8. Avīžniecības attīstība

Nacionālajai literatūrai uzplaukstot, cīņas par latviešu stāvokli, tiesībām, kultūru turpinājās latviešu avīžniecībā. Pastāvīgi nodibināties uz nacionāliem pamatiem tai tik ātri neizdevās. Kad Mājas Viesis straujajiem latviešu nacionālistiem slēdza savas durvis un Pēterburgas Avīzes apstājās, tautas atmodas laika ideju un centienu veicinātāji palika bez sava laikraksta. Tomēr latviešu avīžniecība nemitīgi paplašinājās, kamēr ar Baltijas Vēstnesi arī nacionālais virziens tanī pastāvīgi nostiprinājās un dabūja pārsvaru. Un ne tikai sabiedriskos jautājumos, bet arī daiļliteratūras, dzejas attīstībā latviešu avīžniecībai joprojām liela nozīme.

1) CEĻA BIEDRIS. Kad, Mājas Viesim nodibinoties, latviešu gara dzīvē radās sevišķa strāva, kas nošķīrās no agrāko, vācu tautības rakstniecības piekopēju virziena, sāka par to nopietni spriest vāciešu vadītajā Latviešu literāriskā (draugu) biedrībā. Tikdams 1861. g. par Vidzemes direktoru, Juris Neikens uzņēmās uzdevumu pretējās partijas izlīdzināt. Tautiskajam virzienam ar Pēterburgas Avīžu darbību 1862. g. pastiprinoties, Neikens tām par pretsvaru izdeva pārnedēļas avīzi Ceļa Biedri.

Laikraksts Ceļa Biedris sāka iznākt 1863. g. kā pielikums Latviešu Avīzēm un bija arī savrup abonējams. Turpmākā gadā tas neiznāca nemaz, bet 1865.-1867, g. no Latviešu Avīzēm pilnīgi, neatkarīgi. Ceļa Biedris tad uzlūkojams par patstāvīgu avīzi.

Ceļa Biedris izrādījās arī savā virzienā par patstāvīgu. Domas, ka Ceļa Biedris apkaros Pēt. Avīzes, izrādījās par maldīgām. Neikens gribēja ar savu laikrakstu stiprināt tautā kristīgu ticību, bet citādi nostāties pilnīgi bezpartejiski. Viņš nekādā ziņā negribēja būt Latviešu Avīžu cīņu biedrs. Pievienodams savu laikrakstu Latv. Avīzēm par pielikumu, viņš vienīgi gribēja atbalstīties uz Latviešu literārisko biedrību, kas nodrošinātu viņa izdevumu no materiālās puses. Bet Latviešu literārisko biedrību viņš gribēja redzēt pilnīgi bezpartejisku. Viņš tai pārmeta, ka tā, Latviešu Avīzes turēdama nomā, bet pret Mājas Viesi izturēdamās noraidoši, nonākusi partijas stāvoklī. Viņš ar savu Ceļa Biedri gribēja noturēties pār partijām, tāpat kā viņš vēlējās nostādīt Literārisko biedrību. Šī biedrība tomēr saistījās ar Latviešu Avīžu pret Pēt. Avīzēm virzīto politiku. Tāpēc Neikens nošķīra savu laikrakstu ne vien no Latviešu Avīzēm, bet arī no Latviešu literāriskās biedrības.

P a r C e ļ a B i e d r a n o š ķ i r š a n u n o L i t. b i e d r ī b a s atrodam tuvākas ziņas Neikena vēstulēs. Viņš raksta Fīrhufam (14. dec. 1864. g.; Izgl. blin. Mēnešraksts 1921, 1178 u. t.), ka Latv. lit. biedrība, ar vācu bruņniecības pabalstu izplatīdama Latv. Avīzes, rada neuzticību pret bruņniecību un pret sevi pašu, ka rūgtums pret «latviešu rakstniecības vācu varmākām pieņemas taisni tautas inteliģences vidū. Viņu pārsteidz arī tas, ka Latv. Avīzes turpmākā gadā sola dot līdzi baznīcas un misiones ziņas, kaut gan viņš Lit. biedrībai paskaidrojis, ka viņš Ceļa Biedri kā kristīgas baznīcas zinu lapu tikai tad izdod, ja Latv. Avīzes baznīcas ziņas saviem lasītājiem līdzi nedod. Neikens laiž vēstuli (apkārtrakstu) Latviešu lit. biedrības biedriem (1. martā 1865. g.; Austrums 1896, I, 238), noskaidrodams savus uzskatus par min. biedrību. Viņš raksta: «Tāds, kas ar citādu krāsu laikrakstiem negrib noliegt viņu pilntiesīgo vietu latv. tautas literatūras laukā, kas zin cienīt tagadējo Pēterburgas Avīžu tiešām krietno saturu un Mājas Viesa valodas brangumu un zin arī to, ka pēdējā lapa ar visiem šķēršļiem pamazām tikpat plaši izplatījusies kā Latviešu Avīzes, pat Vidzemē tagad trīs reiz tik daudz, - tas nevar atraisīties no domām, ka biedrība līgumā ar Latv. Avīzēm iekļuvusi partijas stāvoklī, kam viņas tā kā tā mazais kredīts pie lielas tautas daļas, īpaši Vidzemē, arvienu vairāk jāsatricina.» Neikens atsakās Ceļa Biedri vadīt Lit. biedrības vārdā un uzdevumā un dara to par pilnīgi neatkarīgu.

Neikena Ceļa Biedri ieturētais virziens dēvējams par kristīgi nacionālu. Ar to Neikens ienes jaunu elementu latviešu avīžniecībā un vispār rakstniecībā. Viņš gan nacionālismu nekur neuzsvēra, bet viņš piegāja pašai tautai savos rakstos un visā savā darbībā tik tuvu kā reti kāds viņa laikā. Kad izjūk viņa nodoms aizpildīt robu latv. avīžniecībā, sniedzot baznīcas ziņas, kad Latv. Avīzes šai lietā viņam aizsteidzas priekšā, tad viņš apņemas Ceļa Biedri piekopt vairāk citas lietas «un sevišķi tās apvaicāšanās un sarunas par tautas dzīvi un dzīves vajadzībām, garīgām, kā laicīgām». Tā cits no cita mācīsies, cits caur citu labosies, cits ar citu iepazīsies un sadraudzēsies. Bet šādas sarunas derēs arī priekšniekiem, kam, tautas dzīvi skaidri nezinot, nākas grūti tautai dot taisnus likumus. Neikens domā par lielajiem valsts vīriem Eiropas zemēs, kas veicinājuši tautu labklājību. Viņš piemin Anglijas valsts vīru Palmerstonu, kas cīnījies par Beļģijas patstāvību un tautas brīvību Pireneju kalnos; viņš atgādina Angliju, kur ļaudis viesībās nenodarbojas ar tērzēšanu un smiekliem, bet sarunājas, kā tautā vairot un uzturēt gaismu, i prieku, materiālu labumu. Neikens še pievienojas sava laika lielajiem centieniem, tāpat kā viņa straujākie tautieši. Viņš arī aizņemts darbiem tautas attīstībai par labu: ieteic māju iepirkšanu, rīko dziesmu svētkus, bērnu svētkus, pārlūko skolas. Par. visām šīm lietām viņš raksta savā laikrakstā. Viņš kopj savu draudzi, novērodams katru draudzes locekli, un uzstāda jautājumus par viņu vajadzībām. Uz tiem Ceļa Biedri atbildēdams, viņš nodibina latviešu nacionālo stāstu rakstniecību.

2) DRAUGS UN BIEDRIS. Ceļa Biedrim pretēja rakstura ir Braunšveiga Draugs un Biedris. Sākdams savus izdevumus laist tautā, Braunšveigs norāda uz Dieva darbiem, kas jāmācās pazīt; tādēļ jāietaisa skolas. Mazāk Dieva darbus zinādami, zināsim mazāk par Dievu; mazāk par Dievu zinādami, mazāk pratīsim ticēt. Tad viņš turpina: «Bet par īstām ticības lietām šoreiz negribu rakstīt, bet par citām vecām un jaunām lietām, par ko lasītāji līdz šim maz dzirdējuši un lasījuši.» Un viņš sāk aprakstīt varavīksni. Ne sludināt dievvārdus, bet runāt par l a i c īg ā m l i e t ā m, par dabas priekšmetiem, mašīnām, jaunlaiku ierīkojumiem, sabiedrībām - to Braunšveigs apņemas un pilda līdz galam.

Še sāk latviešu rakstniecībā darboties tas pats Braunšveigs, kas agrāk vācu avīžniecībā bija cēlis priekšā tik radikālas baznīcas reformas, ka tās bija pa daļai izvedamas tikai pēc vairākiem gadu desmitiem. Viņš, Johans Jūlijs Hugo B r a u n š v e i g s, dzimis 1825. g. Jelgavā, studēja teoloģiju Tērbatā, bija dažās vietās par palīga mācītāju, vēlāk par otru mācītāju Valmierā, 1864. g. pārnāca dzīvot uz Rīgu, kur nodarbojās ar rakstniecību, izdodams vācu avīzi Rigaer Blatter un Heriodiskus latviešu izdevumus. No 1870. g. viņš bija par mācītāju Slokā, mira 1898. g.

