīgi svabads no kaut kādas ļaunprātības, blēdības, nenovēlības, kas ir un paliek nelabojams ideālists. Un tā citi raksturi, par kuriem, kā par kaut kuru dzīvu cilvēku, var īstu, vārdos netveramu jēdzienu dabūt tikai tad, ja tos savā vietā, savos apstākļos redz dzīvojam un darbojamies.
Arvienu vērīgāk un gaišāk savos cilvēkos ieskatoties, Kaudzīšiem atklājas viņu dziļākā, skaidrākā būtība. Nabadzīgā dzīvē un šaurā domu lokā ieslēgtā vājā sieviete Ilze top par savas dzimtas uzturētāju un dvēseli, arī par tās garīgo atbalstu. Par tukšu nabadzi uzskatāmā Anuža, kam nav ne savas mantas, ne savas dzīves, dod atmestiem cilvēkiem (Lienai, Anniņai) to, ko neviens bagātnieks tiem nevar dot, parāda svešinieku bērniem mīlestību, kādu ikreiz ir mātē neuzejam. Tā nav tikai kristīga ieraša, kad viņa ved kapos mazo Anniņu vainadziņiem rokā, māca šai vietā, kur viss izlīdzināts, aizmirst cilvēku mazo naidu un noskaitīt lūgšanu pie tēva slepkavas kapa. Ar Anužu un mirušās Lienas meitiņu Anniņu stāsts sākas un beidzas. Še ir viens no skaidrākiem tēliem latviešu literatūrā: Anuža, sievietes mīlestība, kas bāriņus audzina lielus.
Pēc Mērnieku laikiem Kaudzīši ķērušies vēl arī pie citu plašāku darbu sarakstīšanas, ko, tāpat kā Mērnieku laikus, varētu pierindot romāniem. It sevišķi te atzīmējama garāku stāstu virkne, kas padomāta vienā sakarīgā stāstījumā ar vienu vispārīgu virsrakstu M a l i e n a s d a b a s s t ā s t i (iesākta ap 1885. gadu). Šinīs stāstos tad nu vajadzētu nākt redzamai kāda novada tiešai dzīvei visā viņas plašumā un daudzpusībā ar šās dzīves labām un ļaunām pusēm, pie kam ļaunās puses parādītos spilgtā kariķējumā. Parādītos tad tur, gan citā laikā un citādos apstākļos, notikumi un raksturi, kas pazīstami jau no Mērnieku laiku ainām un tipiem; bet nāktu klāt arī jauna viela, kas agrāko papildina. Un, tāpat kā Mērnieku laikos, nebūtu še grūti saskatīt līdzību ar Vecpiebalgu un tās tuvāko apkārtni. To visu norāda šā darba sākums, neizstrādātie pirmuzmetumi un plāni. Bet, tā kā spraustie nodomi palikuši neizpildīti un uzglabājušies tikai pirmraksti (vairākos variantos), no kuriem viens nesen nāca klajā ar virsrakstu I z j u r i e š i (Malienas dabas stāstu 1. d., 1928), pie kā jo sevišķi strādājis Kaudzītes Reinis, tad tie uzskatāmi ne kā mākslas darbs, bet vairāk tikai kā literatūrvēsturisks materiāls.
Mākslas vērtībā augstu nepaceļas arī Kaudzītes Matīsa pēdējais lielākais sacerējums J a u n i e M ē r n i e k u l a i k i, ko viņš iesāka dažus gadus pirms savas nāves un paspēja nobeigt tikai četras daļas (I-IV, 1924-1927). Tā ir it kā laikmeta hronika stāsta veidā. Autors mēģina še notēlot nesenos pēckara (revolūciju un citu pārmaiņu) notikumus un pārdzīvojumus, īpaši Vidzemē. Un, tā kā šai laikā tautā atkal atskan starp citu sauciens pēc zemes, ap ko bieži virknējas un vijas dažādi notikumi, kas šo to atgādina no veco «mērnieku laiku» ainām, tad autors izraudzījies tiem līdzīgu nosaukumu Jaunie Mērnieku laiki. Citādi tomēr, kā to pats autors aizrāda, jaunais sacerējums ar pazīstamiem Mērnieku laikiem nav saistāms.
Sava radīšanas darba virsotni brāļi Kaudzīši bija sasnieguši ar Mērnieku laikiem, kam pāri pacelties turpmākos darbos viņiem vairs neizdodas.
L i t e r a t ū r a. R. Klaustiņta Mērnieku laiki, Rīgā 1909; otrs, pārstrādāts izdev. «Mērnieku laiki» kā sadzīves romāns. Estētisks un kultūrvēsturisks apcerējums, Rīgā 1926. - Tā paša: Mērnieku laiki kā tilts no veciem uz jauniem laikiem, Druva 1913, II, 1261-1267. - Kaudzītes Matīsa Par Mērnieku laiku izcelšanos, Atmiņas etc. II, 311, Rīgā 1924.
