9. LATGALIEŠU RAKSTI
Uz latviešu atmodu Inflantijā jeb Latgalē bija ilgāk jāgaida nekā pārējās tautas daļās. Saimnieciski nospiesti, muižnieku varai atdoti, no pārpoļotāju un pārkrievotāju centieniem neaizsargāti, no saviem tautas biedriem Kurzemē un Vidzemē atšķirti, Latgales, agrākās Vitebskas guberņas latvieši palika vēl ilgu laiku tumsībā, kad citu latviešu starpā strādāja sabiedriski darbinieki, avīžnieki un rakstnieki no viņu pašu vidus, savus tautiešus paceldami uz augstākas attīstības pakāpes.
Ja latgalieši pa lielu lielai daļai prata savā dialektā lasīt, tad par to jāpateicas k a t o ļ u g a r ī d z n i e c ī b a i. Jezuīti, kas 1630. g. nometās Daugavpilī, kur viņiem no 1761. g. bija sava kolēģija un ģimnāzija, nodibināja Daugavpils un Rēzeknes apriņķī vairāk draudzes un lielākajās, kā Rēzeknē, Krāslavā, Aglonā, atvēra skolas. Lasītpratēji mūki mācīja citus. Kad 1821. g. atcēla Jezuītu ordeni, Latgalē vairs skolu nebija. Bet lasītprašana izplatījās tālāk. Pie pirmā sakramenta un laulāšanas pieņemot, katoļu garīdznieki no draudzes locekļiem prasīja, lai tie māk lasīt un dažus katķisma gabalus. Kad 1864. g. sāka atkal dibināt skolas, tās nebija nekādas tautas izglītības izplatītājas. Katoļiem bija aizliegts būt par skolotājiem. Skolotāji bija krievi, kas latviešu valodu skolās nepielaida; arī latviski runāt skolniekiem neļāva. Lasīt savā valodā joprojām mācīja māte saviem bērniem mājās. Lasīšanai pieejamās grāmatas bija garīga satura, baznīcas vajadzībām un ticības dzīves piekopšanai nodomātas. Kad jau gandrīz veselu gadu simteni Stendera un viņa pēcteču laicīgā satura grāmatas pa tūkstošām izplatījās Kurzemes un Vidzemes latviešu vidū, katoļu latgalieši par šiem un līdzīgiem rakstiem nekā nezināja.
Tikai 1861. g., Iekškrievijas guberņās un līdz ar to Latgalē d z i m t b ū š a n u a t c e ļ o t, novērojamas latgaliešu saimnieciskā un garīgā dzīvē kādas pārmaiņas. Bez garīga satura rakstiem nu viņi dabū lasīt arī kādus citus. Arī tauta pati parāda šur tur kādas dzīvības zīmes. Var novērot pa retam mēģinājumam lauzt muižnieku varu, un nāk klajā pa sacerējumam, kas rodas pašā tautā.
1) MANTEIFELIS. Pats brīvlaišanas akts saistās zināmā mērā ar barona Manteifeja vārdu. Lai darītu zināmus brīvlaišanas nosacījumus, Vitebskas gubernators Pāvils Kļušins izlaida guberņas latviešu iedzīvotājiem cirkulāru, ko mācītājs Ulmanis kļūdainā valodā pārtulkoja augšgaliešu dialektā. Cirkulāra tulkojums deva iemeslu tādiem pārpratumiem, ka izcēlās nemieri, kas bija apspiežami ar ieročiem ģenerāļa Veimarna (vēlākā Barklaja de Tolli) vadībā. Tagad nodeva baronam Manteifelim tulkot cirkulāru, kas iznāca ar nosaukumu: Cyrkulara-gromota, izduta nu gubernatora-kunga, tys ir nu posza viersinika Witebsku gubernias del zemnikim Inflantu-zemies, Lopu mieniesi 1861. godā. Turpmākajā gadā izdeva arī 1861. gada 19. februāra likumus, Manteifeļa tulkotus latgaliešu valodā ar virsrakstu: Nulikszonas ap ziemnikim izgojuszym nu dzymtigas pidareszonas, Pitierborgā 1862. Darbs pildīja ar pretī nostādītu krievu tekstu ap 400 lapas puses. Šie bija iespiedumi, kas atšķīrās no agrākajiem, garīgajiem. Tiem sekoja citi. Ja nu reiz bija zemniekiem dotas kādas brīvības, atrada par nepieciešamu viņiem sniegt p a m ā c ī b a s l a i c ī g ā s l i e t ā s. Un arī še redzam Manteifeli kā ievērojamāko darbinieku.
