Teodors Zeiferts

Latviešu rakstniecības vēsture

Nacionālajām valstīm nodibinoties, nostājās cita citai pretī lielākas spēku grupas. Pretrunas valstu iekšienē neizlīdzinājās, bet pieņēma klusākas, pa daļai slepenas cīņas veidu.

Kad s a v i e n o t ā V ā c i j a 1871. g. uzvarēja Franciju, Valdemārs norādīja (Vaterl. u. Gemein. I), cik bīstams vācu militārisms Eiropas tautām, viņu svabadai attīstībai. Valdība jutās stipra un apspieda katru brīvāku kustību iekšienē. Pastāvošās iekārtas un politiskā virziena pretinieki ķērās pie terora. Uz ķeizaru Vilhelmu izdarīja 1878, g. atentātus. Par atbildi izdeva likumu pret sociālistiem, nostādot tos par vajājamu organizāciju. Še bija manāma Bismarka cietā roka, kas līdz ar sociālistu likuma atcelšanu (1890. g.) atlaidās no valsts stūres. Šim valsts viņam bij noteicošs svars ne vien Vācijas, bet arī vispārējā Eiropas politikā. Berlīnē noturēja lielvalstu priekšstāvju kongresu (1878. g.) un konferenci (1880. g.) krievu-turku mierīguma un robežu nokārtošanas lietās, kur Bismarks runāja izšķirošo vārdu.

Vācija tika caur Bismarku par bīstamu varu vēl ar to, ka noslēdza 1879. g. ar Austriju sabiedrības līgumu, kam 1883. g. pievienojās Itālija. Vācu nacionālā varas politika izpaudās vēl iekš tam, ka valdība sāka sistemātiski un nesaudzīgi pārvācot visas Vācijas robežās dzīvojošās nevācu tautas: leišus un poļus Prūsijā, dāņus Šlezvigā, frančus Lotringā u. c. Kaimiņu valstis, sevišķi Krievija, ņēma še paraugu tikpat nacionālās politikas virzienā, kā arī metodē.

K r i e v i j a parādīja savu militāro spēku karā pret turkiem 1877.1878. g. Kaut gan Krievija pilnā mērā savas uzvaras augļus neieguva, par ko gādāja Bismarks, tomēr tās vara pieauga, un valdība bija spēcīga diezgan, lai tiktu galā ar nevēlamām kustībām iekšienē un izplatītu savu iespaidu arvienu tālāk. Arī še pastāvošās iekārtas pretinieki pārgāja uz teroru, kam krita par upuri Aleksandrs II 13. (1.) martā 1881. g., tai pašā dienā, kad viņš bija parakstījis iekšlietu ministra Lorisa-Meļikova sastādītu valdības pasludinājumu tautai par parlamenta sasaukšanu. Aleksandrs III, kas tagad nāca pie valdības, sākumā gribēja pildīt sava tēva solījumu. Bet tam enerģiski pretojās jaunais Svētā sinoda virsprokurors, agrākais civiltiesu profesors un cara skolotājs, fanātiskais slavofils Konstantins Pobedonoscevs. Viņam piebiedrojās Aksakovs, Katkovs u. c. Lorisa-Meļikova programmas vietā jaunais cars parakstīja un, neapspriežoties ar Ministru padomi, izsludināja Pobedonosceva sastādīto manifestu, kurā darīja zināmu, ka viņš, paļaudamies uz patvaldības varu un patiesību, cieši apņēmies patvaldību nostiprināt un pret visiem uzbrukumiem aizstāvēt. Loriss-Meļikovs izstājās no valdības, visa valdības vara pārgāja Pobedonosceva rokās, kas to paturēja Aleksandra III un arī Nikolaja II laikā līdz 1905. gada revolūcijai. Reliģiskās dogmās iestingušas pareizticības un neaprobežota, uz krievu nacionālismu dibināta despotisma izplatīšana tagad tika par valdošo principu, kas bija naidīgs ne vien katrai brīvības kustībai, bet arī katrai sabiedriskai pašdarbībai un svabadai attīstībai.

