3. DZEJAS ATTĪSTĪBA 1) Lautenbahs
Sabiedriskai centībai un pašdarbībai ciešas robežas novelkot, atlika astoņdesmito gadu garīgajiem darbiniekiem vaļas acis tālāk pamest un sevī nogremdēties. Darbinieki, kas šādā virzienā agrāk darbojās, bet bija palikuši neievēroti, tagad nāk klajā un top atzīti. Ar to dzeja paplašinās uz divām pretējām pusēm: tajā redzami izceļas episkais elements, bet arī lirika padziļinās.
Agrākajā tautas atmodas laikmetā atklājās tautas senatnē tēli un darbi, kas varēja derēt par vielu epiem. Bet tos apņēma patlaban izkarojamo cīņu liesmas; trūka miera tiem dot episku veidojumu. Iznāca liriskas sajūsmas apdvestas balādes. Beverīnas dziedonis ar dziesmu vairogu atsit ienaidnieku bultas; Zilajā kalnā dusošais tautas varonis Imanta ķers pēc zobena, un gaismas laika balsis viņu sauks ārā; nogrimusē pils celsies augšā, kad uzminēs viņas vārdu: Gaisma. Tautiskās sajūsmas paudējs Pumpurs varēja savu epu Lāčplēsi nogatavot un izdot tikai astoņdesmitajos gados. Par viņu nedaudz jaunākais, bet par Ausekli vecākais Lautenbahs-Jūsmiņš tapa tikai tagad pazīstams un slavens ar saviem epiem, vispirms ar Zalkša līgavu. Sudrabu Edžus tagad piesniedzās arī pie tālākas vielas, pie leišu senatnes, lai gan ar stipru lirisku sajūsmu.
No otras puses, lirika astoņdesmitajos gados manāmi atsvabinās no tautiskajiem centieniem, top lielā mērā no nacionālas par individuālu, piegriezdamās saviem mūžīgajiem motīviem: dabai un mīlestībai. Tīra daiļuma izjūta ir tā, kas arvienu vairāk dzejniekus vada viņu radītāju ;darbā. Tā top jo dienas, jo vairāk par vadošo arī episkā dzejā, stādamās patriotiskās sajūsmas vietā. To uzstāda vispirms par principu, kaut arī dzejas vērtība ar to nepaceļas.
1) LAUTENBAHS. Dzejas īpatnības, kādas raksturo astoņdesmitos gadus, visspilgtāk parādās Lautenbaha-Jūsmiņa darbos. Tam, ka Lautenbahs, kas darbojās literatūrā priekš un pēc astoņdesmitajiem gadiem, taisni šajos gados tika ne vien vispār pazīstams, bet arī slavens un ieņēma dzejnieku vidū pašu pirmo vietu, ir savi iemesli. Viņš ne tikai turpināja tautiskās atmodas laika tradīcijas, bet izcēla tās šī gadu desmita gaismā un atšķīra no tām nost to, kas nesaskanēja ar šo laikmetu. Ar to nesaskanēja sabiedriskās cīņas tieksmes, kas iemita agrākajā tautiskajā dzejā. Mācījās sajūsmināties par tautību kā par tādu, tautas mīlestību atšķirt no gādības un cīņas viņas labā. Sāka valdīt uzskats, ko vēlāk (1887. g.) izsacīja Vensku Edvards (Par šo un to I, 78. u. 79): ka tautu mīlēt viņas grūto apstākļu, viņas ciešanu un nabadzības dēļ var katrs, bet tautu mīlēt viņas pašas dēļ var tikai retais; tā esot uzlūkojama par bēdīgu laika zīmi, ka īstas tautas mīlestības vietā stājas tā mīlestība, kas nepazīst tautību, bet redz tikai tautas ārējās būšanas. Šis ir astoņdesmito gadu jaunais virziens. Tas uzstādīja estētiskus un zinātniskus prasījumus. Tos vispirms daudzināja, cildīja, lai gan tie patlaban neveda ne pie kādiem nopietniem panākumiem. Taisni virziens tas bija, ne sevišķas spējas, kas darīja šī laika darbiniekus populārus no uztura rūpēm atraisītajā latviešu daļā. Tāpēc vēlāk, lietas nopietnāk pārbaudot, šī laika darbiniekiem bija grūti agrākajā augstumā noturēties.
Tīri estētiskie un zinātniskie principi arī bija tie, kas ar tautiskajiem centieniem s a m i e r i n ā j a v i ņ u a g r ā k o s p r e t i n i e k u s. Vāciešu aprindas, kas pulcējās Latv. literāriskā biedrībā, uzlūkoja Ausekļa cildītos mitoloģiskos tēlus un viņa pantmēru par nejēdzību un vislielāko negantību, par kādiem tos nostāda K. Ulmanis (Balt. Monatsschr. CCVI, 1879, 243). Turpretī Lautenbaha Zalkša līgavai, kurā tāpat atrada izdomātus dievus (Bangpūti, Līgu u. c.) un tautas dziesmu metriku, Latv. liter. biedrība pēc Kurzemes direktora, prāvesta Rutkovska, neaprobežotās uzslavas piesprieda pirmo godalgu.
Jēkabs Lautenbahs, kas kā dzejnieks saucās arī par Jūmini jeb Jūsmiņu, dzimis 20. (8.) jūlijā 1848. g. sabilnieku (vēlāko matkulnieku) Dzirspalvju mājās kā saimnieka dēls. No savu vecāku pieciem bērniem viņš bija vienīgais, kas palika pie dzīvības. Lasīt viņš iemācījās no mātes, kas bija liela Leitāna stāstu, Stendera un Līventāla dziesmu mīļotāja. Pie kāda ģimnāziju beiguša saimniekdēla viņš ielauzījās vācu valodā un no 1863. līdz 1865. g. mācījās Kuldīgas apriņķa skolā. Līdzekļu trūkuma dēļ no skolas izstājies, viņš strādā par pagasta skrīvera palīgu Tojātos un kroņa Rendā, bet tad, būdams jau 20 gadus vecs, ietiek Kuldīgas ģimnāzijā un tur mācās četrus gadus. Bet arī še viņš kursu nepabeidz, aiziet 1872. g. uz Tērbatu dziedināt acis, piedalās Kronvalda pulciņā un sāk rakstīt ziņojumus Balt. Vēstnesī. No 1873. gada par mājskolotāju Kapsētas muižā fon Bilterlinga ģimenē būdams, viņš sagatavojas uz ģimnāzijas gala eksāmenu, ko noliek Liepājā 1874. g. Nākamā gada janvārī viņš aiziet uz Tērbatu studēt teoloģiju. Rakstniecības vakaros viņš nolasa savus pirmos stāstus Valtiņš (1875) un Zilās acis (I876), kas sarakstīti uz agrāko pārdzīvojumu pamata. Šos stāstus iespiež Balt. Vēstnesī. Bez teoloģijas viņš piekopj arī filoloģijas un filozofijas studijas. Cerēto stipendiju nedabūjis, viņš 1878. g. piespiests studijas pārtraukt. Bet augstskolā nāk svabada latviešu valodas lektora vieta, uz kuru Lautenbahs pieteicas. Lai uz to sagatavotos, viņš dodas uz Dobeli pie latv. valodas pratēja A. Bīlenšteina. Viņu tad arī ieceļ vispirms par latviešu valodas lektora vietas izpildītāju un tad (1885) par lektoru. Vietā (1878) stādamies, viņš nolasa lekciju Zur Geschichte der lettischen Grammatik, kas latviešu tulkojumā iespiests Pagalmā 1881. g. Ar astoņdesmito gadu sākumu viņš sasniedz savas slavas augstumu, izdod grāmatas, vada laikrakstus, pulcina ap sevī jaunekļus. Sirds tieksmes uz sievieti, ko viņš nevar iegūt, modina viņā traģisku noskaņu, kas ietēlojas viņa Rudens skaņās (Līga I, 27-42).
Lautenbahs turpina arī savas studijas. 1887. g. viņš ar rakstu Der Religion der Letten iegūst filozofijas kandidāta grādu. 1889. g. viņu komandē uz Kurzemi pētīt latviešu valodas izloksnes. Šī ceļojuma panākums ir viņa raksts Der Dialekt der mittleren Abau. Aizstāvēdams disertāciju par leišu-latviešu gara darbu vēsturi, viņš 1896. g. top par maģistru, tad par salīdzināmo valodu privātdocentu un 1904. g. par profesoru. No Latvijas augstskolas dibināšanas laika 1919. g. viņš darbojās tanī par latviešu un vispārējās literatūras profesoru. 1924. gadā viņu ievēlēja par filoloģijas doktoru honoris causa. Lautenbahs mira 1928. gada 19. septembrī.