Barons Gustavs Manteifelis cēlies no pārpoļotas Baltijas muižnieku cilts. Viņš dzimis Vitebskā 1832. g. 18. decembrī, studēja Tērbatā tautsaimniecību, nolikdams maģistra eksāmenu 1859. g. Pēc tam viņš apceļoja Rietumeiropu, dzīvoja tad Rīgā, vēlāk Vitebskā. 1869, g. viņu pieskaitīja Iekšlietu ministrijai un piekomandēja Vidzemes, kādu laiku arī Igaunijas gubernatoram. No 1888. g. viņš bija par Krakovas zinātņu akadēmijas mākslas vēstures sekcijas kārtēju locekli. Sava mūža vēlākos gados viņš dzīvoja pa lielākai daļai Rīgā. Viņš mira Bonifacovas muižā Ilūkstes apriņķī 1916. g. 24. (11.) aprīlī.
Karsts poļu patriots un stingrs katolis būdams, Manteifelis daudz nodarbojās ar garīgiem rakstiem, izdodams lūgšanu grāmatas, bībelstāstus, kristīgas pamācības. Pie tam viņš ir latgaliešu laicīgās literatūras nodibinātājs. Viņš latgaliešiem viņu valodā ne vien darīja pieejamus valdības rīkojumus un likumus, bet vispārīgi rūpējās latgaliešus ievadīt jaunajos apstākļos, kas prasīja no viņiem vairāk prāta attīstības. Viņš sastādīja latgaliešiem pirmo rēķināšanas pamācību: Rekinoszonas pamociejssona cik ziemnieku ļaudīm vajaga, Reigā pi E. Plātesa 1863. godā. Bet savu ievērojamāko darbu latgaliešu literatūras laukā vinš pastrādāja, izdodams un desmit gadus sastādīdams kalendāru Inflantijas latviešiem.
I n f l a n t u z e m e s k a l e n d ā r s sāka iznākt tūliņ pēc dzimtbūšanas atcelšanas ar virsrakstu: Inflantuziemies Lajkagromota aba Kalenders uz 1862-to godu, Rejgā. Nomā tajsiejszonas gromotu Ernesta Plātesa. Bez parastā kalendārija un grēku atlaišanas dienām (Odpusku-dinas) katram kalendāram klāt plašs pielikums, «parakstits ne tikvin diel apskajdrynošanas, bet wiel un diel gudiejga lajka-kawiekla wyssu Kalendara-Losiejtoju». Gan še arī dažas reliģiski tikumiskas pamācības, patēlojumi no svēto dzīves, Kanaana zemes apraksti, tomēr šādiem rakstiem nav ierādīta galvenā vieta, un paši tie atšķiras ar savu vēsturisko, ģeogrāfisko, praktisko raksturu no parastas garīgās literatūras. Še atrodami laicīga satura raksti lielā dažādībā: praktiski padomi saimniecībā, dažādos gadījumos, mācības dažādām kārtām, apraksti, pasakas, stāstiņi, dziesmas, mīklas, gudrības vārdi. Daži gabali pasniegti dialogos, pie citiem pieliktas ilustrācijas; dažai dziesmai klāt notis vienai vai vairāk balsīm. Vispārējais pielikuma raksturs atsevišķos gados pa daļai mainās. Kalendāra otrā gada gājumā sacīts: «Jo parniejā godā vītom atrodi stostienius un porsokas, miejklus un gudiejgus smiklus kctry par lajka-kawiekli iksz pilikttma topa lykti, - tod szugod arassi wajrolc tajdus stostus un tajdas mociejbas, kur Lasiejtojam ir ku abdumojt un ko mociejtis. Par tu man dumojas, ikkurs lobs cylwaks ar lelu prycu szu lajkagromotieni jems ruka un nazynomim rakstiejtoim nu sirds dybyna par tu patiejks.» Pirmajā gada gājumā uzņemtas vairāk tautas dziesmas. Turpmāk tās nozūd. Viņu vietu ieņem sacerējumi Stendera garā.