Braunšveiga izdevumos atzīmējas visas attīstības pakāpes n o v i e n k ā r š a rakstu krājuma līdz politiskai nedēļas avīzei. Viņš vispirms izdod rakstu sakopojumu Draugs un Biedris katram derīgam darbam, kurā sevišķi plaša nodaļa par mašīnām. Grāmata iznāk 1866. g. martā. Līdz gada beigām viņš apsola lasītājiem dot vēl piecas grāmatas: Jauni prieki, Vasaras lāsumi, Gaiši vakari, Iekšzemnieks, Ārzemnieks. Tās viņš arī izdod. Pēdējās grāmatas beigās viņš paziņo, ka viņš, sākot no 1. decembra, izlaidīs «mēneša rakstus ar ceitungu» līdz ar bērnu lapiņu. Viņa mēnešraksts Draugs un Biedris tad arī 1861. g. decembrī uzsāk savu gaitu. Raksti par dabu un mašīnām ieņem pirmo un plašāko vietu. Vienīgais līdzstrādnieks ir E. Dinsberģis. K.lāt nāk Bērnu pastinieks, Mēnešlapiņa ar bildītēm, pirmais latviskais bērnu laikraksts. Līdz maijam iznāk 6 Drauga un Biedra nelielas mēneša burtnīcas. Mēnešraksta turpinājums, sākot ar 1867. g. jūniju, ir Draugs un Biedris, ko divreiz par mēnesi līdz ar Bērnu Pastinieku vienreiz par mēnesi ar Bildēm apgādā Mag. Braunšveig. Tā ir liela formāta avīze ar visām politiska laikraksta nodaļām. Gadu sāk un beidz ar Jurģiem. No aprīļa 1868. g. Draugs un Biedris iznāk ik nedēļas ar Bērnu Pastinieku kā mēneša pielikumu. Ar to Braunšveiga izdevumi nonākuši pēdējā attīstības stadijā. Nedēļas laikraksts Draugs un Biedris pastāv tikai gadu. Braunšveigs saka 1869. g. martā, kad visi viņa avīzes 52 numuri iznākuši, saviem darba biedriem un lasītājiem ardievas.

Draugs un Biedris i e n e s l a t v i e š u a v ī ž n i e c ī b ā, kad tanī nacionālais virziens pārtraukts, z i n ā m u r o s ī b u. Raksturīgi tas, ka Braunšveigam, kas pats vācietis, nav vācieši par līdzstrādniekietu. Viņa līdzstrādnieki, īpaši nedēļas avīzē, ir toreiz pazīstamie latviešu rakstnieki un dzejnieki: Dinsbergs, Šēnbergs, Vīstucis, Špīss, Bankins u. c. Pirmos soļus rakstniecībā še sper Kaudzītes Matīss, tikko 20 gadus vecs jauneklis, ar dzejoļiem un Kronvalda Atis vispirms ar Tērbatas skolotāju semināra aprakstu, uzaicinājumu sarakstāmas fizikas lietā un ar dažiem dzejoļiem, vēlāk ar plašiem rakstiem par mākslu, dabu, valodu.

Atšķīries no saviem tautas un amata biedriem, Braunšveigs stāv viens ar saviem apgaismotāja centieniem. Nacionālo pamatu trūkums viņu šķir arī no latviešu tautiskās idejas sludinātājiem. Sajūsmināts par mašīnu nozīmi, par sabiedrisku kopdarbību, par visu latviešu piedabūšanu pie lasīšanas līdz pēdīgam kalpiņam, viņš zināmā mērā uzskatāms kā agrīnākais s o c i ā l i s m a p r i e k š t e c i s latviešu avīžniecībā.

Dažos rakstos Braunšveigs tieši cildina s o c i ā l i s m a i d e j a s. Viņš raksta par darbu biedrībām Francijā (Draugs un Biedris, 1867. g. marts, 9. lpp. utt.) un par «Englandiešu peļņu biedrībām un viņu iesākumiem» (turpat, 14. lp. utt.). Uz jautājumu: Kas ir darba biedrība? Viņš atbild: «Tā ir tāda biedrība, kas ar saviem līdzbiedriem kopā norunājuši ar savu mantas padomu un peļņu tā ierīkoties, ka tiem savā starpā viss būtu, kas tiem vajaga pie dzīvības uzturēšanas un apkopšanas.» Tad Braunšveigs norāda uz Jāņa Dolfusa strādnieku organizēšanu Milhauzenā (Elzasā) un uz angļu sociālista Roberta Dvena darbību un idejām. Atšķirdamies šai ziņā no Jura Alunāna, Braunšveigs runā par sociālistiskām idejām ar atzinību.

Braunšveiga uzskati un nodomi vispār izsakās viņa četros uzaicinājumos (Drauga un Biedra 1868, g. 31.-34. nr.). Lai panāktu labklājību, latviešiem jātop par lasītāju tautu. Saprašana un zināšana ir spēks. Daudz spēka debess saulē, «kas tavas gaitas apsargā, tavus grūtus ceļus atvieglina, tavus sūrus sviedrus nožāvē». Bet sauli daudzkārt pārklāj Dieva gars, kas cilvēkā. Tas izkopjams lasot, lai atzītu savus darāmos darbus. «Tā nestāvēsiet ceļmalā ar katru vēju kustināti un mētāti, bet vīrišķā spēkā un vīrišķā drošībā. » Mūsu laikus var saukt par mašīnu laikiem. Cilvēks mašīnu padara par savu kalpu, pats jo dienas vairāk iziedams no vergu kārtas. Bet mašīnas dārgas. Jādodas biedrībās, lai tās iegādātu. Tāpat jābiedrojas, lai apgādātu grāmatas un laikrakstus. Nevienam nevar palīdzēt, kas pats nepalīdzas. Mācies, ka cilvēkam miers un laime nezeļ ne šinī malā, nedz tanī malā, bet tik paša krūtis vien. Tas ir tas nemirstams, mūžīgs Dieva nams.»

3) BALTIJAS VĒSTNESIS. Avīzē Draugs un Biedris ievietots 1868. g. oktobrī (27. n-rā) sludinājums, ka no turpmākā gada iznāks jauns laikraksts Baltijas Vēstnesis. Tai pašā avīzē 31. oktobrī paziņots, ka šī mēneša 12. dienā apstiprināta Rīgas Latviešu biedrība, par kuru dos tuvākas ziņas Baltijas Vēstnesis. Biedrību atklāja 10. novembrī, Balt. Vēstneša parauga numuru izdeva 1868. g. 25. oktobrī. No 1869. g. 1 janvāra avīze sāka kārtīgi iznākt divi reizes nedēļā. Par biedrības priekšnieku un avīzes redaktoru bija hofrāts B. Dīriķis. Ar to bija piepildījušās apzinīgās latviešu inteliģences cerības, kas bija lolotas vairāk kā desmit gadu: iegūt tautiskajiem centieniem centru un orgānu. 1862. g. bija izdevies ārpus Latvijas nodibināt nacionālu avīzi, kas iznāca ar pārtraukumiem un pēdīgi apstājās. Baltijas Vēstnesis tad nu bija tiešs Pēterburgas Avīžu tradīciju turpinātājs un atrada vistuvāko atbalstu Rīgas Latviešu biedrībā. Ar šo laikrakstu latviešu nacionālā avīžniecība uzskatāma par pastāvīgi nodibinātu.

Nu paša sākuma Baltijas Vēstnesis apzinājās un kārtīgi pildīja s a v u u z d e v u m u: modināt latviešu tautisko apziņu, pacelt latviešus mantā, kultūrā, saimnieciskā un garīgā dzīvē blakus citām kultūras tautām. Uz to tas zināja atrast īstos līdzekļus, uzmeklēt īstās tradīcijas. Rīgas Latv. biedrību un Baltijas Vēstnesi dibināja, kad bija pagājuši turpat simts gadu no Merķeļa dzimšanas. Šo piemiņu dibinātāji izmantoja: Merķeļa dzimšanas dienā, 21. oktobrī 1869. g., viņi atklāja šim latviešu brīvības apustulim ar plašām svinībām Katlakalna kapsētā pieminekli; par Merķeli un gar notikušām svinībām sniedza B. Vēstnesis rakstus. Ar šo aktu apzinīgā latviešu inteliģence pacēla savu karogu. Pie tā piedalījās arī tie darbinieki, kas pirmie bija parādījušies latviešu kultūras laukā atmodas rītā un kas personīgi nevarēja būt klāt. No Maskavas bija atsūtījuši telegrammu Valdemārs, Barons, Spāģis; viņiem bija pievienojies kā jauns spēks Treilands-Brīvzemnieks.

