IV. ASTOŅDESMITIE GADI
Dažus gadu desmitus pēc tautas atmodas latviešu tautiskie centieni vairs nebija tie paši, kas agrāk: tie bija zaudējuši savu cīņas raksturu un piegriezušies mierīgai darbībai. Līdz ar to pieņēma citādu veidu dzīves un laika centienu atspoguļotāja rakstniecība. Vienumēr palikdami un jo dienas jo ciešāk nostiprinādamies nacionālā virzienā, rakstnieki vairs asi neuzstājās par sadzīves pārveidošanu. Dažus savus mērķus nacionālisti bija sasnieguši; citiem nostājās priekšā nepārvarami šķēršļi. Ja ko varēja nacionālai domai par labu darīt, tad tas bija iespējams mierīgā, izturīgā darbā. Tā ieslēpās ir pelēkos dienas uzdevumos, ir zinātnieka pētījumos, ir dzejnieka tēlojumos. Dzeja nu varēja svabadāk piegriezties daiļuma ideāliem, gan tiem, ko atrada tautas tradīcijās, gan arī tiem, kas brīvi rodas no dzejnieku pašu izjūtas. Savu spilgtumu zaudēdama, tautiskā dzeja tika pa daļai bāla un nenozīmīga, pa daļai attēloja klusus dvēseles pārdzīvojumus. Visās literatūras nozarēs nomanāma mierīga, bet diezgan rosīga attīstība.
Šādas pārmaiņas novērojamas ar 1880. gadu. Tad sākas virziens, kas turpinās līdz deviņdesmito gadu pirmajai pusei. Spēji to pārtrauc jauni centieni 1893. gadā.