Neskatoties uz rakstu dažādību saturā un izteiksmē, kalendāra p a m a t v i r z i e n s pilnīgi noteikts. Tas saskan ir ar garīdznieku mācībām, ir ar muižnieku stāvokli. Vairāk dziesmu pauž zemnieku dzīves laimi. «Dziesme lajmiejga ziemnika» sākas:
Waj uz dorbu dzisnu skrynu
Waj mikreslus gryžus,
Winajž dzižu wyssu dinu:
Asmu ziemniks lajmiejgsl
Kāds no tālākajiem pantiem:
Nagrybu eš munys satys
Samiejt ni ar pili;
Jama ir muns Taws pidzymis
Eš un barni mili.
Šī dziesma, kas iespiesta 1863. g. pielikumā, pārdrukāta turpmākā gadā, tai pieliekot melodiju notīs. Līdzīga ir «Satas lajmie», kas iespiesta 1864. g. un pārdrukāta 1867. g. Tās pirmais pants:
Man patiejk muna klussa sata,
Dorziensz, drywiena auglejga;
Sze muna lajmie izradzata,
Kocz gon moza, bet mirejga.
Lai muyžas guda apciniej,
Bet laj cytam na man diniej.
Tāpat ir dziesmas ganiem, meitām, bāriņiem. Ļoti pesimistiski skan latviešu kareivja dziesma. Tanī vairs nav nekā no tās nopietnās apzinības un tām cēlajām pienākuma jūtām, kas latviešu senējās kara dziesmās. «Dzismie palajžsonas Latwiszu Karawiejra» sākas šā:
Cisz nelajmigs asmu cylwaks nu jyusu atstodams
Sovu Tawu, Mamieni myužygi pamazdams,
Brolus, mosas, radinikus un draugus aplajžu,
Pats zam brunies tie stajgoju un kaj borensz wajžul!
Iszu tagad swiesza mola kaj padiejgojs borensz,
Par uporu najdnikim palikszu kaj jerensz,
Kur ossoras por dzieryni un badas por maiezi
Byus diel mania nelaimiga sienkuru vin raizil
Še manāma svešas varas dzelzs roka. Tā bez žēlastības nospieda arī pirmos spirgtāk dīgstošos latgaliešu literatūras asnus. Inflantijas kalendārs 1871. gadam bija pēdējais: tika aizliegts Latgales latviešiem iespiest grāmatas latīņu-poļu burtiem. Uz latgaliešu literatūru attiecināja ģenerālgubernatora Muravjova 1864. g. izlaisto cirkulāru, ar kuru leišiem aizliedza lietot leišu-latīņu alfabētu. Vitebskas guberņas latviešus uzskatīja vienkārši par leišiem. Gan Bīlenšteins mēģināja valdībai noskaidrot, ka Inflantijas latvieši nav leiši; tomēr tas nelīdzēja. 1871. g. janvārī policija pārdotavās konfiscēja latgaliešu grāmatas. Pie Lākmaņa Tērbatā bija 1870. g, iznākusi otrā pavairotā izdevumā Pilnīga gromota Lyugszonu. Arī to konfiscēja un arestēja izdevēju. Lākmanis aizbildinājās, ka viņš nav grāmatu sastādījis un latviešu valodu nemaz neprot, bet manuskriptu viņam nodevis barons Manteifelis. Lākmani nu atlaida un ņēma izmeklēšanā Manteifeli. Gan viņš norādīja, ka viņš iekšlietu ministra uzdevumā latgaliski tulkojis arī zemnieku likumus, tak administrācija uz to negribēja griezt nekādu vērību. Viņam ar rakstu bija jāapsolās, ka viņš turpmāk nekad vairs nerakstis «Ieitiskas grāmatas poliskiem burtiem», ko viņš patiesībā nekad nebija darījis.
Manteifelis kopā ar komtesi Plāteri salasīja arī p i r m o l a t g a l i e š u t a u t a s d z i e s m u k r ā j u m u un to iespieda Latv. literāriskās biedrības Magazīnā 1869. g. (XIV, 2, 162-206). Šīs pašas biedrības Magazīnā (XVII, 2, 181-204) viņš 1885. g. sniedza latgaliešu grāmatu sarakstu, kas iznākušas no 1604. līdz 1871. gadam. Še atzīmētas pavisam 122 grāmatas, no kurām pirmās (līdz 1730. g.), sevišķi Tolgsdorfa un Elgera sastādītas, nav rakstītas augšgaliešu, bet vidus izloksnē. Manteifelis sniedza arī kā novilkumu no Vidzemes guberņas avīzēm ( 1868, Nr. 126-144) Inflantijas jeb Poļu Vidzemes aprakstu: Polnisch-Livland, Rīga 1869, ar daudz ilustrācijām.