Virziens, kādā turējās krievu valdība, bija nu drīz vien B a l t i j ā stipri manāms: Pēterpilī spēra attiecīgos soļus, lai iznīcinātu Baltijas autonomiju, muižnieku rokās turēto vietējo pašvaldību, pārvaldes un tiesu iekārtā Baltiju pielīdzinot Iekškrievijas guberņām, kur visas administrācijas un tiesu funkcijas izdara krievu valdības iecelti ierēdņi. Šādā pārmaiņā bija sajūtama Pobedonosceva rīcība.

Bet arī bez tam un jau agrāk L a t v i j a s i e k š ē j ā d z ī v ē iestājās sastingums, ņēma zemes pārvaldē pēc īsa liberālisma uzplūduma pārsvaru brīvprātīgai latviešu inteliģencei pretī nostādītas konservatīvas tendences, ar ko pa daļai izskaidrojams, ka latvieši krievu valdības ievestās pārgrozības saņēma mierīgi, iesākumā pat ar sajūsmu. Septiņdesmito gadu vidū pacēlās Vidzemes un Kurzemes muižnieku un vācu publicistu vidū balsis zemes pārvaldes, sevišķi landtāga reformai par labu. gribēja tanī pielaist par locekļiem arī latviešu zemnieku priekšstāvjus. Notika domu izmaiņa starp latviešu tautiskās kustības vadoņiem (Vēberu, Kalniņu, Veinberģi u. c.) un vācu avīžniekiem (Rig. Ztg. redaktoru Pecoldu, Ztg. f. Stadt u. Land redaktoru Heikingu), kam pievienojās vadošās personas muižnieku vidū; Kurzemes muižnieku vecākais grāfs Keizerlings, Vidzemes landtāgs Etingens u. c. Tomēr 1878. g. noturētos landtāgos brīvdomīgo pretinieki ņēma pārsvaru. Liberālie muižniecības darbinieki izstājās no pārvaldes, liberālos redaktorus pa daļai atlaida, pa daļai aprobežoja. Latviešu avīžnieki nostājās pret vāciešiem atkal stingrā opozīcijā, cenzdamies aizstāvēt un pap1ašināt latviešu tiesības.

Latvieši pa tam bija kaut ko panākuši. Nostājoties par latviešu patriotu, par tautieti, vairs nebija jānes tikai upuri; kādai daļai latviešu tā nostāties bija taisni ienesīgi. Pamazām attīstījās l a t v i e š u p i l s on ī b a, kam bija labi ienākumi, nodrošināts mantas stāvoklis. Par spēku, ar ko jāsāk nopietni rēķināties, viņus Rīgā saistīja kopā Krišjānis Kalniņš, kas 1875. g. ņēma Rīgas Latviešu biedrības vadību savās rokās. Jaunus pilsētas likumus ievedot, Kalniņš kopā ar citiem uzaicināja Rīgas latviešu vēlētājus biedroties savā komitejā.

Uz laukiem manāmi pacēlās s a i m n i e k u š ķ i r a. Viņu intereses cieši ievēroja savos jaundibinātos orgānos Māters un Vēbers, pirmais sevišķi Kurzemē, otrs Vidzemē. Labības cenas pēc krievu-turku kara stipri cēlās; zemkopībā racionālās metodes izlietojot, raža ievērojamā mērā pieauga. Bija iespējams bērnus sūtīt skolās, apmeklēt izrīkojumus, abonēt laikrakstus, pirkt grāmatas.

Pilsoņiem pilsētās un saimniekiem uz laukiem nostājās turībā blakām kāda daļa j ū r m a l a s a p d z ī v o t ā j u. Atvērtās jūrskolas sagatavoja jūrniekus, kas latviešus vedināja ieguldīt kapitālus kuģos. Latviešu kuģi sāka braukāt pa visām jūrām. Valdemāra pūliņi bija nesuši augļus. 1882. g. nodibinājās latviešu kuģniecības sabiedrība Austra ar 222000 rubļu lielu kapitālu. Pirmo desmit gadu laikā sabiedrībai bija pāri par 1200 biedru.