Baltijas Vēstnesim bija j ā t u r p i n a s ā k t ā s c ī ņ a s latviešu saimnieciskās un kulturālās patstāvības labā. Vispirms bija atsitami vācu uzbrukumi. Baltijas vācieši bija darījuši iespaidu arī uz Vācijas publicistiku, kurā vairs latvieši nevarēja atrast atbalstu saviem centieniem kā agrāk. Daži Baltijas vācu publicisti bija pārgājuši uz Vāciju un no šejienes uzbruka latviešu tautiskajiem centieniem. Agrākais Rīgas vācu avīzes (Rigasche Zeitung) redaktors Juliuss Ekards vadīja tagad Vācijā laikrakstu Grenzboten, kurā norādīja, ka Rīgā nodibinājusies revolucionāru jaunlatviešu biedrība, kurā visseklākā brīvprātība savienojas ar izglītības trūkumu. Arī vietējie vācu avīžnieki vēl arvienu turēja latviešu centienus pēc augstākas izglītības savā valodā par tukšiem niekiem. Viņu acīs mācītu latviešu nemaz nebija un nevarēja būt. Cīņā pret šādiem uzskatiem parādās pirmā vietā Kronvalda Atis, kas bez rakstiem Balt. Vēstnesī šai lietā laida klajā brošūru vācu valodā Nationale Bestrebungen.

Bet cīņa n e a p r o b e ž o j ā s a r v ā c i e š i e m vien. Zināmā mērā viņiem pievienojās arī daži latvieši, kas savas domas izsacīja Latviešu Avīzēs un Mājas Viesī. Šie atrada latviešu centienus, kurus izsacīja Balt. Vēstnesis, par straujiem un neapdomīgiem. Arī krievu avīžniecībā pacēlās šādas balsis.

Latviešu tautiskos centienus Balt. Vēstnesis veicināja, ne tikai ar viņu pretiniekiem karodams. Tas visiem spēkiem p a b a l s t ī j a k a t r u latviešu nacionālās kultūras pasākumu: latviešu biedrošanos, priekšlasījumu un jautājumu vakarus, latviešu teātra izrādes, latviešu skolas, projektus par augstākām latviešu mācības iestādēm (latviešu Aleksandra skolu), latviešu literatūru.

Baltijas Vēstnesi tiek pie vārda j a u n a d z e j n i e k u p a a u d z e. To starpā še pirmoreiz sastopam vārdus, kas turpmāk top visā tautā pazīstami. Jau pašos pirmajos numuros parādās Pumpurs, kas parakstās ar -rs. Viņa pirmais še iespiestais dzejolis ir Hīna kaps (8. n-rā). Tam seko Austrumā un par tautas dziesmu tikušais Stāsti manim, Daugaviņa. Pumpuram nostājas blakus Brīvzemnieks ar dzejoļiem Pie avota, Tālumā no dzimtenes, Miķelis, Manai zvaigznei, Skolēns u. c. Viņiem pievienojas Kaudzītes Matīss (ar dzejoļiem Lapas un asaras, Vērpējas dziesma, Trijjūgs u. c.), Vensku Edvards (Zīme grāmatā), grūtsirdīgais Graviņu Kārlis (Ūdenskritums), prātnieciskais Tullijs (Nedusmo). Jūsmīgus, tomēr ne visai vērtīgus dzejoļus sniedz arī A. Vēbers (Varaidošu Zanders). Auseklis (parakstīdamies par M. Krogzemu) parādās B. Vēstnesī pāris gadus vēlāk un ne ar dzejoļiem, bet ar ziņojumiem vēstuļu veidā no Cēsīm (1872), vēlāk no Lielvārdes. Kronvalds pirmajā gada gājumā laiž klajā savu dzejiski vērtīgo Rudens nāk.

S t ā s t u n o d a ļ ā B. Vēstnesis jaunus ceļus neievelk. Še ir stāsti, kam laika kavēkļa nolūks, sevišķi ar mīlestības motīviem. Tos saraksta pa lielākai daļai pēc svešiem paraugiem Lapas Mārtiņš (Matu sproga), Vensku Edvards (Kapā savienoti), Zemītis (Jetiņa), R. Tomsons (Augstrozes meitiņa), B. Dīriķis (Katrai kaitei sava zāle). Vērtīgāks, bet nepabeigts ir Zvaigznītes Līvu Ādams.

Ap Baltijas Vēstnesi pulcējās v i s a a p z i n ī g ā l a t v i e š u i n t e l i ģ e n c e, īpaši visi par tautības ideju sajūsminātie latviešu literāriskie spēki. Daudziem no viņiem patstāvīga vieta latviešu literatūrā; daži no viņiem gāja turpmāk savus ceļus, dibinādami savus laikrakstus. Pie Baltijas Vēstneša virziena noteicējiem un pie spējīgākiem publicistiem vispār pieder Bernhards Dīriķis, Krišjānis Kalniņš, Frīdrihs Veinbergs. Literāriskiem jautājumiem un kritikai piegriezās Laubes Indriķis, Kundziņu Kārlis.

L i t e r a t ū r a. B. Dīriķa Par piemiņu. Rakstu krājums, salasīts iz Baltijas Vēstneša pirmiem gada gājumiem (1869-1874), Rīgā 1875. - Baltijas Vēstneša divdesmit piecu gadu jubilejai par piemiņu. Izd. no Balt. Vēstneša administrācijas, Rīgā 1893, 164 lpp. Balt. Vēstneša līdzstrādnieku ģīmetnes un biogrāfijas. E. Blanka B. V., Latvijas Vēstnesis 1922, 252. nr. - B. V., Latv. Vēstn. 1922, 13. nr. Izvilkumi no pirmā gada gājuma rakstiem.

a) B e r n h a r d s D ī r i ķ i s palika visu mūžu saistīts ar Balt. Vēstnesi. Viņš dzimis 23. (11.) janvārī 1831. g. Ērgļu draudzē, pavadīja sava mūža pirmos gadus Kurzemē, Jēkabmiesta tuvumā, kur viņa tēvs uzņēma kādu muižu uz renti. Viņš mācījās Tērbatas skolotāju seminārā, tad Pēterpils skolotāju institūtā. No 1852. līdz 1858. g. viņš bija Ārensburgas apriņķa skolā par krievu valodas skolotāju. Pārnācis uz Rīgu un pieņēmis vietu Vidzemes kamerālpalātā, viņš centās nodibināt nacionālu biedrību un laikrakstu. Dīriķim nebija šoreiz Rīgā panākumu; varēja nodibināties, tikai Pēterpilī Pēt. Avīzes. četrus gadus Pleskavā par akcīzes ierēdni sabijis, viņš atgriezās Rīgā un pēc pāris gadiem realizēja savus agrākos nodomus. 1877. g. viņš sāka izdot blakām Baltijas Vēstnesim, kas no 1870. g. iznāca kā nedēļas avīze, pirmo latviešu dienas laikrakstu Rīgas Lapu. Tā viņu iegāza parādos. 1880. g. pārgāja abas viņa avīzes akciju sabiedrības (Dīriķis un biedri) īpašumā, B. Vēstnesim pārvēršoties par dienas avīzi Rīgas Lapas vietā un B. Vēstneša pēdās stājoties nedēļas avīzei Balsij. Dīriķis vadīja B. Vēstnesi joprojām līdz savai nāvei 1892. g. 6. sept. (25. aug.). Dīriķis sarakstīja arī pirmo latviešu rakstniecības vēsturi latviešu valodā (1860). Sevišķu rakstnieka dāvanu viņam nebija, bet viņš spēja saistīt pie sevis domu biedrus uz kopējiem uzņēmumiem, tā pievienodamies pirmajiem celmlaužiem latviešu kultūras laukā.

L i t e r a t ū r a. Vensku Edvarda Vecais hofrāts, Austrums 1892, 10. b. Puriņu Klāva Bernhards Jānis Dīriķis, Balt. Vēstn. 25 g. jubilejai par piemiņu, - 1.-13. lpp. - L-s, P. Atmiņas par B. D., Latvijas Vēstnesis 1925, 204. nrā. 1922, Kaudzītes Matīsa B. Dīriķis ar «Baltijas Vēstnesi», Atmiņas etc. I, 142, Rīgā 1924.

b) K r i š j ā n i s K a l n i ņ š stāvēja savā darbības laikā ievērojamākā sava latviešu tautas vadoņa slavā. Viņš dzimis 26. (14.) jūlijā 1847. g. Derpeļu Mēmeles Kalniņos, izglītojies Bauskas apriņķa skolā un Jelgavas ģimnāzijā, studējis tieslietas Maskavas augstskolā. No 1872. g. viņš darbojās Rīgā par advokātu, drīz vien latviešu sabiedriskajā dzīvē ieņemdams vadītāja vietu. Būdams no 1875. g. par Rīgas Latv. biedrības priekšnieku, viņš šo biedrību pacēla tādā augstumā, ka tā ieguva vadones nozīmi ne vien Rīgas, bet visas latviešu inteliģences acis. Kalniņa gaišais skats, lielā enerģija, bagātās runātāja dāvanas modināja pret viņu cienību arī pretiniekos. Viņa sarīkotām un vadītām latviešu deputācijām pie Aleksandra II (1880) un Aleksandra III (1882) bija politisks svars. Kad viņš 1885. g. 25. (13.) decembrī bija miris, viņu ar lielu godu pavadīja uz pēdējo dusas vietu un atsauksmēs pieminēja par lielu cilvēku. Rīgas vācu avīze atzīmēja, ka no viņa izgājis spēks, kas latviešus saistījis uz kopēju darbību. Kalniņam atlika maz laika rakstniecībā nodarboties. Viņa runas iespiestas laikrakstos tikai pa daļai. Pie viņa literāriskiem darbiem pieder apcerējums p a r l a t v i e š u s a u l e s t e i k ā m, ko viņš sastādījis pēc mitologa Manharda pētījumiem.