Pirmie literāriskie darbi, ko no Lautenbaha iespieda ar parakstu Jakobus, ir s t ā s t i. Viņš ar tiem ieguva zināmu popularitāti, bet ne tik daudz inteliģences aprindās. Kamēr viņš ar savu dzeju kādu laiku stāvēja pašās pirmajās rindās latviešu literatūrā, viņš ar saviem stāstiem palicis vienmēr vairāk malā. Viņa stāsti galā bija arī tie, kur viņa pretinieki uzgāja visvārīgākās vietas viņu ievainot un noveikt.
Baltijas Vēstnesī parādījās 1875. g. Lautenbaha (Jakobus) V a l t i ņ š un 1876. g. Z i l ā s a c i s. Temats abiem stāstiem tas pats: mīlestība jaunekļa un jaunavas starpā, kurus šķir kārtu starpība un dažādi gadījumi; galā viss beidzas laimīgi. Daudz še zilas romantikas. Ar to sevišķi bagātas Zilās acis, Lautenbaha garākais stāsts, kas aizņem apmēram pusi viņa stāstu krājumā Lomi. Pats virsraksts apzīmē stāsta pamatnoskaņu. Skaidrāk tā dzirdama stāsta galvenās personas Sofijas dziesmā:
Ar Dievu! jaukās, zilās acis,
Jūs manim sāpes darāt vien,
Tikko jūs esmu skatīt sācis,
Te šķirties brīdis skrietin skrien.
Līdzīgu pantu vairāk. Bet arī proza viscaur šīs pašas sajūsmas nesta. Par paraugu autoram stāv priekšā Gētes romāns Wilhelm Meister, kurā iemetinātās dziesmas gandrīz visas še pārņemtas. Šis stāsts ar savu literārisko gaumi atšķiras no tā laika parastajiem sensacionālajiem mīlestības stāstiem, paliek arī ar savu viscaur ieturēto, ne ar kādiem patriotiskiem centieniem nesaistīto mīlestības motīvu savrup no toreizējo nacionālistu stāstiem (piem., no Ausekļa Līdumnieka, Mātera Sadzīves viļņiem). Tomēr tanī maz oriģināla, maz patiesi mākslinieciskas izjūtas.
Lielāka vērtība stāstam P a z u d u š a i s K a t r ī n a s d ā l d e r i s, kas nāca klajā Pagalmā 1881, g. Traģiskas mīlestības rāmjos še ietverts daudz autobiogrāfiska materiāla. Krusttēva dāvātais Katrīnas dālderis, stāstītāja talismans, pazūd; viņam jāzaudē arī pati karsti mīļotā Katrīne, kas pielaulāta citam. Svabadi pievienojas stāsta pavedienam tēlojumi par stāstītāja dzīvi pie skrīvera, ģimnāzijā, augstskolā. Arī autora patriotisms še parādās. Sarunā ar kādu vecu vācu kundzi viņš izsaka spriedumu par Baltijas vācu rakstnieka Teodora Paņtēnija romānos zīmēto latviešu tipu vienpusību.
P a n t ē n i j a r o m ā n o s Viens un svabads, Pagātnes valgos zīmēti daži latvieši, latviešu mācītāji u. c. Tie ir goda vīri; tik žēl, ka viņi priekš savas tautas neko īsti nedara. Pat tādi Jansoni, kā tie abi, tēvs un dēls, pēdīgi pieminētā romānā atrodami, vēl šodien starp latviešiem staigā. Tēvs ar stingru dabu, ļoti izmanīgs, uz naudu izgājis; dēls ar mīkstu sirdī, jauns un bez kādiem piedzīvojumiem. Bet, ko Pantenius romānos velti meklējam, tie ir tie latvieši, kas latviešu garu modinājuši, kas latviešus vada: kas viņiem avīzes raksta, literatūru ceļ, tiem dažādus svētkus izrīko, tos apgaismo un kā jau izglītotu tautu pasaules priekšā ved u. t. pr., ar vārdu, latviešu tautas mācīto kārtu, to kodolu, ko viņu pretinieki par jaunlatviešiem nosauc. Latviešu tautas reprezentantus, priekšniekus, Pantenius, kā rādās, nepazīst. Tad viņš arī no tiem kādu aprakstītu.» - Zīmīgi tas, ka Lautenbahs ievērības cienīgu, bet Pantēnija notēlotu latviešu starpā nemin tādus, kas cīnījušies par latviešu tiesībām.
Lautenbaha vēlākie tēlojumi pieņem mierīgu veidu, ietverdami sevī gan fantāzijas darinājumus, gan dienišķas reālas lietas. No bērnības atmiņām viņš raksturo pasaku teicēju, grāvju racēju. Viņš apraksta arī, kādi tēli viņam rādās, kad viņš, augšpēdus lāmas zālē nometies, noskatās mākoņu nerimstošu nākšanu un iešanu augstās debesīs. Tur lido spārnotu eņģeļu bars; tur ļaudis nāk mājās no mežpļavas; tur cūku bars, starp vepriem un suķiem kāda bērnu māte ar desmit sivēniem, tur lielais Reksis nogriežas uz labības pusi. Tās ir fantāzijas rotaļas, kam vērtība kā tādām un kas pilnīgi atšķiras no Ausekļa fantāzijas par padebešiem, kuri viņam iztēlojas par staltiem apbruņotiem vīriem, par tēviem, kuri nebeidz cīnīties. Ja Lautenbaha rotaļās nemeklēja estētiskas vērtības, tad nebija grūti tās nostādīt par pilnīgi tukšām un smieklīgām, kā to darīja kritiķis Jansons.
Lautenbaha stāsti sakopoti grāmatā Lomi jeb stāstu, romānu un noveļu krājums no Lautenbaha-Jūsmiņa, Rīgā, Pūcīša Ģederta apg. (1891).
Plašu slavu Lautenbaham atnesa viņa d z e j a. Ar to viņš nāca klajā 1880. g., kad parādījās viņa dzejoļu krājuma Līga I daļa, kas veltīta latviešu Otriem vispārējiem dziesmu svētkiem. Tā ir glīta grāmata, kas ārējā ietērpā pārspēj visas agrāk iznākušās. Tā iespiesta pie Šnakenburga Tērbatā ar titulu divās krāsās, melnā un sarkanā; arī katra lapas puse ierobežota sarkanām līnijām. Krājums ieturēts tautiskā skaņā. Uz to norāda jau iepriekš sniegtais latviešu dievu saraksts, kas galvenos vilcienos saskan ar Jura Alunāna sastādīto un Ausekļa ar dažām variācijām atkārtoto. Lautenbahs to «smēlis vistīm no Vecā Stendera latviešu mitoloģijas un citiem skaidriem avotiem». Tomēr grāmatā pilnīgi trūkst agrāko dzejnieku cīņas gara. Ievada dzejolī dzejnieks uzaicina kokli, lai tā skan Līgas svētku līgsmībā, kur meitas birzes galā pin vaiņagus, kur māmuliņa teic pasakas, kur tautas dēli jāj medībās, utt.
Skani katrā sirdī iekšā,
Cilā to uz skaistumu,
Cel tai graznas bildes priekšā,
Vadi to uz jaukumu.
Arī atvadīdamies dzejnieks saka, ka viņš dzied savu dziesmu kā putni zilos gaisos, ka viņa skaņas meklē jūsmīgas sirdis, ka tās prātu glezno jaukām sapņu paijām. Dzejnieku vada daiļuma prasības, ko apsedz tautiska nokrāsa. Šāda nokrāsa, kā tā parādās astoņdesmitos gados, tomēr pieder tik lielā mērā pie viņa dzejas būtības, ka aiz tās varēja slēpties stipri daudz nemākslinieciska dzejojuma. Ne daiļuma vērtTba tā bija, kāpēc Lautenbaha Līgu cildināja, bet viņas tautiskums. Bet arī šis ir vairāk vārdos izsacīts nekā dzejā parādīts. Viņš jautā: Vai zināma tev dzintarzemīte? - un acu priekšā viņam Gētes dziesma par Itāliju. Viņš cilda tautas dziesmas un tās uzraksta, bet viņa paša dzejoļiem trūkst šo dziesmu vieglās skaņas un dabiskās sirsnības. Viņš atstāsta tautas teikas pantos, bet ne par tautas stāstījumu vienkārši dzejisko izjūtu.