Uz visas līnijas latvieši sāk sacensties ar vāciešiem. Nevarēja latviešus vairs nekādā ziņā uzlūkot vienīgi par zemnieku kārtu. Latviešiem nu bija sava augstāka šķira, kas gan vienmēr palika saistīta ar tautas zemākām masām. Latviešu augstākās šķiras tuvošanās vāciem bija nenoliedzama, lai gan pēdējie vēl joprojām negribēja uzskatīt latviešus par sev līdzīgiem. Šāds uzskats allaž parādījās arī studējošo vidū. Lai spēkus kopotu, radās latviešu studentu korporācijas. Rīgas Politehnikas studenti, galvenā kārtā latvieši, nodibināja 1880, g. Se1oniju, ko Šaržēto konvents, kurā noteicēji vācieši, ilgus gadus tomēr neapstiprināja. Tērbatniekiem veicās labāk. Viņu 1882. g. dibināto korporāciju Letoniju, kam jau Valdemārs bija licis pirmo stūra akmeni, atzina vācu studiju biedri, sevišķi ievērodami jauno politisko virzienu krievu valdībā, kas skubināt skubināja, lai Baltijas iedzīvotāji mācās turēties kopā. Bet arī še vācieši nemitējās latviešu studentus ķircināt par zemnieku puikām (Bauerjungen), tā ka letoņiem bija jāizēdas cauri veselai divkauju rindai, lai izkarotu savai tautībai pienācīgu cieņu.

Kopā ar visu novērojams l a t v i e š u k u l t ū r a s u z p l a u k u m s. Līdz ar Rīgas Latviešu biedrību nodibinājās latviešu teātris, drīz pēc tam Zinātnības, vēlāk Zinību komisija. Sastādīja augstākas latviešu skolas (Aleksandra sk.) projektu. Pēc pirmajiem dziesmu svētkiem svinēja 1880. g. otrus, kas kupluma ziņā pārspēja pirmos. Tanīs piedalījās 70 koru ar 1653 dziedātājiem un dziedātājām, un svētki deva ap 2500 rubļu skaidra atlikuma. Sāka iznākt glītas grāmatas un ilustrēti žurnāli.

Te jaunajai kultūras ausmai vilkās pāri tumšs mākonis. Konservatīvais virziens Baltijas muižnieku starpā, kas nepielaida latviešu pārstāvjus zemes pārvaldē, norādīja uz principiem, kādi bija tikuši vispār par valdošiem. No tiem dabūja Baltijas muižnieki paši vissāpīgāk ciest. Bija taču vara, kas varēja aprobežot arī viņu pašdarbību, atņemt viņiem rīcības brīvību: tā bija krievu valdība. Šīs varas nodomi bija to tiesu vieglāk izvedami, ka latvieši ,pie tās griezās, lai aizstāv viņu tiesības pret pārestībām no muižnieku puses. Krievu valdība uzdeva senatoram Manaseinam izdarīt Baltijā pamatīgu revīziju. Tā sākās 1882. g. maijā un turpinājās līdz 1883. g. augustam, celdama gaismā Baltijas iekārtas un iestāžu trūkumus, ko arī latvieši daudz petīcijās un lūgumos uzrādīja. Revīzijas sekas bija tās, ka vācu priekšrocības uz sevišķiem līgumiem nodibināto vietējo pašvaldību atcēla. Bet arī latvieši mantoja maz. Vācu varas vietā nu sāka manīt krievu varu, kas latviešu tiesības nebūt necentās paplašināt. Gan no pārvācošanas latviešiem vairs nebija ko bīties; tai vietā tie dabūja iepazīties ar noteiktu, konsekventi izvedamu p ā r k r i e v o š a n a s p l ā n u. Tā sākās jau no tautskolas, kur pēc 1887. g. noteikumiem trešajā mācības gadā visi priekšmeti pasniedzami krievu valodā; bet vēlāk uzspieda krievu valodu par mācības valodu pagastskolās no pašas pirmās ziemas, pat no pirmās skolas dienas. Še nu vairs nebija par kādu īstu izglītību skolā ko domāt, nule vēl par nacionālu audzināšanu.

