II. CĪŅAS
Pirms varēja piekopt mierīgu literārisku darbību, tai bija n o s t i p r i n ā m i p a m a t i. Jaunradītāji latviešu inteliģences vidū tautas atmodas laika sākumā ir darbinieki, kas meklē un lauž jaunus ceļus tautsaimniecībā, zemnieku jautājumā, pārvaldes iekārtā, šķiru un tautu savstarpējās attiecībās, tautas izglītībā; latviešu apdzīvotā apgabala sadzīves aina ir viņu priekšā, ko viņi grib pārveidot, pārradīt. Tai jātop citādai tanī ziņā, ka latvieši viņā paceļas par dzīvu, svabadu, noteicošu elementu. Tas nevarēja notikt citādi, kā atpakaļ atspiežot citus, vāciskos. Cīņa še bija neizbēgama. To, savas apziņas un augstāko pienākumu jūtu vadīti, uzņēmās tautas atmodas laika darbinieki, ziedodami tai savas ērtības, ārējo labklājību, nereti sevi pašu.
Tanī laikā nebija citas vietas, kur šo cīņu izkarot, kā tikai rakstniecība, avīžniecība. Bet, tā kā viņa norisinājās lielo kultūrtautu priekšā un galvenā kārtā ar vāciski runājošiem, tad še lietoja lielā mērā vācu un tikai pa daļai latviešu valodu. Tomēr latviska šais rakstos vairāk nekā visā vecajā, vāciešu sniegtajā latviešu grāmatniecībā. Tā tumšā nojausma, kas latviešos līdz ar viņu valodu un gara mantām vienmēr bija glabājusies, ka viņi ir kaut kas īpatnīgs, patstāvīgi vedams pretī tālākiem mērķiem, dabūja tanīs izteiksmi. To apzinājās latviešu censoņi un darbojās visdziļākā saskaņā ar savu tautu. Tāpēc viņu raksti pieskaitāmi latviešu literatūrai, lai arī kāda daļa no tiem rakstīta ne latviešu valodā un lai arī tikai daži latvieši tos lasīja. Tie nav tikai speciāli raksti par tautsaimniecības, jūrniecības, sadzīves u. c. jautājumiem, bet tanīs izsakās Latvijas labāko dēlu viskarstākā m ī l e s t ī b a u z s a v u t a u t u un visspēcīgākā sajūsma par viņas ideāliem. Gandrīz katrs no šiem censoņiem izsacījis savus iekšējos pārdzīvojumus arī dzejā, kurā iemīt šis pats cīņas gars. Tomēr ne tikai še parādās viņu ideāli; tie savā pilnīgākajā veidā nereti ieraugāmi citur, pa reizai vienīgi citur. Aplūkojot agrīnā tautas atmodas laikmeta rakstniecību, mums priekšā literāriski darbi, kas pēc sava veida ļoti dažādi. Tomēr idejiskā saturā tanīs valda netraucēta vienība.
Latviešu tautiskās cīņas priekšgalā stāv Valdemārs. Viņa tuvākie biedri ir Juris Alunāns un Barons. Pa daļai sakarā ar viņu darbojas gados vecākie Spāģis un Biezbārdis. Maskavā viņiem pieslienas Brīvzemnieks. Šai grupai pievienojas Kronvalda Atis.