2) MĀTERA ROMĀNI. Darbodamies par avīžnieku, Māters raksta arī romānus. Viņš sasniedz avīžniecībā lielus panākumus, strauji uzstādamies par ideāliem centieniem, to vārdā karodams ar saviem pretiniekiem. Ar savu karsto temperamentu Māters citu priekšā palika allaž uzvarētājs. Tā nav mierīga lietišķība, kas Māteru izceļ kā avīžnieku; izšķiroša loma viņa karstai sajūsmai un vingrai fantāzijai. Šīs īpašības viņu arī vedina ķerties pie dzejas darbiem, sacerēt romānus. Bet tanīs viņš, no otras puses, nevarēja noliegt savu avīžnieka dabu. Viņa romānos ir tik daudz publicistiska elementa, ka no tiem mākslas darbi neiznāk. Pie tam viņam vienumēr acu priekšā šī literāriskā veida tuvākie paraugi vācu valodā.
Māteru neatturēja latviešu reālās dzīves savādības ievērot prasījumus, pie kā pēc parastajiem jēdzieniem romānu sacerētājam jāturas. Kā ideālistam viņam bija iespējams latviešu vidū tēlot varoņus, izdomāt notikumus, kādu mūsu dzīvē nav. Tādi uzejami arī Mērnieku laikos, bet tikai nodaļās, kurās neparādās šī sacerējuma īstā būtība. Mātera romāniem tie par pamatu. Notikumi saistās katrā romānā ap personu, kam visas īsta varoņa īpašības. Viņi ir ideālisti, kas nenovēršami turas pie saviem augstajiem tikumības principiem, neatstādamies no tiem nekādos kārdinājumos un vajājumos. Zināms, viņu alga tiem galā arī droša.
Ar visu to, ka Mātera romāni no Kaudzīšu romāna stipri atšķiras, tie ir viena laika un viena virziena darbi. Tos sacerējuši latviešu nacionālisti tautisko centienu pārbaudījuma laikā. Latviešu nacionālisms jau dažus gadus tautā darbojies un vienā otrā gadījumā ticis neīsts, tukšs. Tikpat Kaudzīši, kā Māters atrod iemeslu latviešu tautiskos centienus kritizēt. Kaudzīši to dara, atbalstīdamies uz tautas reliģijā agrāk izkoptajiem tikumības jēdzieniem, pa daļai atmezdami reliģijas ārējās formas; Māters pārbauda tautas darbinieku rīkošanos, nostādīdams tai pretī nacionālu ideālismu, kas parādās cēlos darbos. Mātera īstenībai nepiemērotais nacionā1isms pa kādai daļai atgādina Pietuka Krustiņa pārmērības, tikai pilnīgi nopietni attēlotas. No otras puses, jau arī Pietuka Krustiņā atrodama īsta, neliekuļota ideālisma kodols. Nacionālisms ir šai laikā dzīvs spēks, kas sev izredzas dažādas formas.
Mātera romāni ir Sadzīves viļņi un Patriotisms un mīlestība. Tie parādās viņa vadītajos laikrakstos. Pirmais no tiem iespiests arī grāmatā. Māters kā šo darbu autors dēvējas par Teodoru Rolandu.
a) S a d z ī v e s v i ļ ņ i nāca klajā Baltijas Zemkopja pielikumā 1879. g. un tūliņ arī grāmatā. Romāna varonis ir Eduards Felzenberģis, zemnieka dēls, kas izglītojies ar dzimtkunga palīdzību, top šī paša dzimtkunga muižā par muižkungu, iemīlas viņa meitā, modinādams viņā karstu pretmīlestību, iemanto līdz ar sirsnīgiem draugiem arī nāvīgus ienaidniekus, cīnās ar tiem, piedzīvo grūtas pārbaudījumu dienas un brīnišķus likteņus, parādīdamies visās vietās par nesalaužamu varoni, un galā dabū ir iemīlēto sievieti, ir muižu.