Visam latviešu tautas kultūras darbam nu bija jānorisinās ā r p u s s k o l a s. Ciktāl tas arī skolās bija darāms, tas atkarājās no pašiem skolotājiem, kuri ar to uzņēmās bīstamu risku. Izņēmuma stāvoklī bija tie latviešu skolotāji, kuru skolas pārzināja Brīvzemnieks (Treilands). Cik šis tautas darbinieks ne vien sava rajona, bet visas Latvijas skolās grūtā laikā latviešu nacionālajai izglītībai visā klusībā, daudzkārt visu likdams uz spēli, par labu darījis, tas grūti novērtējams. Tomēr vispār latviešu valodu no skolas dzītin izdzina, tāpat gandrīz arī no visām oficiālām iestādēm. Latviešu valodu vēl varēja lietot biedrībās, rakstniecībā, avīžniecībā. Bet arī še visādi šķēršļi stājās ceļā sekmīgai attīstībai. Priekšlasījumus biedrībās šauri norobežoja tikpat attiecībā uz tematiem, kā uz lektoriem; grāmatas un laikraksti stāvēja zem stingras, nesaudzīgas cenzūras; dabūt koncepciju jauniem periodiskiem izdevumiem bija ārkārtīgi grūti, par neiespējami.

Visa saimnieciskā un garīgā dzīve apsīka. Uzņēmumi piedzīvoja krīzes. Arī kuģniecības biedrība Austra neatnesa saviem dalībniekiem nekādu peļņu, bet gan zaudējumus. Zemkopju ziedu laiki drīz bija garām. Labības cenas slīka uz leju, dzīves vajadzības palika puslīdz tās pašas vai kāpa vēl uz augšu. Gājēji nopietni pārdomāja un izmēģināja, kur viņiem labāk: pie saimniekiem vai uz savu roku, uz laukiem vai pilsētā. Saimniecība bija jāiekārto, lai tā ienesīgāka, to stingri pārlūkojot un vadot. Dzīvi aizņēma sīkas rūpes un sīki rēķini. Nespieda nekāds tik visai nepanesams slogs, neatvērās nekādas tālas izredzes. Nebija nekā, kas cilvēka gara spējām dotu sparu un spārnus uz priekšu lauzties un augstu pacelties. Straujais dibināšanas laiks saimniecības un kultūras laukā bija garām. Biedrības strādāja, nīkuļoja, atzēla, šur tur kāda pienāca klāt, ritēja savā gaitā mierīgi. Nodibinātie laikraksti no astoņdesmito gadu vidus iznāca kārtīgi, ne nīkdami, ne plaukdami. Rādījās, ka tautai un viņas orgāniem vispārējās lietās vairs netiktu dots vārds. Pārgrozību jau notika daudz: skolas, tiesas, pārvaldes nokārtojās pavisam uz citiem pamatiem. Bet tas viss notika, neprasot, ko tauta par to domā un saka. (Sk: XIX g. s. pēdējais gadu desmits, Austrums 1904, 45. lpp.)

Bet zeme bija uzirdināta, tautas spēki ierosināti. A t t ī s t ī b a a r v i s u t o n e b i j a p ā r t r a u c a m a. Radās paaudze, kas varēja ilgāku laiku apmeklēt skolas, lasīt grāmatas un iet izrīkojumos. Pilsētās un uz laukiem bija latviešu starpā manāma sava kultūras dzīve, kur piekopa zinātnes un mākslas elementus. Grāmatas, biedrības, laikraksti, teātri, priekšlasījumu un jautājumu vakari bija tapuši nepieciešami. Nosvinēja 1888. g. Trešos vispārējos dziesmu svētkus, kas bija vēl plašāki par otriem. Tajos piedalījās 111 kori ar 2618 dziedātājiem. Esplanādē bija uzce1ta 60 asis gara un 35 asis plata svētku ēka ar 7 durvīm. Sevišķu nacionālu nokrāsu piešķīra šiem svētkiem tautiskie apģērbi un apdziedāšanās.