Līgai divi daļas: Līgas kokle un Burtnieka kokle. Pirmā aptver liriskus dzejoļus, otra episkus. Liriskajos dzejoļos izsakās patriotiskas (Dzintarzemītē), dabas, mīlestības (Iz Zilajām acīm), draudzības (piemiņas dzejoļi) jūtas. Pie labākajiem pieder Rudens skaņas. Dažos no tiem īsta rudens izjūta. Par rudens simbolu parādās apklusušās sudmalas Jaunpīgandes lejā Vidzemē.
Un sudmalu rats tur ir klusu,
Un klusu tur vaimanas
Kaut gājis ir es būt uz dusu
Kā malējs tur sudmalās.
Episkos dziedājumos celtas priekšā teikas, kurās liela loma mīlestībai, bruņniekiem, virsaišiem. Atalvīns un Rauduziņa, viens bruņnieka dēls, otra latvju virsaiša meita, ir Indulis un Ārija mazumā. Līdzīgs saturs teikai Talibalts un Maiga. Dundagas pils zaļā meita, noskatīdamās pa atslēgas caurumu Meža tēva sarīkotās kāzās, izjauc Dundagas pils īpašnieka Didriķa fon Maideļa cerības piedzīvot mantinieku. Sabiles daiļā pilszeltene Irmgarde, likdama preciniekiem jāt stāvā kalnā, piedzīvo atriebības dienu, kad pilij un viņai pašai jāiet postā.
Teikas atstāstītas pa lielākai daļai četrpēdu trohaju rindās, kas šur tur, pa dzejiskai gleznai iemezdamas, aizrit stipri prozaiski.
Še piemēram pāris pantu no Dundagas pils zaļās meitas (oriģināla ortogrāfijā):
Gan var drīzāk lopu valdīt,
To aiz restēm ieslogot,
Bet vot paspēsi tik viegli
Valdīt arī cilvēku,
Ja to neklausība gumda,
Ja tas kāro visu zinat?
Itin liela ziņkārība
Nava ieslogama vis:
Ta jav uzdrīkstās ar vienu
Aizkaramo pacilāt,
Jūtot, kaut ir sev par postu,
Patiesību kailu, pliku.
Episkajiem dzejojumiem pieslēdzas latviešu tautas dziesmas, leišu dainas, tulkojumi no svešām valodām, katalāņu un portugāļu tautas romances.
Līgas II daļa iznāca 1889. gadā tādā pašā veidā un iekārtojumā kā pirmā. Lirisko dzejoļu starpā dziļāk izjusts Sirdsrudens: skumjās nogrimušais atjēdzas, kad pie loga atsitas ziedu lapas, ka ir košais pavasaris. No episkajiem dzejojumiem Debeskalis sacerēts tautas dziesmu ritumā. Aizkustinoša ir Mātes mīlestība: Māte, asaras liedama par saviem pieciem karā kritušiem dēliem, pārvēršas par ezeru, kas apņem piecas salas, kritušo dēlu kapus. Grāmatas beigās no tautas dziesmām sastādīti dramatiski skati Līgas svētkos.
Lautenbahs turpmāk piegriežas sevišķi e p i s k a i d z e j a i. Pirmais garākais darbs šai dzejas veidā ir Z a l k š a l ī g a v a, kas iznāca 1880, g. otrā pusē. Madaļa, kas ar savām biedrenēm jūrā peldas, atrazdama uz savām drēbēm zalkšu ķēniņu, apsolās tam būt par līgavu. Pēcāk viņai solījums jāpilda: viņu aizved uz jūru zalktim par sievu. Kad Madaļa ar bērniem Nieku un Nieci nāk pie vecākiem sērst, ciema ļaudis apņemas zalkti, kas nāk Madaļai pretī, nogalināt. To viņi arī izdara. Madaļa glābjas jūras dzelmē. Viņas bērni pārvēršas par laumām, kas vilina jūras dziļumā ļaudis. Teika nokārtota piecās nodaļās (burtos) un atstāstīta četrpēdu trohajos. Sacerējumam sava dzejiska vērtība, lai gan arī še daudz prozaisku vietu. Glītais izdevums, ko slavā nākušais sacerētājs dāvinājis A. Bīlenšteinam, sacēla lielu interesi un deva iemeslu asai polemikai starp Kaudzītes Matīsu un Pārstrautu Jāni.
Pret Kaudzītes Matīsu (Kalninieku) vērstajā Pārstrautu Jāņa brošūrā Domas par tautiskās dzejas nodibināšanu (1881) uzrādīti tie pamati, uz kuriem jāatbalstās tautas literatūrai. Patstāvīgs tautisks dziesminieks tas, kas ņem priekšmetus no savas paša tautas dzīves un priekšzīmi no tautas dzejas. Tautas dzeja ir tautas dzīves bilde. Ikvienas tautas literatūrai, ja tā grib reiz iemantot svešu tautu ievērošanu un īpašas tautiskas literatūras atzīšanu, vajaga izplūst iz vienīgi tīrā avota, iz tautas dzejas, vajaga nobildēt tautas dzīvi un atspoguļot tautas raksturu. Latvju dzejniekam vajadzētu pārdomāt, ko tas nozīmē, ka literatūru pētītāji pārmet dažām tautām, piem., romiešiem, slāviem, maģāriem, turkiem, portugāļiem u. c., ka viņiem nav savas tautiskās literatūras. Romieši - grieķu atdarinātāji, slāvi, maģāri turējušies pie Vakareiropas paraugiem. Šīm tautām jāpanes zinātnes vīru pārmetumi, ka viņu daiļliteratūra ārzemju auglis (tamdēļ, ka nav nodibināta uz tautiska pamata, ka nav diezgan ievērota tautas dzeja un tās īpašības. Kāpēc tad nu mēs, latvieši, kam literatūra nule tik sākusi uzzelt, lai ar ziņu paši nopūlamies atzīšanas vietā izpelnīties tos pašus pārmetumus, kurus ar lielu nepatikšanu lasām no citām tautām?» Atskaņās nepastāv dzejas jaukums. To pierāda tādas rīmes kā Sēnberģa Pirts ziņtģe un Skāba putra, kam ir atskaņas, bet nav dzejas vērtības. Cenšanās dzejot bez atskaņām un tautas dziesmu ritumā ir dibināta. - Pārstrautam tas nopelns, ka viņš, mezdams skatu uz pasaules literatūru, norādīja uz nacionālā elementa nozīmi literatūrā un noraidīja pie malas tādas peršas, kādas rimēja Sēnbergis. Uz viņa priekšlikumu atmeta arī no latīņu valodas pārņemto darbības vārdu galotnes -ierēt, liekot tās vietā -ēt: ne studierēt, ģermanizierēt, bet studēt, germanizēt utt.
P ā r s t r a u t u J ā n i s dzimis 1851. gada 10. septembrī (29, aug.) Jaunsvirlaukas
Garvedros, Bauskas aprinķi, studēja Tērbatā teoloģiju no 1874. g. līdz 1892, g. (ar pārtraukumiem). Studijas beidzis, 1894. sāka darboties par mācītāju un ticības mācības skolotāju Krievijā. Kopš 1909, gada dzimtenē pārnācis, bija 2 1/2 gadus Liepājā, pēc tam līdz 1920. gadam Vārmē par mācītāju. Acu gaismu zaudējis, viņš no 1921. gada uzturējās Ģintermuižas slimnīcā pie Jelgavas, kur arī mira 1929. gada 4. aprīli. Rakstījis viņš studiju laikos bez jau pieminētās brošūras arī par valodniecību, taču vēlāk, iestādamies par mācītāju, apklusis. [Sk. Teodora Zeiferta) nekrologu Pārstrautu Jānis, Izglīt. Min. Mēnešraksts 1929. g., 4, burtn.].
Pārstrauts Lautenbahu apzīmēja par pirmo patstāvīgo tautisko dziesminieku (Domas par t. dz. n., 17), par pirmo latviešu dzejnieku, kas nopietni izpētījis latviešu teikvalsti un tamdēļ iespējis, ar balādēm un romancēm sākdams, apbalvot latviešu literatūru ar pirmo epu - un droši cerams nevis beidzamo», viņš piesprauž klāt. (Turpat, 11.) Tā arī bija. Lautenbahs pētīja un darbojās tālāk. Nomanām, ka viņu sāk pārvaldīt vienas domas, ka viņš sastāda lielu plānu, liek sev dzīves mērķi.