Kā sevišķs darbs jāpiemin Manteifeja apgādātais a l b u m s T e r r a M a r i a n a, ko Baltijas un Latgales katoļu vārdā pasniedza 1888. g. pāvestam Leonam XIII viņa 50 g. jubilejā. Šīs trijos sakopojumos no 70 lapām pastāvošais mākslas darbs pieder pie Vatikāna bibliotēkas vērtīgākiem greznumiem. Tanī sniegts Livonijas katoļu baznīcas īss apskats atsevišķās lapās (tāfelēs), kurām katrai apkārt zīmīga, smalki izstrādāta ornamentika. Vispārējam vēsturiskam apskatam pieslēdzas tādās pašās izgreznotās lapās pārskats par ordeņa mestriem, bīskapiem, katoļu baznīcām, viņu dibinātājiem utt. Tekstu sarakstījis latīņu valodā Manteifelis, izrotājumus pagatavojuši Baltijas mākslinieki Borherts, Grosets, Felsko, Baumanis u. c. Tālākās lapās (aiz teksta) sniedz «Māras zemes» skatus: pilis, baznīcas, pilsētas, pieminekļus u. c. Lapas oriģinālā 61 cm augstas, 45 cm platas. Astoņas reizes samazinātas reprodukcijas ar Manteifeļa sastādītiem paskaidrojumiem vācu valodā apgādājis Grosets Rīgā.
2) MIGLINĪKS. Dzimtbūšanu atceļot, latgaliešu iestingušā dzīve sakustējās. Kaut gan agrāko privileģēto šķiru stāvoklis netika satricināts, tomēr zemnieki nu izrādījās vienā otrā reizē par dzīvu spēku, ar kuru jārēķinās. No latgaliešu zemniekiem cēlās viens otrs censonis, kas, novirzīdamies arī no Manteifeļa nospraustās līnijas, gāja pats savus ceļus un tiecās pa tiem vest arī savu tautu. Šie mēģinājumi atgādina Valdemāra, Spāģa centienus. Šāds latgaliešu darbinieks ir Pīters Miglinīks, kas uzstājās par latgaliešu zemnieku aizstāvi.
Pīters Miglinīks dzimis 1852. g. Zaķmuižas pagasta Miglinieku sādžā, Ludzas apr. Viņa tēvs Andrievs bija agrāk par desmitnieku pie Zaļmuižas īpašnieka Paulina, vācieša. Kad 1861. g. atsvabināja zemniekus, Andrievs zaudēja savu vietu un nodarbojās ar zemkopību, palikdams ar muižas īpašnieku joprojām labās attiecībās. Šis Andrievu skubināja, lai dēlu skolo. Pīters Miglinīks tad arī apmeklēja vietējo pagasta skolu, pēc tam, pa daļai ar Paulina palīdzību, Rēzeknes pilsētas skolu un to beidza ar ļoti labām sekmēm, saņemdams uzslavas apliecību un dažas grāmatas par godalgu. Skolā iedams, viņš piedalījās pie skolnieku pulciņiem un viņu izrīkojumiem.
Miglinīks top par skrīveri. Viņa pirmā vieta ir dzimtenes pagastā, kur viņš ir par skrīvera palīgu. Kā tāds viņš iepazīstina vietējos zemniekus ar pagastu pārvaldes iekārtu. Pēc tam viņš nostrādā trīs gadus par skrīveri pie Zaļmuižas kunga. Še viņš vāc kopā latgaliešu izloksnē iespiestās grāmatas un dod tās zemniekiem lasīt. Bet, tā kā tādu ir maz, viņš lasa zemniekiem priekšā krievu grāmatas, dodams vajadzīgos paskaidrojumus. Vēlāk viņš pāriet par skrīveri Viļakas pagastā un pamatīgi iepazīstas ar zemnieku dzīvi un vajadzībām. Redzēdams tās netaisnības un pārestības, ko muižnieki nodara zemniekiem, viņš nevarēja klusēt un sāka par tām rakstīt Pēterpils krievu avīzēs. Viņš muižniekus apzīmē par lapsām un zemniekus par māju putniem, kas krīt lapsām par upuri. Šādu rakstu dēļ viņam bija jāatstāj skrīvera vieta Viļakā.