L i t e r a t ū r a. Vensku Edvarda K. K. Balt. Vēstn. 25 gadu jub, par pieminu, 1893, 47-52. - Ad. Alunāna K. K., Ievērojami Latvieši I, 1887, 13-17. E. Blanka K. K., Latviešu tautiskā kustība, 1921, 143-150; tas pats raksts grāmatas jaunā izdevumā: Latviešu tautas atmoda, Rīgā 1927, 155-162. Puriņu Klāva Kr. K. piemiņai, Pirmais posms, Rīgā 1926. - Kaudzītes Matīsa Kr. K., Atmiņas etc. II, 270, Rīgā 1924.

c) F r ī d r i h s V e i n b e r g s bija ilgu laiku Baltijas Vēstneša, tāpat Rīgas Lapas īstais vadītājs un politiskā virziena noteicējs. Viņš dzimis 24. (12.) janvāri 1844. g. Lielsvētē kā skolotāja dēls. Apmeklējis Jelgavas apriņķa skolu, pēc tam ģimnāziju, viņš studēja Pēterpils un Maskavas augstskolās tieslietas. I867, g. studijas beidzis, viņš strādāja Kurzemes guberņas valdē un oberhoftiesā. No 1869. g. viņš dzīvo Rīgā, būdams pirmajā laikā par Vidzemes hoftiesas un Rīgas rātes advokātu, strādādams (1873) arī Vidzemes guberņas valdē. Pašā sākumā Veinbergs bija par Balt. Vēstneša redakcijas locekli. 1876. g. viņš tanī vadīja ārzemju nodaļu, tāpat arī 1877. g. dibinātajā Rīgas Lapā, kur pa daļai pārzināja arī iekšzemes nodaļu; šo pašu nodaļu vadība bija viņa rokās arī par dienas avīzi pārvērstajā Balt. Vēstnesī (1880-1887). Lai aizstāvētu latviešu centienus vāciešu priekšā, viņš izdeva no 1873. līdz 1875. g. avīzi B a l t i s c h e Z e i t u n g. - Šai laikā Veinbergu notiesāja par neapzinīgu rīcību ar uzticētu bāriņu naudu uz tiesību zaudēšanu un cietumu. Uz ārsta apliecības pamata viņam kā slimniekam atvēlēja cietuma sodu nosēdēt mājās. Veinbergs tad nu vairāk gadus neatstāj savu dzīvokli, jo biežāk nododamies avīžnieka darbiem un vispār literatūrai. Viņš pārtulko feļetonam veselu rindu ievērojamu literārisku darbu. To starpā minami: Bjernsona Arnis (1879), Goldšmita Vekfildas mācītājs (1879), Hipeļa Dzīves gājieni (1880), V. Skota Talismans, Marijas Bradones Guvernantes noslēpums (1880) .

No Veinberga šī laika plašākiem rakstiem, kuros viņš attīsta savu p o l i t i s k o p r o g r a m m u, ievērojami: rakstu virkne Iz latviešu-leišu vēstures, kas parādījās 1885. g. Balt. Vēstnesi, tad grāmatā, un brošūra Politische Gedanken aus Lettland (Leipzig 1885), kas apzīmēta par tulkojumu no latviešu valodas. Oriģināls, kas iespiests Leipcigā, nelegāli ievedot, konfiscēts un iznicināts. Abas grāmatas bez autora uzrādījuma. - Vēsturisko rakstu virknē Veinbergs ceļ priekšā leišu vēsturi, uzlūkodams to arī par latviešu, tāpēc ka leiši un latvieši viena paša koka zari. Turpretī tā sauktā Baltijas vēsture ir pa lielākai daļai Baltijas vāciešu vēsture. - Paplašajā (110 lpp.) brošūrā Politische Gedanken Veinbergs apskata vairāk krīzes vēsturē (franču revolūciju, angļu sacelšanos 17. gs. u. c.), uzlūkodams tās par pārāk asas iedzīvotāju šķirošanās iznākumu. Pēdējā nodaļā viņš uzrāda pārmērīgo šķiru plaisu Latvijā starp šejienes vāciešiem un latviešiem, kam paredzama par sekām satricinoša katastrofa. Lai no tās izbēgtu, jānodod zemes iekšējā pārvalde latviešu augstākām šķirām, kas no pašas tautas cēlušās un ar to joprojām atrodas organiskos sakaros.

Ar senatora Manaseina gādību Veinbergu 1885. g. apžēloja. Viņš atdabūja advokāta tiesības un 1887. g. iestājās par Vidzemes guberņas valdes sekretāru, pēc pāris gadiem izstājās no kroņa dienesta un palika par zvērinātu advokātu, joprojām darbodamies avīžniecībā, sevišķi Balt. Vēstnesī, kam viņš no 1900. līdz 1902. g. bija atkal par galveno vadītāju. Šais gados norisinājās asas latviešu pilsoņu cīņas ar vāciešiem Rīgas un citu Baltijas pilsētu domnieku vēlēšanās, kurās Veinbergs uzņēmās vadoņa lomu.1902. g. viņš nodibināja Rīgas Avīzi, kurā nesaudzīgi apkaroja latviešu demokrātiskus centienus, atrazdams tos par kaitīgiem tautiskās idejas izvešanā. Viņš tad arī palika pie malas vēlāko gadu latviešu kustībās, cik necik paceldamies vācu okupācijas laikā. Viņš mira 1924. g. 24. maijā.

L i t e r a t ū r a. Frīdrihs Veinbergs 1844-1914, Rīgā 1914. Rakstu sakopojums 70. gadu piemiņai. - Puriņu Klāva F. V., Balt. Vēstn. 25 gadu jub. par piemiņu, 1893, 86-88. - T. (Teodora Zeiferta) nekrologs Fr. V., Izgl. Min. Mēnešraksts 1924, 660-661. - A. Bandreviča Fr. V. un senatora Manaseina revīzija, Latvijas Sargs 1924, 125 nrā.

d) L a u b e s I n d r i ķ i s ieraugāms pirmo latviešu kritiķu starpā. Viņš dzimis 1841. g. Durbē. Viņa tēvs - vācietis. Izmācījies par galdnieku, Laubes Indriķis nevarēja ar savu stāvokli apmierināties un ap 22 gadus vecs iestājās Aizputes apriņķa skolā, kur toreiz mācījās arī Brīvzemnieks, kas viņu vēlāk pārliecināja par latviešu tautības nozīmi. Dažās vietās par mājskolotāju nodarbojies, Laubes Indriķis nometās Rīgā un nodevās rakstniecībai. Pēc Leitāna nāves viņš 1874. g. uzņēmās vadīt Mājas Viesi. Še Laubes Indriķim literāriskā darbā bija stipri saistītas rokas: viņam bija jāturpina Mājas Viesa tradīcijas un jāraksta, kā izdevēji gribēja. 80 lomu Laube atrada par attaisnojumu. Ir daudz latviešu, viņš sacīja, vecu un jaunu, kam straujā virziena laikrakstu literāriskā valoda nav saprotama; tiem sniedzama vieglāka, sīki sagremota gara barība parastā, vieglā valodā. Pats Laube nevarēja savā vadītā laikrakstā laist klajā visu to, kas viņam kā rakstniekam sakāms. No jaunības viņš bija iemīļojis klasisko literatūru un tika vēlāk par karstu latviešu patriotu. Lai varētu savas rakstnieka tieksmes apmierināt un arī pelnīties, viņš rakstīja citos laikrakstos un laida klajā grāmatas. Viņš kritizēja jauniznākušās grāmatas, sevišķi ievērodams to, kā attiecīgais rakstnieks nostājas pret tautības jautājumu un kāda viņa valoda. Viņš sniedza apcerējumus par rakstniekiem (tā par Kronvalda Ati), par dzejas veidiem (par satīru), rakstīja stāstus, lugas, skolas grāmatas.