Rotā parādās 1885. g. (12., 15. nr.) un pēc tam grāmatā: D i e v s u n V e l n s, Latviešu tautas epos gabals no Jūsmiņa. Tautas dziesmu trohaiskajā pantmērā še tverta sacenšanās starp Dievu un Velnu, kā Dievs Velnu veic ar viltu (iemaina pret kaltu izkapti, pret zaķi, zirgu utt.). Še Lautenbaham patiesi izdodas ieturēt tautas dziesmu skaņu un tēlošanas veidu, tā ka iznāk glīts dzejas gabals. Pēcvārdos dzejnieks paskaidro, ka viņš šo latviešu teiku raudzījis sastādīt no daudz salasītiem gabaliņiem, tautas dziesmu mācībā iedams. Še esot maza būdiņa: turpmāk viņš cerot uzcelt veselu ēku. Tātad gaidāms latviešu tautas eps.
Kad 1888. g. iznāk Pumpura Lāčplēsis, ko sacerētājs nosauc par tautas epu, Lautenbahs apstiprina, ka še mazākais pēc satura patiesi tautas eps (Dienas Lapa, 1888, 269). Tikai tas ieradies drusku par agru. «Jo pie mums nu tik kā krāj par pagājušo varoņu laiku stāstītājas teikas un pasakas. Caur tam tad arī Lāčplēsī izstrādātā teiku viela iznākusi drusku nabadzīga... Tā mazliet par agru nākdams, cien. apstrādātājs nav varējis izlietot pie sava darba citas jau pat rakstos iespiestas šīs pašas vielas teikas... Aiz tā paša iemesla - aiz paagras steigšanās ir gan arī šinī epā atrodamās mitoloģiskās ziņas vietām drusku kļūdainas un sausas; jo arī pie latviešu mitoloģijas izpētīšanas top nule kā strādāts.»
Lautenbahs pētīja un strādāja, izpildīja, ko viņš solīja. 1891. gadā iznāca: N i e d r ī š u V ī d v u d s jeb Varenu vīru darbi Latvijas senatnē. No Lautenbaha-Jūsmiņa. Šis nu bija ilgi gaidītais un gatavotais tautas eps, lai gan tas titulā par tādu nebija nosaukts. Tas pastāvēja no 24 dziedājumiem, katrā ap 500 rindu. Tautas dziesmu daktiļos, kam pa starpām trohaji, še iestrādāti veseli cikli latviešu tradīciju. Kopā sapītas teikas, pasakas, hroniku ziņas, māņi, iemetinot vietu vietām tautas dziesmas, mīklas, parunas. Visu satur kopā epa varonis Niedrīšu Vidvuds, kas izstaigā malu malas, nonāk līdz Romai, Vislai, nolaižas citā pasaulē, tiek pie mīļā Dieviņa, pieredz un piedzīvo visādas lietas, cīnās ar stipriniekiem, ar daudzgalvju, daudzroku un daudzkāju milžiem, top reiz par akmeni, atdzīvojas, cīnās atkal un tiek par ķēniņu, māca zemi kopt, novelk robežas, dod likumus, ieceļ tiesnešus, ieved laulību, nosaka svētku dienas, izdala saviem dēliem zemi, dodas pie miera Rāmavas birzi, pasludina Dieva prātu, kāpj sārtā, mirst.
Bet sava tēva dzisušās miesas
Apakš milzīga Pērkoņa akmeņa
Glabāja Pērkonē bijīgi dēli,
Trīs dienas, trīs naktis turēja bēres.
Tomēr tautas eps še n e i z n ā c a, nevarēja iznākt. Tautā bija gan kādas varoņteikas, bet nebija nekādu varoņepa daļu. Tautas eps būtu no teiku vielas tikai tad varējis iznākt, ja pie tās būtu ķērušies tautas dziesminieki tanī laikā, kad tautas dzejas radošais gars vēl tautā bija dzīvs, kad teiku, pasaku un tautas dziesmu pasaule bija arī tautas gara pasaule, kurā tā dzīvoja, domāja un darbojās. Neiznāca še arī īsts mākslas darbs. Viela nav sakausēta un atdzīvināta dzejnieka īpatnībā. Episkā stāstījuma veids vietām kaili prozaisks, vietām sentimentāls. Trūkst īsti episka stila, trūkst stila vienības. Šis ar lieliem nodomiem sāktais un ar lielu uzcītību pastrādātais darbs palika puslīdz neievērots un nelasīts. Ko sasniedza Lenrūts pie somiem un Kreicvalds pie igauņiem, tautas epa gabalus kopā salikdami, ar citām tautas gara mantām kopā sapīdami un robus ar pārdzejotām teikām izpildīdami, to Lautenbahs pie latviešiem vairs nespēja sasniegt. Tur bija citi laiki, citi materiā1i un citi dzejnieki. Gan nekad nav mūsu rakstniecībā iztērēts tik daudz neauglīga pūliņa kā pie Niedrīšu Vidvuda - un taisni aiz tā iemesla, ka nav ievērots pašu nacionālistu daudzkārt uz mēles nestais padoms, lai neatdarina akli citu tautu paraugus. Tai pašā laikā strādāja Barons pie darba, kas bija piemērots latviešu tautas tradīcijām, - pie Latvju Dainām, un viņa panākumi pi1nā mērā piesniedzās pie minēto kaimiņu tautu darbinieku panākumiem. - Tomēr, kas samērā šaurās robežās, lai arī ne viscaur noskaņotā dzejā, grib iepazīties ar labu daļu latviešu teiku, tiem var ieteikt lasīt Niedrīšu Vidvudu.
Šā darba jauns, mazliet papildināts izdevums iznāca īsi pirms autora nāves viņa paša izdevumā, Rīgā 1928. gadā. Arī šoreiz plašāku vērību tas neiemantoja.
Redzēdams sava plašā darba mazos panākumus, jauniem centieniem literatūru ievirzot citā ceļā, Lautenbahs apklusa.
Pēc pārdesmit gadiem sāk atkal parādīties Lautenbaha sacerēti dzejas darbi. Tās ir d r ā m a s: Zilā kalna līgava (1909), Indulis un Ārija (1911), Marģers (1912), Vidvuds (I un II d., 1912). Tie ir tie paši tautiskie temati, ko Lautenbahs apstrādājis agrāk. Arī šai apstrādājumā tie neizveidojas par īstu dzeju. Dramatiķis Lautenbahs vēl mazāk nekā liriķis un epiķis. Vielā atrodamie dramatiskie momenti paiet garām drāmā neiztēloti. Kā Indulis Āriju dabūjis pazīt, to viņš pats «pie sevis» tā pastāsta: Tā paša mestra Grēningena meita, kā viņa man to ceļā izstāstīja.» Kad Ārija mirusi, viņas tēvs tā izsaka savas jūtas: «Es, kas nekad vēl neraudāju, raudu.»
Daudz Lautenbahs strādājis z i n ā t n ē. Viņa zinātniskie raksti iespiesti Pagalmā, Rotā, Zinību komisijas rakstu krājumos, dažādos laikrakstos. Tie attiecas uz latviešu agrāko kultūru (seno rakstu, drāmu), burtniecību, grāmatniecību. Sevišķi daudz viņam rakstu par latviešu mitoloģiju. Pie tiem pieder: Ueber die Religion d. Letten, Magazin d. lett.-lit. Ges. XX, 2, 101; Par Jupi, Zin. kom. Rakstu kr. VIII; Par likteņa dievībām jeb trim Laimiņām, turpat IX; Par latv. pavasara dievībām, turpat XII. Kā mitoloģijas pētnieks Lautenbahs turas pie naturālisma. Daudz ko viņš apgaismojis leišu un latviešu kopējās kultūras mantās. No šādiem rakstiem minami: Par leišu un latviešu pētījumiem, Z. Kom Rakstu kr. X; Lit. u. lett. Verwünschungen u. Fluche, Mag. d. lett.-lit. Ges. XX, 3.
Latvijas augstskolā darbodamies, Lautenbahs laida klajā grāmatās savas lekcijas. Latviešu literatūras vēsture, I daļa, Rīgā 1922, apņem aiz; vēsturiskos laikus un vidus laiku sākumu, II daļā, Rīgā 1928, aprakstīta burtniecība, plašāko vietu ierādot tautas dzejas paraugiem. Vispārīgā vēsture, sākot no XII gadsimteņa vidus, aplūko visvecāko spāniešu tautas dzeju: Romances, poēmas un hronikas par Sidu. Angļu literatūras vēsture XVI gadsimtenī, Rīgā 1922, koncentrējas ap Šekspīru.
