III. DAIĻRAKSTNIECĪBA
Tautas atmodas laika daiļrakstniecībai pa lielākai daļai tas pats cīņas raksturs, kas citiem šī laikmeta darbiem. Tā nošķiras savrup ne ar savu virzienu, bet zināmā mērā ar savu formu un nokrāsu. Kā tautisko centienu celmlaužu prozaiskos rakstos ne vien sastopami dzejas (sajūsmas) motīvi, bet viņi snieguši tieši arī dzeju, tā šī laika daiļrakstniecības piekopēji ne vien savos dzejiskos darbos modina tautisko apziņu un sajūsmina uz cīņu par tautiskiem ideāliem, bet laiž klajā šad un tad arī pa publicistiskam rakstam. Tikai viņu galvenais darba lauks paliek daiļrakstniecība. Laikā viņi pavirzīti vairāk uz priekšu: tautiskās cīņas norisinās galvenā kārtā piecdesmitos gados un sešdesmito gadu sākumā; daiļrakstniecība sāk uzplaukt sešdesmito gadu beigās un septiņdesmitajos gados. Kopējais literatūras raksturs top maigāks, mierīgāks, noskaņotāks.
Ar visu to latviešu daiļrakstniecību šai laikā pārvalda r e ā l i s m s. Stādamies blakām tiem tautas rakstniekiem, kas turēja par savu uzdevumu cīnīties, lai tauta iegūst pamatus savai attīstībai materiālās, saimnieciskās dzīves pārlabojumos, arī dzejnieki un stāstnieki nevarēja izlaist dzīves īstenību no acīm. Neko šai lietā nepārgroza tas, ka dažreiz dzejnieki aizlido teiksmainā senatnē un pieķeras fantāzijas tēliem: arī senatnes varoņi (Imanta, Lāčplēsis) nāk karot pret tautas apspiedējiem; tāpat arī, mākoņu rotaļā noskatoties, dzejniekam liekas, ka «tur augšā tēvi nebeidz strīdi» (Ausekļa Fantāzija par padebešiem).
R e ā l i s m s latviešu daiļrakstniecībā arī saskan ar to virzienu, kas patlaban sastopams vispār Eiropas tautu literatūrās. Kad Francijā, Anglijā, Vācijā, Krievijā rakstnieki noteikti piegriežas reālai dzīvei, nevar mostošā latviešu inteliģence, kas saņem iespaidus no lielajām kultūras tautām, iet citus ceļus.
Sevišķo nokrāsu deva reālismam latviešu vidū n a c i o n ā l i s m s, otrs elements, kas tā laika literatūrās spraužas acīs. Kā tautā, kas patlaban piedzīvo savu atmodu, tas latviešos parādās jo spilgti. Tā tiešai izteiksmei šai laikā veltīts ne mazums latviešu dzejas. Bet arī tanīs daiļrakstniecības darbos, kur tas kā tāds neparādās, uzejams latviešu nacionālisms kā tā ražīgā gara dziņa, no kuras izaug īpatnīgi, patiesi vērtīgi dzejas darbi.
Tautas atmodas laikā nodibinās uz nacionāliem pamatiem vispirms stāsti un lirika. Episka dzeja parādās plašākos darbos vēlāk. Uz nacionālo drāmu, kam paliekama dzejas vērtība, vēl stipri jāgaida. Arī, kad (1868. g.) nodibinās latviešu teātris, dabū redzēt darbus, kam trūkst tautiskas īpatnības un kam tikai uz skatuves kāda nozīme.