Lielas spējas viņam bija kā s a t ī r i ķ i m, h u m o r i s t a m. Viņa zobgalības neaizķēra personu, šai ziņā atšķirdamās no Mātera satīras, bet attiecās uz lietu un bija vienmēr asprātīgas, atjautīgas. Kad 1885. g. vasarā Zinību komisija izstrādāja jaunu ortogrāfiju, no kuras izmesti dubultnieki un garuma zīmes, tad Laube konstatēja, ka latviešu valodai izšūti tik viegli svārki, «ka var iet sienu grābt un tomēr sviedrus nelies». Vecie latvieši to nu gan viesībās nelūgšot, «tāpēc ka nevarēs skaidri izšķirt, kur pašu valodai rokas un kur kājas: virs un vīrs, kazas un kāzas, tēvi un tevi, sēja un seja - visi vienādi». Bet, kad nu svārki tādi plāni izdevušies, tad nav jāaizmirst, ka «pašā karstākajā vasaras laikā tie bija jāšuj». - Citā vietā viņš pie izteiciena, ka tautība ir slaucama govs, piezīmē: «Tas tikai gudrs teikums! Dažs labs nezināja, ko lai ar savu tautību dara; tagad viņš zina, kur tā lietā liekama.» Kā humorists Laube parakstījās par Ingu, Nirgu u. c. - Ar savu humoru Laubes Indriķis valdzināja arī kā runātājs. Tas notika sevišķi jautājumu izskaidrojamos vakaros.

Laubes Indriķis laida savus rakstus klajā Balt. Vēstnesī, Darbā, Balt. Zemkopī, Tiesu Vēstnesī, Dienas Lapā, Pagalmā, Rotā, Austrumā. Viņš mira 1889. g. 4. oktobrī (22. sept.).

No Laubes Indriķa r a k s t i e m minami: Stāsti: Smiltnieku Andrejs (Balt, Zemkopī), Pats savās cilpās (Tiesu Vēstnesī), Brālis brāļa slepkava (tulk. stāsts, 1873); joku luga: Augsti viesi, tulkojums, 1881; mācības grāmatas: Pamācīšana krievu valodā, 2. druka, 1875. Pilnīga rēķināšanas māksla, 1884.

K r i t i s k u a p s k a t u p a r t o r e i z p a s t ā v o š ā m l a t v. a v ī z ē m viņš sniedz brošūrā Mūsu laika raksti, 1872. g. Viņš uzskata laikrakstus par tautas valodu, kurā tā izsaka savas domas un vajadzības. «Kādas tautas laika rakstus pazīt ir tikpat kā tās tautas garīgu plaukumu pazīt.» Avīžu līdzstrādniekiem vērību piegriežot, viņam krīt acīs rakstnieku un dziesminieku daudzums. «Miju Latviju aplūkojot, tā mums gandrīz kā viens vienīgs liels rakstnieku un dziesminieku pulks izliekas: jo raksta skolmeistars un raksta skrīveris, raksta saimnieks un raksta kalps, raksta arī vēl cūku gans; gan veči, gan spēka vīri, bet jo vairāk jaunekļi, īpaši puišeļi. Žēl mums tikai, ka gandrīz vairāk raksta nekā lasa un vairāk māca nekā mācās.» - Laubes Indriķis tad pēc kārtas aplūko Latviešu Avīzes, Mājas Viesi un Baltijas Vēstnesi. L a t v i e š u A v ī z e s, ko vada latvietis Zakranovičs, gājušas uz priekšu valodas skaidrumā un strādāšanā tautas garā. Bet daudz no latvju jaunās audzes nav ar Latv. Avīžu redakciju mierā: tā slejoties uz vācu pusi. - M ā j a s V i e s i s priekš 17 gadiem saņemts ar prieku. Tam radušies krietni, dedzīgi līdzstrādnieki un tas ieņēmis tā laika rakstniecībā svarīgu vietu. «Būtu Mājas Viesi toreiz nāve pārsteigusi, tad viņam latvieši tagad būtu goda stabu uzcēluši; bet liktens ir taisns soģis: ko kāds pelnījis, to viņam arī jāpatērē. Tā nu Mājas Viesis to godu un slavu, ko savā jaunības laikā iepelnījies, tagad uz vecuma galu sāk pavalkāt, un ceram, ka viņš, iekam viņa beidzamais brītiņš būs atnācis, visu savu nopelnu pats būs patērējis.» - B a l t i j a s V ē s t n e s i s pielīdzināms dedzīgam jauneklim. Bet Laube gribētu šī jaunekļa vietā labāk redzēt krietnu spēka vīru, «kas, par tautību un svabadību karodams, šur tur neapmaldītos». «Lai tas nelamā tos par tautas nodevējiem, kas ar viņu nestāv vienos prātos, un lai tas bērna savus darbus netura par tādiem, kas no visiem apbrīnojami.» Mācīdamies cienīt tautas vīrus, kas pirms viņa tautai par labu strādājuši un vēl strādā, viņš atzīs, «ka uz tā lauka, kur tautas vīri celmus lauzuši un gravas līdzinājuši, viņš tikai tauriņus dzenājis». Tomēr Balt. Vēstnesis daudz strādājis skolu un valodas lietās, gādājis par zinātņu izplatīšanu. Tā «redaktors grib augstāku stāvokli ieņemt, un viņa lapai tas nolūks, savai tautai cenšoties par vadoni būt, tai tautību, valodu, brīvību aizstāvēt un, īsi sakot, vairāk skolotiem lasītājiem un mācītiem tautas dēliem par avīzi būt».

Par Laubes Indriķi rakstījuši Brīvzemnieks un Āronu Matīss Austruma 1889. g. 12. burtn. Tad Kaudzītes Matīss savās Atmiņās II, 272, Rīgā 1924.

e) K u n d z i ņ u K ā r l i s jeb Kārlis Kundziņš, viens no pirmajiem un pastāvīgajiem Balt. Vēstneša līdzstrādniekiem, dzimis 1850. g. 3. maijā (21. apr.) Sīpeles Kundziņu mājās, Dobeles apriņķī. Beidzis Jelgavas ģimnāziju, ko apmeklēdams piedalījās kopā ar Kr. Kalniņu, A. Veberu u. c. latviešu ģimnāzistu pulciņā, viņš no 1871. līdz 1876. g. studēja Tērbatā teoloģiju. Kronvalda Ata laikā viņš bija par biedri tērbatnieku latviešu studentu vakaros. Nolicis mācītāja eksāmenus, viņš darbojās par mājskolotāju vispirms Tukumā, tad Puzē, būdams arī par palīgmācītāju. 1879, gada rudenī viņu ievēlēja par mācītāju Smiltenē. Draudzes griba šai reizē sadūrās ar baznīcas priekšniecību. Smiltenieši stingri un cieši palika pie sava lēmuma, un prāvests Kundziņu ieveda Smiltenē par mācītāju 1880. g. maijā. Kundziņš pieder mācītāju vidū pie pirmajiem, kas savā dzīvē un darbībā palika uz latviešu tautības pamatiem.

Kundziņš kā r a k s t n i e k s nodarbojas ar ētikas un literatūras jautājumiem, tos aplūkodams no patiesi un dziļi izjusta nacionālisma viedokļa. Viņš iedziļojas latviešu senatnē, raksta jau kā ģimnāzists par kalpu istabām Vidzemes muižās vairāk kā pussimts gadu atpakaļ (Balt. Vēstn. 1869), par krīvu krīvaiti un Romovi (B. V. 1871). Latviešu sabiedrībai pieaugot un paceļoties, uzpeld uz augšu duļķes, un Kundziņš jūtas skubināts noskaidrot tādus vaicājumus kā - kas izglītība ir, par tautu, tautieti, tautību, par zināmu sirdi jeb sirds apziņu. Viņš to dara priekšlasījumos, ko vēlāk iespiež. (Visi minētie apcerējumi iespiesti Austrumā 1885. g.)

No pazīmes, kuras dēļ jāuzņemas vajājumi, t a u t ī b a bija tikusi astoņdesmitajos gados par izkārtni, kam liela pievilcība. To novēroja Kundziņš. Par tautiešiem saucās tautas aplaimotāji, kas nekā nav mācījušies, kam nav nekā ko zaudēt. Tiem piebiedrojas daži panīkuši un paklīduši pusmācītie bez darba un vietas, kas, savu vecāku mantību izputinājuši, ņemas tautas mantas aizstāvēt ar pilnu muti, tukšu sirdi. Citi padara tautību par slaucamu govi, piedāvādami tautiskas siļķes un tautiskus superfosfātus u. c. Tās ir nezāles, kas izravējamas. Tauta vedama caur patiesību pie cilvēcības.

Kundziņš uzlūko (Austrums 1885, 277) savas t a u t a s u n v a l o d a s m ī l e s t ī b u par sakni, no kuras izaug tautas tikumi, tautības kopšana, tautiešu krietnums. «Tāda mīlestība papriekšu neskatās uz to, vai tauta liela vai maza, bagāta vai nabaga, vai tai pašai sava valsts vai viņa līdz ar citām tautām citas, lielākas valsts pavalstniece.