Romāna n o t i k u m u g a i t a sākas ar negaidītas ziņas saņemšanu, ka ārzemēs izglītotais Plieņu saimnieka dēls Eduards Felzenberģis iecelts par Uplejas muižkungu. Muižas ļaudis tūliņ nošķirojas divi pretējās pusēs: vieni - Felzenberģa pretinieki ar skrīveri Fihtenberģi par vadītāju, un otri - viņa draugi un pabalstītāji, kas pulcējas ap kučieri Rumbenieku. Uplejas īpašniekam baronam Kronšildam ir meita Klotilde, kas uzaug kopā ar Felzenberģa māsu Mariju. Jaunais muižkungs atbrauc Uplejā un iepazīstas viesībās, Klotildes vārda dienā, ar apkārtējiem muižniekiem, mācītājiem un citiem viesiem. Tie sadalās latviešu labvēļos un viņu centienu pretiniekos. Pie pēdējiem pieder mācītājs Graupmanis, Viņš izsakās, ka latviešu tautiņai, kas patlaban svin savu garīgo atdzimšanu, jāatmet lepnība, augstprātība, pacelšanās pār savu Dieva ierādīto un aprobežoto sadzīves stāvokli un kārtu. Viņš saka: «Mums jāstājas ar visiem spēkiem pretī tiem pusizglītotiem, kas, jebšu no mums visu labumu un gaismu saņēmuši, tomēr nu grib gudrāki būt par mums. Tam atbild viens no jaunajiem muižniekiem, kam Felzenberģis par to silti spiež roku. Noskaidrojas arī, ka Klotilde mīl Felzenberģi. Bet kārtu aizspriedumi viņus šķir. Klotilde atraida kāda barona bildinājumu, saslimst, un visa Kronšīlda dzimta aizceļo uz Itāliju. Muižu nu pārvalda Felzenberģis, izdod savus nosacījumus, apkaro nekārtības, atklāj pat noziegumus. Viņš atlaiž skrīveri Fihtenberģi, kura vietā ievēl citu. Jaunajam skrīverim nāk rokā dokumenti, pēc kuriem Felzenberģis iecelts muižnieku kārtā. Muižkunga ienaidnieki sarīko viņam ceļā uzbrukumu, kurā agrākā muižas pārvaldnieka Ozola meita Elza izglābj viņa dzīvību. Felzenberģis ar viņu saderinās. Bet ienaidnieki nerimst. Viņi to apsūdz Kronšildam, kas pārbraucis krata muižkunga dzīvokļi. Juzdamies apvainots, Felzenberģis atstāj Upleju un iestājas kara dienestā. Viņš uzkalpo par palkavnieku, cīnās pie Pļevnas, top ievainots, zaudē samaņtu un tiek turēts par mirušu. Bet viņš, vēlāk atveseļojies, iecelts par ģenerāli un pēc vairāk gadiem negaidīts ierodas uz Klotildes dzimšanas dienu Uplejā. Pa tam mirusi viņa saderinātā Elza. Klotilde slīgst Felzenberģim pie krūts un apkampj viņu ar visu spēku, «it kā bīdamās, ka liktens un sadzīves aizspriedumi viņai to vēlreiz neatrauj». Rronšilds papriekšu apjūk, bet tad apmierinās un, uz ģenerāli Felzenberģi rādīdams, saka uz sava pagasta ļaudīm: «Bērni, te ir jūsu jaunais dzimtskungs.» Ar to romāns noslēdzas.
Romānā Sadzīves viļņi ir pa dzīvam reālistiskam tēlojumam (muižas ļaužu apspriešanās, skrīvera vēlēšanas). Bet daudz vairāk tanī sastopami apraksti ar romantisku nokrāsu. Aprakstītas ir jaunavas, apzīmējot visas viņu miesas un gara īpašības, viņu apģērbu, kustības; tēlota svētdiena uz laukiem ziedoņa sākumā, svētdienas pēcpusdiena un citi jūsmīgi momenti un skati. Sniegtas vairāk runas, kas izsaka patriotisku sajūsmu. Kaut kas no šīs retorikas piemīt visam darbam, kurā patiesi dzīvi cilvēki nav uzejami.
Sadzīves viļņi zīmīgi ar savu idejisko saturu, kas raksturo kādu latviešu inteliģences daļu 19. g. simteņa pēdējā ceturksnī. Tā turas pie uzskata, ka latviešiem jānodibina sava muižniecība, pa daļai dažiem vācu muižniekiem pārejot latviešu pusē, pa daļai latviešu inteliģencei paceļoties muižnieku kārtā. Raksturīgi Felzenberģa noteikumi Uplejas ļaudīm: Ievērojot tiklības likumu un īstas attīstības pamatus, nedrīkst pa svētdienām staigāt pa krogiem un tur plītēt. Pātaru skaitīšana mājās aprobežojama, bet paceļama ar ērģelīšu spēlēšanu. Kas svētdien neiet baznīcā, var lasīt noteiktā vietā derīgas grāmatas un laikrakstus, ne vien Latviešu Avīzes, bet arī Balt. Vēstnesi un Mājas Viesi. Kas grib, var aplūkot kungu istabas, bilžu galeriju, bibliotēkas istabu. Izrīkos godīgas viesības ar dziedātāju kora dziesmām, bet pirms jāizpelnās tās ar tikumīgu, krietnu dzīvi. Dibināma svētdienas skola un kopjamas tautas dziesmas. «Cilvēkam nebūs vien darīt, ko no viņa var prasīt, viņam būs vairāk darīt, to māca mūsu dārgā ticība, to prasa īsta dievbijāšana un cilvēku mīlestība.» Nevar teikt, ka šādi prasījumi stāvētu tālu no tiem, kas izmanāmi kā ideāli Mērnieku laikos.