N a c i o n ā l ā dzirkstele nebija vairs izdzēšama. Tautas darbinieki nevarēja spīdēt ļaužu priekšā, bet strādāja cietu, sīku, nepieciešamu darbu biedrībās, avīžniecībā, rakstniecībā. Ja plašie apvārkšņi bija aizsegti, skats to tiesu urbās dziļāk tuvākā apkārtnē; paša skatītāja dvēselē, dziņās, domās.

L i t e r a t ū r ā tad nu radās darbi, kuros bija dzirdamas agrāko gadu noskaņas, kas ietvēra sevī mīlestību uz tautu, viņas mantām, viņas mierīgi atspoguļojamo senatni, bet arī darbi, kas dod valodu klusajiem sirds pārdzīvojumiem, darbdienas pelēkajai dzīvei un dienišķajiem sīkajiem cilvēkiem. Šai virzienā literatūra sasniedza ievērojamus panākumus.

Klusajā laikā 19. gs. pēdējos gadu desmitos, ko netraucē kara un revolūcijas troksnis E i r o p a s t a u t u 1 i t e r a t ū r ā s novērojama nopietna meklēšana, nodziļošanās mākslas, dvēseles dzīves, sabiedrības problēmās, kas noved pie estētisko, ētisko, sociālo vērtību pārvērtēšanas. Ap 1880. g. sāk nomesties k r i e v u literatūrā stindzinošs miers. Nacionālisms, kas septiņdesmitos gados bija inteliģenci aicinājis tautā un kam sava loma Balkānu karos, mitējās darboties par dzīvu, progresīvu spēku un sevišķi Pobedonosceva rokās pārvērtās par visnoteiktāko reakcijas simbolu. Ne zinātne, prāta gaisma atnes tautai labumu, bet tauta apmierināta savās tēvu tēvu ierašās un ir stipra ar savu ticību. Ļ e v s T o l s t o j s (1828-1910) apvelk zemnieka apģērbu, ķeras pie zemes darba, atrod inteliģences mākslu un zinātni par pilnīgi tukšu un nejēdzīgu, sludina nepretošanos jaunumam, nodošanos mīlestības darbiem. Ar savu drūmo nokrāsu izceļas G a r š i n a (1855-1888) tēlojumi un N a d s o n a (1862-1887) dzeja, kurā ietvērās lielas inteliģences daļas izjūtas. Astoņdesmito gadu gara virzienu un noskaņas sevišķi uzsver Antons Č e h o v s (1860-1904), kas laikmeta neauglīgās i1gas, niecīgos mērķus un tukšos, sīkulīgos cilvēkus attēlo ar nepārspējama mākslinieka roku. V ā c i j ā Rihards V ā g n e r s ( 1813-1883) izkustināja mākslu no parastajām sliedēm un uzstādīja nākotnes mākslas ideālu, kam viņš savos darbos, savienojot dzeju, mūziku, plastiku, mēģināja tuvoties. Dziļi ieurbās estētikas un sevišķi ētikas problēmās Frīdrihs N ī č e (1844-1900), visas vērtības pārvērtēdams un sludinādams atraisīšanos no vergu un pūļa morāles, lai sasniegtu pārcilvēka ideālu. - F r a n c i j ā studē sadzīves parādības, iedziļodamies dzīves kroplībās, nepilnībās, Emīls Z o l ā ( 1840-1902) un griež uz sevi vērību atmestu cilvēku tēlojumiem savos darbos: L'Assommoir (1877), Nana (1880). - Pieteicas pie vārda z i e m e ļ n i e k i. Nāk Henriks I b s e n s (1828-1906) ar savu nesaudzīgo sabiedrības kritiku, ko viņš ieliek smalki izstrādātos mākslas darbos. Tādus viņš sniedz savas darbības otrā laikmetā: Sadzīves pīlāri (1877), Nora (1879), Spoki (1881) darbi, kas arī uz latviešiem atstājuši lielu iespaidu.