L i t e r a t ū r ā Kundziņš nododas dažu rakstnieku studijām vecajā grāmatniecībā un tautas atmodas laikmetā. Viņš vairākkārt iedziļojas Ernsta Glika darbā. Par to viņš sniedz apcerējumu Kronvalda izdotā Sētas, Dabas, Pasaules ceturtajā daļā (1873); kad paiet no Bībeles tulkošanas divi simti gadu, viņš par to raksta Austrumā. Tāpat viņš allaž atgriežas pie Vecā Stendera. Pamatīgu monogrāfiju viņš par to laiž klajā grāmatā: Vecais Stenders savā dzīvē un darbā, Jelgavā 1879. Viņš tad simts gadu miršanas piemiņai 1896. g. lasa par Stenderu apcerējumu, ko iespiež Austrumā, un sakopo viņa rakstus (Derīgu grāmatu nodaļas izdevumā, I 1897, II 1901). Divsimts gadu dzimšanas piemiņai 1914. gadā viņš atkal lasa un laiž klajā par Stenderu apcerējumu (Druva 1914). Tad viņš aplūko K. Hūgenbergeru (Zin. kom. 4. Rakstu kr., 1888). No tautas atmodas laikmeta darbiniekiem viņš plaši apskata Kronvalda Ati (Der. Gr. Nodaļas izd. 1905) un Aleksandru Vēberu (Druva 1912-1914). Vienumēr Kundziņš pamatīgi iedziļojas savā priekšmetā, krāj čakli par to materiālus un tos rūpīgi apstrādā.

Jaunākā laikā viņš sarakstījis un laidis klajā grāmatu Smiltene (1926), kas sniedz kultūrvēsturisku ainu par šo novadu.

L i t e r a t ū r a: Teodora Zeiferta Pie Dr. K. Kundziņa Smiltenē, Latvju Grāmata 1925, 4. burtn. - J. Lapiņa Kārlis Kundziņš sen., Izglītības Min. Mēnešraksts 1929, 1. burtn.

4) DARBS. Baltijas Vēstnesim radās jauni biedri tikai septiņdesmito gadu vidū. Jaunos laikrakstus dibināja galvenā kārtā agrākie Balt. Vēstneša līdzstrādnieki, vai nu gribēdami piekopt kādu īpašu arodu, jeb vai virzienā ievilkdami jaunas līnijas. Rīgas Latv. biedrības pirmā priekšnieka Dīriķa vietnieks Tomsons sāka 1875. g. aprīlī izdot nedēļas avīzi: Darbs. Zemkopības laiku-raksts ar bildēm. Tas bija speciāls izdevums, kam gan bija arī savs feļetons «Priekš vaļas brīžiem», bet kas pie sevis saistīja maz rakstnieku. Ieraugām še pa rakstam no Brīvzemnieka, Valdemāra. Reizu pa reizai tas sadūrās ar tā paša aroda piekopēju Baltijas Zemkopi, kas sāka iznākt maz dienu vēlāk par viņu. Darbs apstājās 1876. gada augustā.

R i h a r d s T o m s o n s, Darba izdevējs un redaktors, ir ne vien pirmo vagu dzinējs latviešu zemkopības literatūrā, bet viņam ievērojami nopelni arī latviešu nacionālās kultūras sākumos vispār. Dzimis Aizkraukles muižā kā vagara dēls 1834. g., viņš bērnībā zaudēja tēvu un varēja tikai ar Aizkraukles, vēlāk Limbažu pilsmuižas nomnieka Lindvarta un mātes brāļa, ģenerāļa Streitfelda, gādību apmeklēt Limbažu apriņķa skolu un Valdavas zemkopības akadēmiju Vācijā. Dažus gadus par muižas pārvaldnieku sabijis, viņš pārnāca uz Rīgu un nodarbojās Šmita eļļas fabrikā par grāmatvedi. Vēlāk viņš nodibināja kaulu miltu un superfosfāta fabriku Rīgā, izdeva bez Darba vēl zemkopības rakstu krājumus Vārpas. Pie saviem uzņēmumiem viņš gribēja saistīt dzejniekus Pumpuru un Ausekli, pirmo kā fabrikas pārvaldnieku, otro kā fabrikas skolas skolotāju. Tomēr visi Tomsona saimnieciskie uzņēmumi sabruka, pats viņš no Rīgas aizgāja un mira Novgorodas guberņā 1893. gadā. Viņš pieder pie Rīgas latviešu sabiedriskās dzīves stūra akmeņa licējiem, pie Rīgas Latv. biedrības tuvākajiem dibinātājiem un pirmo rīkojumu veicējiem. Par viņa darbību liecina: svētdienas skola (1870), trūcīgo ļaužu ķēķis (1870), pirmie dziesmu svētki, skolotāju sapulce, pirmā zemkopju sapulce (1873).

Sevišķi daudz Tomsons darījis l a t v i e š u t e ā t r a n o d i b i n ā š a n a i par labu. Viņa nopelns, ka sarīkoja pirmo latviešu teātra izrādi 1868. g. 14. (2.) jūnijā. Viņš bija šīs izrādes režisors, piedalīdamies tanī arī kā aktieris. Pirmā izrādītā luga Žūpu Bērtulis, kurā izsmej zemnieku, viņam nebija pa prātam. Lai šo lugu varētu noņemt no repertuāra, viņš gādāja par citām. Viņš pārstrādāja Holteļa tautas lugu Hanss Jerge (Hans Jorge), to nosaukdams par Miku. Sākumā neveiklais zemnieks top par ģenerāli. Tomsons vēl sarakstīja oriģinālus: Vecais Jurka un Mika nāk mājā. Lai ierosinātu lugu sarakstīšanu, viņa laikā Rīgas Latv. biedrība izsolīja godalgu par labāko latviešu oriģināllugu. - Pārskatu par Latv. biedrības darbību Tomsons sniedza grāmatā: Rīgas Latviešu biedrības pirmais gadu desmits 1868.-1878. g.

5) PASAULE UN DABA. Viens no tautas atmodas laika darbiniekiem, piederēdams pie pašiem pirmajiem pārliecinātiem latviešu modinātājiem un cīnītājiem, nevarēja tikt īstā saskaņā ar Rīgas latviešu nodibinājumu vadoņiem. Tas ir Kaspars Biezbārdis. Gan arī viņš pieder pie Baltijas Vēstneša pirmajiem līdzstrādniekiem, tomēr septiņdesmito gadu vidū viņš nāk klajā ar savu avīzi. 1875. gada 5. jūlijā sāk iznākt: Pasaule un Daba, Nedēļas-raksts ar bildēm. Izdevējs ir K. Stālberģis, redaktors - Biezbārdis. Viņi lūdz cienījamus riteršaftes locekļus un mācītājus, visus tiesas vīrus augstās un zemās vietās, visus skolotājus, pagasta priekšniekus un pagasta iedzīvotājus, tikpat sirmgalvjus, kā tos, kas pilnos ziedos, vīriešus un sieviešus» atvēlēt viņiem pilnu uzticību. Viņu avīze grib iztikt ar visiem: nekas viņai nebūšot riebīgāks kā karu vest.

Šī griešanās pie riteršaftes locekļiem un mācītājiem jau bija l a t v i e š u n a c i o n ā l i s t i e m k a u t k a s n e p a r a s t s. Bet tad nāca (Pasaules un Dabas 3. numurā) par riteršaftes noturēto sapulci un darbību ziņojums, ar kuru sametās pirmie mezgli.

Ziņojumā uzsvērts, ka riteršafte daudz gādājusi p a r s k o l ā m. Tad sacīts: «Sargājamies no nepateicības! Par skolas būšanām un vajadzībām ir dažādas un it ērmīgas vēlēšanās starp zemniekiem izpaustas, kas nedz panākamas. nedz vajadzīgas. Latīņu un grieķu valodas latviešu skolās izmācīties bez pilnīgas vācu vai krievu valodas saprašanas nemaz nav iespējams; un tomēr vēlamies jau tagad latviešu ģimnāzijas. Tāda vēlēšanās var celties tikai tādās galviņās, kas no ģimnāzijām neko nezin. Vispirms kas vajadzīgs, vajadzīgs priekš latviešu zemnieku skolām! Kas pēc gadu simteņiem būs vajadzīgs, to mēs nezinām; mums jāgādā par to, kas tagad vajadzīgs, bez ko mēs tagad iztikt nevaram.» Mācīti latvieši gājuši vācu vai krievu skolās. Būtu skaudība liegt jaunai paaudzei staigāt to pašu ceļu.

P r e t š o r a k s t u sacēlās vispirms daži lasītāji, kuru rakstītai vēstulei Biezbārdis deva vietu savā laikrakstā, pēc tam Balt. Zemkopis, tad Balt. Vēstnesis, visa nacionālā prese. Pasaulē un Dabā izsacītās domas arī maz atšķīrās no tām, kas uzejamas vācu presē un pret kurām cīnījās Kronvalds. Sadursme, kurā Biezbārdis griezās tieši pret «jaunlatviešiem», pieņēma arvien asāku un plašāku veidu. Pa vairāk Pasaules un Dabas numuriem iet satīra «Latviešu attīstīšanās stāvoklis divi desmit pirmā gadu simtenī» ar apakšvirsrakstu «Dzejas sapņi, rakstīti manam draugam Dīcim par apcerēšanu». Par Dīci še apzīmēts Dīriķis. Sapņotājs satiek latviešu zemnieku, kas runā krievu, franču, latīņu, grieķu valodas, jo visas latviešu skolas pārvērstas par ģimnāzijām un tanīs lasa Ciceronu un Homēru. Ķīnas ķeizars izlaiž pavēli, ka latviešu valoda ievedama par pils un diplomātu valodu; šī ir pēdējā valsts pasaulē, kas dod šādu rīkojumu. Viss asums virzās pret «Dīci», kuru nostāda par smieklīgu ne tikai nacionālā jautājumā.