Kādu laiku mājās nodzīvojis, Miglinīks dabūja 1874. g, skrīvera vietu Makašānu pagastā, netālu no Rēzeknes. Še attīstījās viņa politiskā darbība plašāk, bet arī pretinieku valgi savilkās ap viņu ciešāk. Krievu valdība izlaida noteikumus muižniekiem, ka ganības un pļavas izdalāmas zemniekiem ar viņu piekrišanu. Tā kā izdalīšanas noteikumi zemniekiem nebija lāgā zināmi, tad muižnieki sāka zemniekus mānīt. To darīja arī Zaļmuižas kungs Paulins, izdalīdams zemniekiem nederīgus gabalus par ganībām un likdams viņiem parakstīties, ka viņi ar mieru tos saņemt. Muižas īpašnieka nodomus palīdzēja izvest vietējais garīdznieks. Lieta gāja sekmīgi uz priekšu: 22 sādžu zemnieki bija savus parakstus devuši, atlika vēl 7 sādžas. Šo šādu zemnieki ievāca padomu no Miglinīka un nedeva parakstus. Sākās sūdzības. Muižnieks iesūdzēja zemniekus par to, ka viņi jaunatdotajos gabalos nocirtuši kokus. Miglinīks zemniekus tiesā aizstāvēja. Muižnieks gribēja Miglinīku nodabūt pie malas ar to, ka viņu uzrādīja par zemnieku musinātāju. Viņu atcēla no amata. Bet ar to nepietika. Kad Zaļmuižā nodega dzirnavas, Miglinīku apvainoja par dedzinātāju, arestēja un ielika Ludzas cietumā. Arestēja arī miglinīka uzdotos lieciniekus kā tādus, kas dod nepatiesu liecību. Miglinīkam izdevās aizsūtīt lūgumu uz Pēterpili, no kurienes nāca rīkojums atsvabināt viņu no cietuma. Ar visu enerģiju viņš tagad aizstāvēja zemnieku lietu. Nekas nepalīdzēja: tiesa izšķīra lietu muižniekam par labu. Miglinīks redzēja, cik stipra ir netaisnība, un apgaismoja to kādā rakstā. Viņš nezaudēja tomēr cerību un iesniedza pārsūdzību augstākā tiesā. Pēc diviem gadiem tiesa galīgi izsprieda lietu zemniekiem par labu. Šāds lēmums darīja uz muižnieku tādu iespaidu, ka viņš sajuka prātā.
Miglinīka veselība bija no visa tā stipri cietusi. Viņš mira trīsdesmit gadu vecumā 1882. g., sacīdams: «Jā, mirstu, bet taisnība sasniegta.»
Miglinīka darbība uzrāda pirmos dīgļus patstāvīgam virzienam Latgales latviešu dzīvē. Tomēr tie nedabūja attīstīties. Miglinīks rakstniecībā maz nodarbojies. No viņa rakstiem krievu valodā vēl jāmin «Taisnības meklētāji». Viņš tulkoja nedaudz darbus no krievu valodas latgaliešu izloksnē. Daži viņa raksti izplatījušies latgaliešu starpā Ludzas un Rēzeknes apriņķos. Vecas māmiņas stāsta garajos ziemas vakaros par Miglinīku kā par sirdīgu savas tautas aizstāvētāju.
Miglinīks mēģinājies arī dzejā. Tai trūkst izteiksmes daiļuma, arī valodas gluduma; bet jaunas skaņas ieskaņās arī tanī. Še daži panti no kāda viņa dzejoļa:
Jemit, draugi, glozes rūkā,
Izdersim pa vīnai.
Jimā gori sleicynosim,
Bādai acis aizlīsim.
Uz pasaules laime ir,
Tikai na dēļ mysu.
Uz pasaules prīca ir,
Tikai na dēļ vysu.
Netaisneiba uz pasauļa
Krepka ir kai myurs,
Un myuru myusim ar kulākim
Nikod nasist.