Starp gleznām, kurās izsakās patriotiska sajūsma, zīmīgs latviešu tautas likteņa ietēlojums klavieru spēlēšanā. Felzenberģis spēlē priekšā muižkunga Neimaņa meitai Marijai no galvas. «Iesākot klavieru balsis skanēja lēnām, it kā sarunādamās, it kā stāstīdamas iz pagājušiem, sirmiem laikiem. Tad viņas sāka gaudot kā apspiests cilvēku bars; tad Marija likās dzirdot vaimanas, kliegšanu un brēkšanu, pa starpām lāstus, kas negribēja ne rimties. Tad - klau! - tālu, tālu ir pērkona rūkšana dzirdama - tā nāk arvienu jo tuvāki, līdz Pērkona tēvs parādās savā pilnā majestātē - spēriens uz spēriena ir dzirdams, visas malas trīc, zibens iesper vienā un otrā vietā, kaukšana un paslēpts īgnums mocās ārā iz bailīgas krūts - tad viss atkal apklust un jaukas skaņas, līdzīgas eņģeļu balsīm, pasludina jaunu rītu, jaunu laikmetu un neizsakāmi mīlīgā saskaņā nobeidzas Felzenberģa spēlēšana.»
b) P a t r i o t i s m s u n m ī l e s t ī b a parādījās Mātera izdotajā Tiesu Vēstnesī, sākot no paša pirmā numura, kas iznāca 24. decembrī 1880. g., turpinādamies pa 1881. gada pirmo pusi. Māteram pa to laiku bija dažādi piedzīvojumi ar rīdziniekiem. Šo vājās puses tad nu viņš mēģināja apgaismot, ierādīdams tiem zināmu lomu savā romānā.
Darbība koncentrējas ap Palejas muižas īpašnieku Vitalvu Jāni, kas ar vietējā muižnieka gādību beidzis ģimnāziju un tomēr strādā mājās vienkāršus darbus. Pie Vitalva ierodas rīdzinieki: redaktors Bērents (Bernh. Dtriķis) un biedrības viceprezidents Ričards (Rihards Tomsons), gribēdami aizņemties naudu. Ričardam izdodas savu nodomu sasniegt tikai tad, kad viņš stājies mī1estības attiecībās ar Vitalva kundzi. Bet Ričards turpmāk ne atdod atpakaļ patapināto naudu, ne izpērk Vitalva parakstīto vekseli, tā ka Vitalvu ieliek cietumā un viņa muiža nāk pārdošanā. Vitalva kundze saslimst un nomirst. Muižu nopērk vecais barons un atdod atpakaļ Vitalvam, kas apprec savas mirušās sievas māsu Irmu.
Bērents tēlots par atturīgu, apdomīgu raksturu, kas, par redaktoru būdams, pavisam maz raksta savā avīzē. Ričards ir jūsmotājs, izšķērdīgs ideālists bez reāla pamata. Viņš bankrotē un aizbēg uz ārzemēm. Ja viņš šķietas daudz darījis kā biedrības vadītājs, tad tam nostāda pretī sakrājušos garīgo spēku pašdarbību. Bet, ja tādi spēki ir, tad tie darbosies arī bez biedrības. Raksturots vēl arī Berglins (Kr. Kalniņš), varmācīgs, despotisks, Indriķis (Laubes Indriķis) u. c.
Pieturoties pie patiesiem cilvēkiem, lai arī tendenciozi attēlotiem, še vairāk īstenības. Latviešu censoņus, pēc Mātera uzskata, padarījuši par tādiem viņu apstākļi. Tie ir zemnieku bērni, kas no tēva mājām devušies dzīves cīņā. Vientuļi palikuši, tie nevar panest pārbaudījumus. Mācība vien daudz nelīdz. Prāta attīstība vēl nav sirds izglītība un tikumība.
L i t e r a t ū r a. Māteru Jura kop. raksti, Līgotņu Jēkaba sakopojumā un redakcijā (pirmā sējumā arī viņa paša plaša M. J. biogrāfija), I-IV sēj., Rīgā 1924. - Kaudzītes Matīsa Atmiņas par Māteru Juri un «Balt. Zemkopi», Atmiņas etc. II, 49, Rīgā 1924. - Bebru Jura atmiņas par M. J., Rīgas Ziņas 1925, 53. nrā.