Pārmetumam, ka Pasaule un Daba nicina latviešu centienus, ir savs pamats. Tomēr nevar sacīt, ka šis laikraksts ir pilnīgs latviešu nacionālisma pretinieks. Viņam tādi līdzstrādnieki kā Brīvzemnieks, Pumpurs. Še uzbrūk (Ziediņš) Bīlenšteinam par Jaunās Derības valodas pārlabojumu, kas uzticēts svešām (ne latviešu) rokām; iznāk rīvēties arī ar Latv. Iiterārisko biedrību. Latviešu tautā šāds laikraksts tomēr neatrada atbalstu. Tas apstājās 1876. g. maijā.

6) RĪGAS LAPA. Latviešiem arvienu ciešāku dalību ņemot pasaules notikumos un sabiedrības attīstībā, apzinīgie latvieši sajuta dienas avīzes vajadzību savā valodā. Sāka iznākt pirmais latviešu dienas laikraksts 1877. g. 12. (24.) augustā. Tā bija Rīgas Lapa, ko izdeva B. Dīriķis un faktiski vadīja Fr. Veinbergs. Dienas avīzes vajadzība dibinājās īpaši uz diviem faktiem: bija sācies 1877. gada pavasarī krievu-turku karš, pirmais pēc vispārējas kara klausības ievešanas Krievijā; bija ievests jauns pilsētu vēlēšanu likums, kas piešķīra vēlēšanu tiesības daudz plašākām aprindām nekā agrākais, - patlaban arī gatavojās Rīgas pilsoņi uz vēlēšanām pēc jaunā likuma. Šādi faktori strauji sakustināja sabiedrību: bija reti kāda dzimta, kurai kāds loceklis nebūtu kara laukā; plaša daļa Rīgas iedzīvotāju bija ar jauno pilsētu likumu guvusi izredzes uz labāku nākotni. Tomēr Rīgas Lapa atzīmē savā ievadā, ka viņu neizdod tikai kara laikam, arī ne vienīgi Rīgas pilsētai; tā grib palikt par pilnīgāko Latviešu avīžniecības orgānu visām latviešu vajadzībām. Latvieši sāk politiski dzīvot, sajūt sakaru ar citām tautām, saprot lielo pasaules notikumu svaru visā cilvēcē. Avīze tad nu runā par notikumu cēloņiem un sekām, ierosina katru faktu nopietni pārdomāt un pret to ieņemt stāvokli. Rīgas Lapai noteikti politisks raksturs, tanī trūkst dzejoļu un garāku stāstu, lai gan tai ir savs feļetons, īpaši ar humoristisku nokrāsu. Tā ietur nacionāli liberālu virzienu. 1880. g. 1. jūlijā tā vārda pēc izbeidzās, Baltijas Vēstnesim pārvēršoties par dienas avīzi un stājoties Rīgas Lapas vietā.

L i t e r a t ū r a: Teodora Latviešu dienas preses sākumi (Piecdesmit gadu piemiņai), Latvju Grāmata 1927, 4./5. burtn. - Tā paša: Piecdesmit gadu piemiņa latviešu avīžniecībā, Latvis 1928, 2093. nrā.

7) BALSS. No paša sākuma ņem pie Balt. Vēstneša dalību Aleksandrs Vēbers, toreiz vēl apmeklēdams Jelgavas ģimnāziju. Viņa raksti, pa lielākai daļai vēsturiska satura, parādās šai avīzē arī turpmāk jo bieži. Studijas Pēterpilī pārtraukdams, Vēbers pat strādā kādu pusgadu ( 1872. g. sākumā) Balt. Vēstneša redakcijā. Nesaskaņas ar Dīriķi piespiež Vēberu no redakcijas izstāties. Savas studijas beidzis un stādamies Rīgā sabiedriskā darbā, Vēbers vēlējās darboties pilnīgi neatkarīgi arī kā avīžnieks un dibināja savu laikrakstu Balss. Politiska un literāriska avīze sāka iznākt 1878. g. 4. oktobrī divi reizes nedēļā. 1880. g. 1. jūlijā tā, pāriedama Dīriķa un biedru akciju sabiedrības īpašumā un stādamās par dienas avīzi pārvērstā Balt. Vēstneša pēdās, tika par nedējas avīzi. Vēbers to vadīja 25 gadus.

Kad Balsi dibināja, bija nomanāma Vidzemes un Kurzemes muižniecībā liberāla strāva, kas zemes pārvaldē (landtāgā) gribēja dot vietu arī latviešiem. Domu starpība tikai valdīja par to, uz kādiem pamatiem pārvaldes augstākais orgāns nostādāms. Vieni gribēja to pašu muižnieku landtāgu papildināt ar citu kārtu pārstāvjiem, otri - pārņemt uz šejieni Iekškrievijā ievesto zemsti. Pie pirmajiem piederēja Veinbergs, pie otriem Vēbers. Vispār Vēbers, pats vācietis būdams, neticēja dažām labvēlīgām vācu balsīm, bet tiecās uz krievu pusi. Tā viņš cerēja latviešus ne vien izsargāt no vienpusības, bet arī kalpot tautas īstām vajadzībām. Vieglāki viņam šķita izvedami tie plāni, kas saskaņā ar Krievijas reformām. Vēbers bija savos uzskatos patstāvīgs un nelokāms. Drīz viņš iemantoja tautā lielu uzticību kā tāds, kas nešaubīgi patura acīs latviešu labumu. Viņa avīze tika astoņdesmitos gados latviešu sabiedrībā par vadošo. Balsī veda stingru, lietišķu cīņu par latviešu zemnieku tiesībām pret muižu, baznīcas patroniem, pašvaldības pārlūkiem, iztirzāja katru likuma pantu, katru kontrakta punktu zemnieku tiesību aizsardzības nolūkā.

Arī l i t e r a t ū r a s a t t ī s t ī b ā Balsij sava loma. No paša sākuma tanī piedalījās labākie latviešu rakstnieki un dzejnieki. Pirmajā numurā Auseklis tai velti dzejojumu ar moto: Vox populi, vox Dei (Tautas balss, Dieva balss). Balsī parādās Blaumaņa pirmie stāsti, Esenberģu Jāņa dzejoji, Kaudzīšu ceļojumu apraksti. Bet cieši un nesaudzīgi Vēbers nostājās deviņdesmito gadu sākumā pret Jauno strāvu un naturālistisko virzienu rakstniecībā. Balss tad arī zaudēja savu nozīmi.

L i t e r a t ū r a: Teodora Piecdesmit gadu piemiņa latviešu avīžniecībā, Latvis 1928, 2093. nrā.

A l e k s a n d r s V ē b e r s, kas parakstījās arī par Varaidošu Zanderu, dzimis 1848. g. 18. (6.) nov. Rucavas draudzē, Kaķišķu muižā, kur viņa tēvs dzīvoja kā kroņa mērnieks. Vēbers tikpat no tēva, kā no mātes puses ir vācietis. Viņa mātes brālis fon Vite bij Varšavas mācības apgabala kurators, tāpat tai tuvs radinieks ministru padomes priekšnieks grāfs Vite. Vēberam uzaugot, viņa vecāki vairākkārt mainīja dzīves vietu, uzturējās Liepājā, Viļņā, Jelgavā. Aleksandrs Vēbers apmeklēja Jelgavas ģimnāziju, kuras kursu beidza 1869. g. Jelgavā dzīvojot un skolojoties, Vēbers nāca tuvos sakaros ar Alunānu dzimtu, sevišķi ar Pēteri Alunānu un viņa dēliem Ādolfu un Teodoru. Viņu sabiedrībā viņš iepazinās ar latviešu lietām, lasīja rakstus par latviešiem, par viņu pagātni un pārdzīvojumiem. Lielu iespaidu uz viņu atstāja Rūtenberga Baltijas vēsture un Mirbaha Kurzemes vēstules. Viņu aizkustir.āja zemgaliešu varonība, latviešu cīņas un liktenis, un viņš apņēmās savu darbību ziedot latviešu tautai par labu. Viņš rosīgi sāka mācīties latviešu valodu un dzīvi piedalījās latviešu ģimnāzistu pulciņā, pie kura piederēja Kr. Kalniņš, K. Kundziņš u. c. Studējis īsu laiku Tērbatā, tad Pēterpili, kādu laiku arī Maskavā filoloģiju un vēlāk tieslietas, viņš 1876. g. nometās Rīgā par advokātu, pirmajā laikā darbodamies arī Jelgavā, vienmēr kā avīžnieks un sabiedrisks darbinieks stāvēdams redzamā vietā. Sevišķi nopelni Vēberam kā Zinību komisijas priekšniekam, par ko viņš bija (ar mazu pārtraukumu) no 1879. līdz 1894. g. Viņš rūpējās par jaunās ortogrāfijas nodibināšanu, iespiežot tanī Zin. komisijas rakstu krājumus, par muzeju papildināšanu un tautas gara mantu krāšanu, sarīkoja latviešu inteliģences no tuvuma un tāluma plaši apmeklētās Zin. komisijas vasaras sapulces. Pēc Dīriķa nāves viņš uzņēmās arī Baltijas Vēstneša vadību. 1903. g. viņš šķīrās no avīžnieka darba un nometās pie Skrīveru stacijas iegūtās Skutan-Valteru mājās. 1905. gada revolūcijas laikā viņš aizbrauca uz Vāciju, kur izrādījās par karstu vācu patriotu, uzstādamies grāmatā Preussen und Polen (Mūnchen 1907) asi pret poļiem. Viņš mira 1910. g. 3. aprīlī. Viņa līķi sadedzināja, bet pelnus pārveda uz Rīgu un paglabāja kapsētā. Vēbers bija jūtu cilvēks, kas darbojās pēc savas visdziļākās, palaikam pārgrozībām padotās pārliecības, nesdams tai katru upuri.