L i t e r a t ū r a. Fr. Kārkluvalka Lektors J. Lautenbahs-Jūsmiņš, Austrums 1893, I, 472-475. - Vikt. Eglīša Jēkabs Lautenbahs-Jūsmiņš, Ritums 1922, 6. un 7. nr. - J. L.-J., Balt. Vēst. 25 gadu jub. par piemiņu, 124-126. - Ad. Alunāna Lekt. Laut.-Jūsmiņš, Ievērojami latvieši II, 58-69. - Teodora Lautenbaha-Jūsmiņa dzeja, Austrums 1888, 4.-5. b. - Tā paša: Lautenbaha nozīmē latviešu literatūrā un sabiedrībā, Izgl. Min. Mēnešraksts 1922, 10, 1002-1013. - J. Lautenbaha pašbiogrāfija No manas jaunības atmiņām, K. Egles Atziņas I, Rīgā 1923. - Līgotņu Jēkaba J. Lautenbahs-Jūsmiņš kultūrvēsturisko cīņu posmā, Latvju Grāmata 1927, 6. burt. - Prof. J. L., Latvijas Universitāte 1919-1929, 170. lpp., Rīgā, 1929.
2) ZEIBOTS. Lautenbahs pulcināja ap sevi daudz cienītāju, arī daudz iesācēju rakstniecības laukā. Literāriskās lietās viņam bija noteicēja vārds latviešu studentu starpā, īpaši to studentu starpā, kas pulcējās Letonijā. - No viņu vidus ceļas jauns dzejnieks: Eduards Zeibots. Viņš uzticīgi min Lautenbaha pēdās, atdzejodams latviešu teikas, sacerēdams patriotiskus u. c. dzejoļus, rakstīdams stāstus.
Eduards Zeibots dzimis 7. jūlijā (25. jūnijā) 1864. g. Palsmanes muižā i kā krodzinieka dēls, apmeklēja Rīgas pilsētas ģimnāziju un studēja no 1886. līdz 1891. gadam Tērbatā teoloģiju. Kandidāta gadu pie Dēbnera Veckalsnavā nostrādājis, viņš pieņēma 1894. gadā Slokas un Dubultu mācītāja vietu. Viņš mira 1897. gada septembrī ar sirds kaiti. Savā draudzē viņš atstājis labu piemiņu ar savu sirsnīgo rūpību par katru draudzes locekli.
Zeibots sacerējis dzejoļus un stāstus. Viņa d z e j a pa daļai episka, pa daļai liriska. Viņa pirmie episkie sacerējumi iznāca ar virsrakstu! S t a r i i z s e n a t n e s ( 1889) . Tie aptver četras episkas dziesmas: Sārtonīte, Mežotnes roze, Lida jeb Trīs asaras, Tālivalda meita. Apdziedātie gadījumi norisinās Latvijas senatnē un saistās ar daiļām jaunavām, kā tas redzams jau no virsrakstiem. Sacerētājs krājumu arī dāvinājis «latvju līgavām» un tam licis par moto: Dievs nevarēja visur būt, tādēļ viņš radīja līgavas. Visas Zeibota jaunavas nepārspējamas ir daiļumā, ir tikumā. Tām blakām stāv jauni virsaiši, priekšzīmīgi varoņi. Mīlestība i uz sievieti un tēviju dziedājumu galvenie motīvi. Tiem sava pievilcība senās varoņu pasaules tēlojumos un gadījumu sarežģījumos. Sārtone ir Ramkas zeltene, Rameķa māsa, ko grib iegūt leišu virsaitis Ringolts. Viņš sūta savus kalpus, kas Sārtoni slepeni aizved. Bet visi krīt laupītāju rokās. Rameķa sarīkotie pakaļdzinējies Sārtoni neatrod leišu pilī. Meklēšana, cīņas, sapņi, krīvu krīva zīlējumi - viss raibā virknē aizvirzās gar acīm, pirms var svinēt Sārtones un Ringolta kāzas. Apstrādājumā dzejas maz. Šie sacerējumi ienes latviešu literatūrā kādu daļu saistošas vielas no pašu senatnes.
Vairāk koncentrācijas un dzejas vērtības ir Zeibota b a l ā d ē s u n i r o m a n c ē s, kas iznāca viņa dzejoļu krājuma Saulītē un pavēnī otrā daļā 1896. g. Šīs teiku un sadzīves ainas kairināja mākslinieka fantāziju: Artūra Baumaņa ilustrētas tās parādījās tai pašā gadā atsevišķā, greznā izdevumā (otrs izdevums Cēsīs 1921). Ūdensmāte ievilina upes dzelmē bāru bērnus, kas braukā laivā pa Ogri. Zemgaliešu varoņu gari ceļas pusnaktī no kapiem un pulcējas ap Viesturu Mežotnes pilskalnā.
Viens otram tie sniedzas rokas
Un sirsnīgi viņas spiež,
Bet redzamas bālajās sejās
Tiem bēdas, kas sirdi griež.
Tad paceļ tie rokas uz augšu
Un Pērkonam klusi lūdz,
Kas zin, ko no Dieva tie prasa,
Ko viņam tie klusu sūdz?
Aizkustinoša ir aina par dzērāju, ko, no krogus braucot, zirgs pārved mājās kā līķi. Pazīstams ticis ar savu nopietno morālisko ideju dzejolis Pienākums: Sliežu bīdītājs, lai izsargātu dzelzceļa vilcienu no sadursmes ar otru, vada to pāri savam bērnam un top maz minūtēs sirms.
Zeibota l i r i s k i e d z e j o ļ i, kas sakopoti divos krājumos ar nosaukumu Saulītē un pavēnī (I 1891), apdzied tēviju, līgavu, dabu. Mākslas vērtības tiem maz.
Saviem stāstiem Zeibots ņem vielu pa daļai no studentu, pa daļai no zemnieku dzīves. Tie pa lielāko tiesu iespiesti vispirms Austrumā. S t u d e n t u d z ī v e, par kuru Zeibots pirmais sniedz latviešu literatūrā tēlojumus, redzama viņa stāstos visā brašumā, īpaši toreizējā korporāciju dzīve. Tanī valda jaunības ideālisms. Par principu uzstāda: «Izglīto garu, nodarbojies ar zinātnēm, izglīto sirdi savu biedru starpā. Meklē sevī biedrus un draugus, bet tikai tādus, kuru sirdis pukst priekš visa, kas skaists, daiļš un patiess. Nemeklē svešus, bet tautiešus, jo tikai tādu vidū tu jutīsies kā miesa no viņu miesas un kauls no viņu kaula.» Klāt nāk piemetinājums: «Strādā krietni, kā klājas, un, kad esi savu pienākumu izdarījis, tad atkal iedzer, ka lai dubļi vien jūk.»
Stāsti no z e m n i e k u d z ī v e s sakopoti krājumā Iz latviešu ciemiem (1897). Tanīs iemīt, līdzīgi Neikena stāstiem, morā1iska tendence, un ar to tiem sava nozīme, kaut gan Zeibotam nav Neikena tēlotāja spējas. Stāstu vadošā doma pa daļai izmanāma no virsrakstiem: Divējādi ļaudis, Netaisna manta, Kvēlošas ogles. Divējādi ļaudis ir zvejnieki Griezers un Sniedzītis. Pirmais no viņiem atnācis uz jūrmalu, vieglas dienas un lielu peļņu meklēdams, otrs, lai gādātu pajumti savai Anniņai. Griezers apprec sievu, kuras tēvam divi gruntes, un dzīvo ar viņu nesaticīgi; Sniedzīša mājās ir labklājība un miers. Tas rādīts ainās, kas redzamas, kad abi biedri pēc darba pāriet katrs savās mājās.
Stāsts noslēdzas: «Pasaulē visādi ļaudis. Divējādus mēs še redzējām. Kur tev, mīļo lasītāj, patika labāk, vai pie Griezera vai Sniedzīša, un pie kuriem tu -? vai nu paliek labāk nevaicāts, tikpat jau atminēsi, kas man bij uz mēles-.
L i t e r a t ū r a. Teodora: Zeibota episkie dzejojumi, Austrums 1891, 2, 208230. - Eduards Zeibots, Austrums 1897, 810.-311. lpp. Nekrologs.
3) SILIŅŠ. Savrup no Lautenbaha aprindām, sakarā ar to nacionālistu darbību, kas pieslēdzas Austrumam, attīstījās un sāka darboties Matīss Siliņš. No pašas bērnības viņam tik tuvi latviešu gara darbi un vēsture, ka viņš latviešu kultūras pētījumiem veltī visu savu mūžu, vienumēr pats savu ceļu iedams.