3) JŪRDŽS. Ja politiskā darbība, pēc kuras tiecās Miglinīks, bija Latgales latviešu vidū kaut kas jauns, tad sacerēt dzejas darbus pieder pie viņu vecu vecajām, nepārtrauktajām tradīcijām. Ap dzimtbūšanas atcelšanas laiku radās latgaliešu vidū dziesmu sacerētāji, kas ir formā, ir saturā attālinājās no īstajām, senajām tautas dziesmām, juzdamies aicināti dot izteiksmi jaunam gara saturam. Pie tam viņi savus darbus izplatīja ne mutes vārdiem, bet rakstos. Ir ziņas, ka Viļakā dzīvojis kāds L e i k a, kas ticis vairāk par simts gadiem vecs. Viņš pametis pēc nāves kādas sešas viņa rakstītas grāmatas, kas gājušas no rokas rokā, bet tagad vairs nav atrodamas. Kāds cits latgaliešu dzejnieks, Andrivs Jūrdžs, uzrakstījis daudz dziesmu, kas saturā līdzinās Līventāla un Dinsberģa sacerējumiem, bet formā stāv tiem pakaļ. Tie ir interesanti mēģinājumi, kas raksturo tautas psihi, lai gan tiem nav nekādas mākslas vērtības.
Andrivs Jūrdžs dzimis 1848. g. Kārklinieku sādžā Rogovkas draudzē. Viņš ir vienkāršs zemnieks, kas nav apmeklējis nekādas skolas, bet, klaušu jūgu nesdams, pats iemācījies latviski lasīt un rakstīt. Viņš ļoti mīlēja tautas dziesmas un pasakas un jau ap 1860, g. pats mēģinājās sacerējumos. Dienu viņš strādāja savā vai kunga druvā un vakarā pie skala vai mazas lampiņas uguns līdz vēlai naktij sēdēja un rakstīja, tā bojādams acis un pēc pavisam zaudēdams redzes spēju. Viņš sarakstījis piecpadsmit lielas grāmatas, katru ap tūkstoti lapaspušu biezu. Šīs grāmatas palikušas manuskriptā un staigājušas, autora paša iesietas, no rokas rokā, uzglabādamās līdz mūsu dienām. Tanīs atrodami paša rakstnieka darbi, tad tulkojumi, stāsti, dzejoji, garīgas dziesmas, lūgšanas, tautas dziesmas, pasakas. Kādas viņa dziesmas iespiestas arī Manteifeļa izdotajā latgaliešu kalendārā.
P. Strods, latgaliešu laikraksta Zīdūnis redaktors, kas ar Jūrdža rakstiem sīki iepazinies, raksta (vēstulē 13. apr. 1923) : «Lasot Jūrdža dzejoļus, var manīt, ka tie domu un formas ziņā nav vienādi. No tam spriežams, ka daži dzejoļi būs viņa paša, bet citi pārcelti vai pakaļdarināti. Kad biju pats pie Jūrdža un lūdzu, lai viņš man paskaidro, kādi ir viņa paša personīgie darbi un kādi ņemti no citām valodām, viņš atzinās, ka patiesi esot ņēmis no citām valodām, tomēr neesot verdziski pārcēlis, bet ņēmis pašu ideju. Tas gan manāms, lasot viņa rakstus, ka tie nav verdzis tulkojumi, bet brīvi.»
Paraugam pasniedzam Jūrdža dziesmu Atraits.
Bādas munā protā nok,
Acis munas raudot sok,
Sirds grib šķiertīs man nu kryuts -
Wacums diwkort palīk gryuts.
Diws tos sopes zynoja
Un bādos mani pīminēja;
Wiņš bērniņu maņ atstoja,
Kad sīwiņu aicynoja.
Wīgļok sirds maņ otkon syt,
Asnis dzeislos dreizok rit,
Kad ac's uz bērniņa matu,
Sīwiņas maņ atstotu.
Kad wiņa wysā bej woja
Un mierdama jū bučoja,
Aiz sopem wairs naredzēja,
Kū nu wiņas es montoju.
Tagad gaidu, kod breids īs,
Kad Dīws man šķiertīs pīsacīs,
Tod bērniņu te pamesšu
Un sīwipu tur atrasšu.
L i t e r a t ū r a. A. Ersa Latgaliešu rakstniecība, Līdums 1918, 158., 159., 160. nr. - Fr. Remņa Latgaliešu valoda un literatūra, Latgalieši, Rīgā 1910, 48-61. - Gustav Baron Manteuffel, Bibliographische Notiz uber lettische Schriften, Magazin d. Lett.-Liter. Gesellschaft XVII, 2, 181-204. - Grāmatu saraksti žurnālā Zīdūnis 1922, VII-VIII, 175, 1923, I, 47. - J. Rancāna Pīters Miglinīks, Zīdūnis 1923, I, 6-12. - Andriwa Jurdža pīmiņai, Zīdūnis 1922, V-VI, 97-102.