L i t e r a t ū r a: K. Kundziņa A. V. dzīves apraksts un tagadnes notikumi, Druva 1912-1914. Plašs, nenoslēgts Vēbera darbības apskats. - Teodora A. V., Tautas rakstnieki, Rīgā 1913, 147-165. - Vēberu Zanderis, Balt. Vēstn. 25 gadu jubilejai par piemiņu, 1893, 88-94. - Kaudzītes Matīsa Atmiņas par Aleksanderi Vēberi - Vairaidošu Zanderi un viņa vadīto «Balsi», Atmiņas etc. II, 8I, Rīgā 1924.

8) BALTIJAS ZEMKOPIS. Gandrīz vienā laikā ar Tomsona Darbu sāk iznākt otrs zemkopības laikraksts - Baltijas Zemkopis. Tā pirmais numurs parādās 1875. g. 30, aprīlī Jura Mātera redakcijā. Sākumā tas šauri speciāls. Ievadā runā vienīgi par zemkopību, gan ņemot to neparastā plašumā, nostādot to par visas dzīves pamatu, par rūpīgi pētāmu zinātni, paturot acīs zemkopja darba jaunākos veidus ar jaunlaiku darba rīkiem un mašīnām. Turpmāk Balt. Zemkopis izvēršas par politisku avīzi, kas ienes jaunu dzīvību latviešu presē. Māters nesaudzīgi griežas ir pret nacionālās latviešu inteliģences nelabvēļiem, ir pret dažiem tautiskās kustības vadoņiem, sevišķi rīdziniekiem, uzrādīdams tos par pašlabuma un tukšas slavas varmācīgiem meklētājiem. Viņa asākais ierocis ir satīra, ko viņš griezīgi un atjautīgi vērš pret apkarojamām personām. Savā avīžnieka darbībā viņš atbalstās uz mazgruntniecību, sevišķi Kurzemē, ievērodams tās darbu, tiesības, intereses, tai līdzi dzīvodams, viņas uzplaukšanas laikā. Strauja temperamenta būdams, viņš nevarēja ieturēt robežas ne darbā, ne dzīvē, ne satiksmē, ar to mantodams gan cienītājus, gan ienaidniekus. Arī Balt. Zemkopja vadībā cēlās traucējumi. Līdzekļu trūkuma dēļ Māteram to vajadzēja ieķīlāt fabrikantam Ābrantam, kas to pārcēla uz Rīgu. Nevarēdams ar Ābrantu satikt, Māters atteicās no Balt. Zemkopja un sāka izdot 1880. g. beigās T i e s u V ē s t n e s i, kas iznāca ar lieliem pārtraukumiem līdz 1884. g.

J u r i s M ā t e r s jeb Māteru Juris dzimis 28. febr. ( 12. martā) 1845. g. Valtaiķu draudzes Cildu pagasta Vidukļu mājās kā saimnieka dēls. Tēvs viņam mira 13 gadu vecam. Māte apprecējās otrreiz, bet patēvs neprata saimniekot, un viņam bija mājas jāatstāj. Juris pelnījās pa vasaru par algādzi un ziemu gāja skolā. Tādā kārtā viņš apmeklēja dažas ziemas Eihmaņa privātskolu Kazdangas muižā. Vēlāk viņu pieņēma Valtaiķu mācītājs Katerfelds par audzēkni. Tad viņš nodarbojās Skrundas muižā par ekonomijas skrīveri, turpat būdams par pagasta skrīvera palīgu un pie vietējā ārsta par dicsipeli.

No Skrundas viņš iesūtīja Latviešu Avīzēm (1864. g. 45. nr.) kādu rakstu, kurā, atspēkodams pretējās domas, aprāda par vēlamu, ka par pagasta tiesas viņi ieceļami vairāk mācīti, vācu valodas pratēji pagasta locekļi.

Sasniedzis pilngadību, Māters 1866. g. iestājās par pagasta skrīveri Diždzeldas pagastā, tai pašā laikā izpildīdams arī Mazdzeldas, Briņķu, Rudbāržu un Lēnas pagastos skrīvera pienākumus. Pēc kādiem gadiem viņš aizgāja uz Kuldīgu pie apriņķa kroņa muižu inspektora par rakstvedi. Kad šo inspektora vietu ap 1870. gadu likvidēja, Māters bija atkal par skrīveri Pūres, Putnenes un Kandavas mežkunga muižas pagastos gadus četrus. Pēc tam, kādu laiciņu bez vietas pabijis, viņš iestājās par sekretāru Piltenes maģistrātā. Še grieza uz Māteru vērību Kurzemes gubernators Pauls fon Lilienfelds, kas, maģistrātu revidēdams, atrada še lielāku kārtību nekā gadu iepriekš un daudz prāvas ar Mātera starpniecību izbeigtas miera ceļ. Viņš aicināja 1873. g. Māteru uz Jelgavu par Kurzemes guberņas tipogrāfijas inspektoru un tulku.

Jelgavā Māters plaši nodarbojās arī ar rakstniecību: tulkoja un sastādīja vietējos likumus, dibināja un vadīja laikrakstus, sarakstīja garus romānus. Romāns Sadzīves viņi iespiests Balt. Zemkopja literāriskā pielikumā 1879. g., vēlāk (1892. g.) grāmatā. Otrs viņa romāns Patriotisms un mīlestība parādījās Tiesu Vēstneša literāriskā pielikumā 1880. un 1881. g. Māters mira ar trieku 1885. g. 4. februārī (23. janv.).

Mātera izdotie l i k u m u k r ā j u m i: Likumi un nosacījumi par pagastu valdīšanu un policiju Kurzemes guberņā. Kurz. gubernatora P. f. Lilienfelda uzdevumā un uz Kurzemes guberņas pārvaldes pavēli sastādījis C. Mathers, Jelgavā I877. Šis pats krājums, nedaudz pārgrozītā veidā, parādījās Mātera sastādījumā arī vācu valodā 1876. g. - Vidzemes un Kurzemes privāttiesību likumu grāmata. Sistemātiski sastādīta no G. Mathera, Liepājā 1885.

Pagastu p a š v a l d ī b ā m nodomāta Mātera brošūra: Kas ievērojams pie pagastu amata viru celšanām? Cienīšanas zīme, pasniegta Kurzemes un Vidzemes pagastu pilnām sapulcēm un vietnieku pulkiem, Rīgā 1881. Par moto šai brošūrai: Kad taisniem virsroka, tad klājas labi, bet, kad bezdievīgie sāk valdīt, tad sadzīvē notiek pārvēršanās un ļaudis paslēpjas. - Kad bezdievīgo vara nobeidzas, tad to taisno rodas daudz. Zal. sak. vārdi 28, 12. u. 28.

L i t e r a t ū r a: Māteru Jura Kopoti raksti, Līgotņu Jēkaba sakopojumā redakcijā, ar plašu biogrāfiju (Līg. Jēk.), A. Gulbja izd., I-IV, Rīgā 1924. Māteru Juris, Rota II, 1885, 25. nr. - A. Alunāna M. J., Ievērojami latvieši II, 1890, 5-14. - A. Bielenstein, Ueber die Satyre im lett. Volksliede und im Baltijas Zemkopis Jahrg. 1878, Mag. d. Lett.-Lit. Gesellschaft, 16 Bd., 1 Heft, 1879, 102127. - E. Blanka M. J., Latv. tautiskā kustība, Rīgā 1921, 165-179. - Kaudzītes Matīsa Atmiņas par Māteru Juri un «Balt. Zemkopi», Atmiņas etc. II, 49, Rīgā 1924. - Bebru Jura Atmiņas par M., J., Rīgas Ziņas 1925, 53. nrā.