Matīss Siliņš dzimis 1. (13.) janv. 186I. g. kroņa Višiņķu pagastā (kas vēlāk pievienots Remtes pagastam) Ķunķur-Kalēju mājās kā jaunākais no šo māju saimnieka trim dē1iem. Siliņu ģimene minētās mājas turējusi no laiku laikiem. Siliņa tēvs bija grāmatu un avīžu cienītājs, bet vēl vairāk tēva brālis. Pirms Matīss 1869. g, iestājās Višiņķu skolā, viņš bija jau izlasījis krājumu grāmatu un mājās uzglabātos vecos avīžu gada gājumus. Siliņa mātes tēva tēvs ir saksis, kas Kurzemē ienācis lielkunga Pētera Bīrona laikā un ielikts par kroņa mežsargu. Matīsa tēva māte bija ārkārtīgi liela tautas dziesmu pratēja, no kuras mutes Matīss vēlāk uzrakstījis ap 240 dziesmu. Sadzīves lietās un gaitās viņai vienmēr pabira attiecīga tautas dziesma, kā bībelniekiem dažkārt bībelpanti. Siliņa pirmais skolotājs Vārnu skolā bija dzimis lībietis Miķelsons no Popes jūrmalas. No viņa ģimenes tuviniekiem Siliņam palika atmiņā dažas lībiešu valodas drumslas. Siliņš tālāk izg1itojās Tukuma apriņķa skolā (187-1875) un Irlavas seminārā (1876-1879). Par semināristu būdams, viņš lasīja Krūzes grāmatu Das Herzogthum Curland. Semināra audzēkņi abonēja dažus laikrakstus. Lielu iespaidu uz Siliņu atstāja Mātera Zemkopja pielikums ar savu satīru, kas reiz aizķēra arī Irlavas semināru. Siliņš Irlavā mēģina arī dzejot latviešu tautas dziesmu garā.
Semināru beidzis, Siliņš kādus mēnešus ir par palīgskolotāju Bukaišos un tad (no 1880. g.) par mājskolotāju barona fon der Reķa ģimenē Durbē pie Tukuma. Še viņam atliek daudz laika un viņš sāk nodarboties ar latīņu un grieķu valodām, bet tad dabū no sava maizes tēva līdzekļus ceļojumam uz ārzemēm, lai papildinātos pedagoģijā un vēlāk tiktu par apriņķa skolotāju. Viņš paliek deviņus mēnešus pie slavenā pedagoga Kēra Halberštatē, apmeklēdams arī Berlīni un citas vietas. Dzimtenē pārnākot, viņam jāglābjas no kara klausības, un viņš pieņem 1882. g. vietu Jonatāna biedrības skolā Rīgā. Tagad sāk iespiest dažus Siliņa rakstus Balt. Vēstnesī ar Brīvnieka parakstu. Karaklausības lietai nokārtojoties, Siliņš atstāj skolotāja vietu un ķeras pie dažiem literāriskiem darbiem. Viņš pārtulko latviski Latviešu Indriķa hroniku, katru dienu pa gabalam spiestuvē nododams {1883), tāpat Vergilija Eneīdas pirmo dziedājumu (1885).
Siliņš pāriet 1885. g. uz Maskavu, piemīt kādu laiku pie Brīvzemnieka un sāk strādāt pie Austruma. Viņš iepazīstas ar somu rakstnieka Peiverinta stāstiem un tulko dažus no tiem latviski. Maskavā rodas arī viņa pirmie dzejoļu krājumiņi: Šis un tas (Maskavā 1887), Vēl kas (Jelgavā 1887), Jauns kas (1888):
Nevarēdams Maskavā iegūt nodrošinātu stāvokli, viņš apņemas nākt atpakaļ uz dzimteni un nodoties rakstniecībai. Viņš apmetas Rīgā un iesniedz lūgumu pēc atvēles izdot mēnešrakstu. To nedabūjis, viņš top uz 10 gadiem (1889-1898) par kalendārnieku, izdodams A t b a l s s k a l e n d ā r u. Še ietilpst Siliņa šī laika literāriskie darbi, kas pa lielākai daļai rakstīti steigā. Par literāriskiem pielikumiem nāk Atbalss kalendāram klāt: 1889. g. Ko es pieredzēju un ko piedzirdēju, stāsti par ļaužu sadzīvi Baltijā; 1890. g. Vecais Jurītis; 1891. g. Kas vainīgs? jeb Mācītāja celšana; 1892. g. Baltijas jūras vidū jeb Priekš pus sesta simts gadiem (Gotlandes teika); 1893. g. raksti par praktiskiem saimniecības jautājumiem un tēvijas apraksti (Baltijas jūra, Lubānas ezers); 1894. g. Peiverinta Viņa sieva. Tāpat turpmākajos gados iespiesti sīkāki stāsti, apcerējumi, divos pēdējos dramatiski tēlojumi: 1897 Biķeris un Kvaukste, 1898 Šosēta un Viņsēta.
Kalendārs Siliņu padarīja arī par k a r t o g r ā f u. Lai lasītāji dabūtu ieskatu dzimtenes ģeogrāfijā, viņš deva kalendāram līdzi Latvijas kartes, kas arī bez kalendāra izplatījās tautā. Šiliņš tās ne vien sastādīja, bet izdarīja pats arī litogrāfiskos darbus. Viņš nodarbojās par kartogrāfu vēl arī, kad viņš vairs kalendāru neizdeva. 1901. g. iznāca viņa latviešu apdzīvoto zemju karte, japāņu kara laikā - kara lauka karte, vēlāk Āzijas karte. Līdz 1907. g. Siliņš izdevis pavisam 15 kartes.
Šad tad Siliņš strādāja arī vienā vai otrā redakcijā: Rīgas Avīzes, Vārda. Latviešu biedrībā viņš bija ilgus gadus par muzeja pārzini. Latvijas valstij nodibinoties, viņu apstiprināja par valsts etnogrāfiskā muzeja pārzini.
Savā d z e j ā Siliņš turējies tik cieši pie tautas dziesmu paraugiem kā neviens cits. Viņš savus dzejoļus sacerējis tautas dziesmu ritumā un skaņā. Apdziedamie priekšmeti viņam senie varoņi (Rūsiņš, Nameizis u. c.) un tagadnes dzīve. Kaut arī tautas dziesmu ritums un gleznas ienes viņa dzejā zināmu vienmuļību, tomēr viņa dziesmiņas pa lielai daļai izjustas. Daudz šādu viņa darbu no tautas dziesmām grūti atšķirami.
Paraugs no krājuma Šis un tas.
Līču loču straujupīte
Man laiviņu vizināja.
Iet laimīte līku teku -
Līks mans mūža gabaliņš.
Liktens manī kairināja
Zeltāboli rociņā;
Man pasvieda, patecēju,
Ķēru, ķēru - nesaķēru.
Dod, laimīte, mazumiņu;
Zeltābola nevajaga.
Jautra, jautra lakstīgala
Ligzdiņš zara galiņā.
Atsevišķi iznāca balāde Zemgales sargi (Rīgā 1914), kas saīsinātā veidā bija iespiesta krājumā Jauns kas.
Par muzeja pārzini būdams, Siliņš muzeja sludinājumiem avīzēs piemetināja pa pantiņam. Tie sakopoti krājumā Laikam līdz (1906-1913), Rīgā 1913. Šie ar zināmu datumu apzīmētie panti attiecas uz dienas jautājumiem. 1910. g. svinētiem vispārējiem dziesmu svētkiem, kuros bija redzama latviešu sašķelšanās, veltīti šādi panti:
Še paliec, neaizej!
Baltā zemes māmulīte.
Vaļā vārti līdz galam,
Paši visi lielajā.
Še dalāma tēvu zeme-
Nedodas sadalāma.
Runā visi sveši ļaudis:
Te šī zeme dabūjama.
Īpatnīgs arī Šiliņa Vergilija E n e i d a s t u l k o j u m s. Tanī Šiliņš ir valodas jaunradītājs, kas mēģina latviešu valodas īpatnības izmantot, lai izsacītu to sevišķo saturu, kas iemīt citā (latīņu) valodā. Viņš cenšas tulkojuma heksametru pielīdzināt īstajam, senējam. «Tādēļ tad man īpaši bijušas rūpes par to, metrumā dot pārmaiņu starp spondejiem un daktiļiem... Lai vairākzilbīgi vārdi metrumam labāki piekārtotos un pantu pēdas šur tur savos locekļos cita ar citu saistītos - kas jau arī pieder pie heksametra vajadzībām -, tad es esmu ņēmis palīgā tautas dziesmās ronamo prosodiju, kas akcentu atļauj pavirzināt no pirmā arī uz otro vai citu kādu zilbi, un tam nolūkam pa lielākai daļai esmu raudzījis lietot vārda svarīgāko jeb garāki stiepto.»
Tulkojums sākas tā (sk. Latv. rakstn. hrestomātijā III, 2, 112):
Varoni teic mana dziesm' un šausmos ieročus Martam,
Vīru, ko likteņi rieza no sirmās Īlijas krastiem
Šurp uz Itālijas krantu. Viņš tālu pa zemēm un jūrām,
Dievvaras izmaldināts, jo nerima Junonas dusmas;
Karos arī tas izcietis daudz, līdz, pilsētu ceļot,
Lacijā iekļuva dievi: no kam tad albāņu tēvi,
Latīņu cilts un Roma, tu diženā, cēlajiem mūriem.
Siliņa s t ā s t i ir tautas dzīves attēlojumi. Viņš kā stāstītājs gājis skolā pie īstajiem tautas rakstniekiem: somu Peiverinta, norvēģu Bjernsona. Viņa pastāstījumi saista, lai gan nevaļas dēļ nav visai izstrādāti un noapaļoti. Stāstā Kas vainīgs? sniegta patiesa aina par kustībām draudzē, jaunu mācītāju izraugoties. Vecais Jurītis ir zīmīgs tips, no mājas uz māju pa mēnešiem ceļojošs ubags, īsts vecs zaldāts, kas prot ciest un pārciest.
Arī Siliņa p r o z a s v a l o d a atšķiras no literatūrā parastās. Arī to viņš grib nolasīt tieši no tautas lūpām, ne vārdiņa nepārgrozot.
Viņš stāsta tā par Jurīti: «Bij Jurītis jaunās dienās savus pilnus 25 gadus ķeizaram nodienējis, saku - jaunās dienās, un tā pats viņš aizvien mēdza teikt, bet no citiem tik kas kādi vecāki ļaudis atminējās redzējuši viņu no dienasta pārnākam. Toreiz tad bij ņēmis viņš apprecējies un pieredzēja pat dēlu vēl; liels izaudzis, šis arī bij apsievojies, bet tad nu labi gadi jau, kamēr tas kādā nelaimes reizā aizgājis Dieva priekšā.
Siliņa d r a m a t i s k o s s a c e r ē j u m o s, kas arī nav uzlūkojami par galīgi izstrādātiem, ir pa saistošam skatam. Tēlojumā Biķeris un Kvaukste ir daudz izjustas traģikas. Biķeris, darbīgs zemkopis, iet bojā, tikdams par cietsirdīga kaimiņa parādnieku.
Z i n ā t n ē Siliņš nodarbojies kā latviešu senatnes pētnieks. Bez Latviešu Indriķa hronikas viņš vēl pārtulkoja ar Ditleba Alnpekas vārdu saistīto Rīmju hroniku (1893), tai piesprauzdams paskaidrojumu piezīmes. Daudz zinātniska darba ietilpst diendienā viņa kārtotajā muzejā, kur ap katru priekšmetu viņam saistās plaši vēsturiski vērojumi. Daudz viņš nodarbojies ar latvju senrakstu pētījumiem sakarā ar dažādu priekšmetu (karoga, Pērkona tēla, kokļu) uzrakstiem. Viņš še ticis pie iznākumiem, kurus gan no citas puses stipri apšauba.
4) SUDRABU EDŽUS. Domas par radniecību ar leišiem, kas šur tur uzmirdzēja agrāk, vislielākā mērā aizņēma prātus un sasildīja sirdis astoņdesmitos gados. Veinberģis laida klajā par leišu-latviešu senatni apcerējumus, kuros leišu vēsturi nostādīja arī par latviešu seno vēsturi. Lautenbahs uzmeklē leišiem un latviešiem kopējos dzejas darbus un dzejo par Marģeri un Baņutu. Zeibots izlieto tematus no leišu teiksmainās senatnes jo plašā mērā (Jagaiļa gals, Sārtone). Leišu vēsturē atzīmētie vārdi top par latviešu kristāmiem vārdiem (Olģerts, Ringolds, Biruta u. c.). Bet neviens tā nesajūsminās par leišiem kā Sudrabu Edžus. Viņa poēmas par leišu varoņiem, kas parādījās astoņdesmitajos gados, aizrāva ar savu ārkārtējo iedvesmu. Pēc tam, izmantodams poļu un citu slāvu tautu dzejnieku darbus, viņš atslēdza latviešu literatūrai jaunas pasaules. Arī citos savos darbos viņš izrādījās par spējīgu, īpatnīgu dzejnieku.
Sudrabu Edžus, īstā vārdā Eduards Zilbers, dzimis 15. (3.) augustā 1860. gadā Meņģelē (Vidzemē), kur viņa tēvs Fricis bija par skolotāju un ērģelnieku. Vecākiem drīz pārejot uz citreizējo zaldātu nometni bērnību pavada Ogres krastos. Šās apkārtnes dabas iespaidi atspoguļojas vēlāk vairākos viņa darbos (Atmiņas par divām dzimtām et., u. c.). Kā tēvs, tā māte (igauniete) viņam ļoti reiliģiozi cilvēki. Beidzis kursu Baltijas skolotāju seminārā (1878-1882), viņš bija kādus gadus par skolotāju Dzērbenē un pēc tam Austrumciema kolonijā Ufas guberņā. Pēc dažiem gadiem viņš pārnāca dzimtenē un darbojās par ministrijas skolas pārzini Gramzdā. Pēc 1905. g. viņš emigrēja atkal uz Iekškrieviju. Tur darbojies par skolotāju vairākās vietās Sibīrijā un Kaukāzā, pēc kara, no 1920. gada, īsu laiku Maskavā, tad Pleskavā. Tagad no skolotāja darba atsvabinājies, pensionēts, dzīvo turpat Krievijā.
Austrumciema kolonijā darbodamies, Sudrabu Edžus iesūta Austrumam savus d z e j o ļ u s p a r l e i š u s e n a t n i. Pirmie no tiem bija: Ķeistuta loms (Austrums 1885, 2 b.), Lietavas virsaitis (1885, 8 b.). Viela un ideja nebija nekas sevišķi jauns. Tie bija varoņu cīniņi un pārdzīvojumi leišu senatnē, ko še tēloja; tā bija tēvijas mīlestība, kas viņus vadīja, nākdama daudzkārt konfliktā ar mīlestību pret sievieti. Bet dzejiskā izjūtā un izteiksmē še bija kaut kas gluži cits. Tik spēcīga sajūsma nebija līdz tam laikam latviskos pantos tērpusies. Še nesniedz mierīgus episkus tēlojumus, bet katras situācijas dziļi izjustas noskaņas. Keistuta loms sākas:
Pie Prūsijas robežām vienatnē šņāc
Uz pakalnes senlaiku priedes;
Pie kājām tam Baltija rādamās krāc,
Un redzamas kaušanās sliedes.
Tur smiltenē kareivju atliekas snauž,
Tās aukstums ar karstumu balo,
Un bangas tur naidīgi vairogus grauž
Un šķēpus iz kapenēm skalo.
Dzejnieks dzen pēdas varoņiem mežos, jūrmalas smiltīs, muklājas, kapu kalnos, upuru vietās. Visa viņu apkārtne atdzīvojas: tumšie šņācošie meži, pa biezokņiem un muklājiem tekošās upes, drūmi krācošā jūra, pār klajumiem izlietā bālā mēness gaisma. Un varoņi iet kā tādi, kam tautu likteņi rokā, kam lieli svētumi jāsargā, kas nedrīkst domāt paši par savu mieru, par savu labklājību un dzīvību. Un tomēr arī viņu dvēsele dzirkst pēc personiskas laimes; viņi nes savā sirdī tēlus, ko kara putekļi neapputina. Viņi gribētu būt labprāt viņu tuvumā, bet pienākums pret tautu un tēviju viņus no tiem šķir. Tā pie ārējām cīnām pievienojas iekšējas, un spēcīgās varoņu dvēseles sakustas savos dziļumos. Bet ir redzams, kas viņu iekšienē ņems virsroku.
Tā piemiņa ātri iz cilvēces dils,
Kas tautībā cīnīties rimis.
Ne varoni sievietes nīcīgums vils,
Viņš augstākam nolūkam dzimis.
Sudrabu Edžus senatnes varoņi un sievietes nav nekādi noteikti, īpatnīgi raksturi. Tie ir jūsmu tēli, pievilcīgi, burvīgi, tādi paši kā tās zvaigžņu naktis, tās svētnīcas un kapenes, kur viņi parādās. Keistuts jāj uz kumeļa un lasa zvaigznēs. Viņam nāk prātā bērnība, kur viņam kā sapņos smaida pretī meitene. Uzreiz viņam liekas, ka viņa slava un gods nav nekas, ja no viņa šķirta šī sapņu sieviete, kurā viņš redz tēvijas garīgo stiprumu un tiklības priekšzīmi. Jūra drūmi šņāc; vaide1otes, uz debesīm lūkodamās, skaita pie ziedokļa akmens savas vakara lūgšanas; viņu vadone Biruta lūdz par jaunavu dvēselēm; viņas seja ir klusa kā ūdens spogulis, un sirdī dziji dus uz mūžību pazudušās dienas. Tas viss ir daba: zvaigznes, vakars, jūra, Keistuts, Biruta. Ne raksturi še izceļami, bet noskaņa, kāda šo ainu apņem. (Sk. Austrms 1903, 91 utt.)
Poliski iemācījies, Sudrabu Edžus pārdzejojis latviski labāko poļu dzejnieku paraugus: fragmentus no Mickeviča Dziady (Veļi), Pans Tadeušs, Malčevska poēmu Marja, Slovacka traģēdiju Mintauts. Pie Mickeviča turēdamies, Sudrabu Edžus sadzejoja Konrādu Vallenrodu (M. Viesa Mēnešraksts 1900), pēc Sirokomļas Marģeru (Austrums 1899).
No jaunākajiem laikiem Sudrabu Edžus ņem vielu savām garajām p o ē m ā m: Atmiņas par divām dzimtām (M. V. Mēnešraksts 1898, jaunā paplašinātā izdevumā iznācis Krievijā 1921. g.), Kā Pēters izlīga ar Mozu (turpat 1899). Tās ir idilles, kurās mierīgi atspoguļojas lauku dzīve un daba, pirmajā - Latvijas, otrā - Lietuvas. Pie atmiņu skaistākajām vietām pieder Gaujas un vēžošanas tēlojumi. Še nošķiras arī daži zīmīgi tipi: to starpā pirmajā krusttēvs Dūdaks, kas domājas cēlies no zviedru slakas, otrā skroderis Galups, izveicīgs mīlētājos savedējs.
Sudrabu Edžus l i r i k a pievelk ar savu vijību un jaukskaņu. Viņš daudzkārt lieto latviešu dzejā tik reti sastopamās trīszilbīgās atskaņas. Viņš attēlo dabas iespaidus (Rudens vēsmas), mīlestības pārdzīvojumus (Es nevaru aiziet tā dusēt), dzīves traģiku. Pagarš dzejolis veltīts Latvju gājējiem, kas sākas:
Drūmi čalo Daugaviņa,
Burbulīšus mezdama.
Prom uz jūru steidzas viņa,
Asariņas nesdama.
Kas tie tādi dziedātāji
Pašā krasta galiņā?
Tie ir latvju staigātāji
Tēvu zemes maliņā.
Bargas vētras uzbrukušas,
Dusmu starus zibina.
Viņu raudas salijušas
Tumšas dzelmes dibinā.
S t ā s t o s Sudrabu Edžus neuzrāda pārākas spējas. Tēlojumi vietām izplūst, nenoturas stingrās robežās. Tomēr arī stāstos Sudrabu Edžus ieslēdz daudz patiesu pārdzīvojumu, novērojumu, tēlu. Labai daļai stāstu ņemta viela no skolotāju dzīves: Pēteris Kains, Kā gāzenieši tika pie jauna skolas nama (1896), Bez nodrošinātas nākotnes (1896), čauksts (1900). Vislielākie panākumi bija stāstam D u l l a i s D a u k a (1900). Še tēlotais puisēns pievienojas tiem spējīgajiem, bet nesaprastajiem jaunekļiem, kuru pirmtips ir tautas pasaku muļķīgais dēls. Viņu dziļākā gara dzīve dara tos citu vidū par savādniekiem. Dauku tura par dullu, tāpēc ka viņu nodarbina domas par zemes griešanos. Viņš meklē padomu pie skolotāja, mācītāja un citiem. Viņš taisa dažādus izmēģinājumus. Viņš pavasarī pa ledu aizskrej jūrā, lai redzētu, ka zeme apaļa. Ledus nošķiras, un Dauka vairs nepārnāk atpakaļ.
Krievijā pēckara gados Sudrabu Edžus laidis klajā vairākus jaunus darbus vai agrāko pārstrādājumu (jau minētās «Atmiņas par divām dzimtīm etc.», «Pirms vētras», 1922, u. c.). Iznākuši turpat arī viņa kopotu rakstu trīs sējumi (1926) ar P. Vīksnas kritiski biogrāfisku ievadu. Pirmajā no tiem uzņemti trīs stāsti - Pusmāsas dēls, Dullais Dauka, Laimzemes skola (agrāk saucās Eņģelīšu skola); otrā jauns garāks stāsts Purva tvaikos; bet trešā atkal trīs īsāki stāsti: Ingula grēks, Par sulaini, Kaukšķītis.
L i t e r a t ū r a: A. Gobas Sudrabu Edžus, Domas 1925, 1., 2., 4. burtn.
5) VENSKU EDVARDS. Arī to dzejnieku darbos, kas pirmajā vietā izvirza patriotiskas jūtas, sastopam astoņdesmitajos gados lielā mērā citus motīvus: tanīs liela loma mīlestībai un dabai. Agrākajā tautiskajā (piem., Ausekļa) dzejā šiem motīviem ļoti šaura vieta. Bet vēlāk, piem., Lautenbaha, Zeibota, Sudrabu Edžus dzejā, gandrīz katrs varonis nes savā sirdī arī pielūdzamas sievietes tēlu. Tāpat dabas iespaidi kā tādi sajūsmina šos dzejniekus vairāk nekā agrākos. Bet drīz vien parādās dzejnieki, ko īpaši šie, no lirikas nekad nešķiramie motīvi sajūsmina, kuru dzejā ieskanas tikai reti kāda patriotiska skaņa. Skaistākos paraugus šādā lirikā uzrāda Vensku Edvards un Esenberģu Jānis. Pirmajam no viņiem ir sava loma arī avīžniecībā.
Vensku Edvards, īstā vārdā Edvards Skujenieks, dzimis 21. (9.) okt. 1856. g. kroņa Sodu (Lielsesavas) pag. (Dobeles apr.), kur viņa tēvs turēja nomā divi mājas: Kirkuču Venskus un Kirkuču Kraukstes. Venski, no kā dzejnieks pieņēmis savu pseidonīmu, guļ pie Svētes upītes, uz kuras uzceltas lielkunga Jēkaba laikā Kirkuču zāģu dzirnavas, kas vēlāk nodegušas. No tām atlicis vēl dambis. No staltā Kirkuču meža redzami tagad tikai vēl daži koki. Venskiem apkārt plašs koku dārzs, tālāk izplešas auglīgas druvas. Tā ir parastā Lielupes līdzenuma aina. Še turpmākais dzejnieks dabūja ir savai izglītībai materiālu atbalstu, ir savai dzejai pirmos, paliekamos iespaidus.
Savas skolas gaitas Vensku Edvards sāka 1867. Tās nav nekādas gludās. Apmeklējis Sodu pagasta un Jelgavas Annas baznīcas skolu, viņš 1870. g. iestājās Jelgavas reālskolā; līdz sekundai ticis, no tās 1872. g. izstājās, mācījās Jelgavas, tad (no 1874. g.) Kuldīgas ģimnāzijā un nolika 1878. g. Rīgas pilsētas ģimnāzijā abiturienta eksāmenu. No 1879. līdz 1884. gadam viņš studēja Pēterpils augstskolā tieslietas.
Jau Pēterpilī Vensku Edvards sāka nodarboties ar avīžniecību, būdams par pastāvīgu līdzstrādnieku krievu laikrakstam Novostji. Studijas beidzis un Rīgā nometies, viņš bija pa kārtai par otru redaktoru vācu laikrakstam Heimat, žurnālam Rota, Baltijas Vēstnesim. Viņa avīžnieka darbība pārtraucās, kad viņš no I888. līdz 1892. gadam bija par apriņķa priekšnieka palīgu Smiltenē. Tad viņš nometās atkal Rīgā un bija līdz sava mūža beigām par Duna-Zeitung un Balt. Vēstneša pastāvīgu līdzstrādnieku. Viņš mira ātrā nāvē 25. (13.) maijā 1897. g.
Par a v ī ž n i e k u darbodamies, Vensku Edvards cieši stāvēja uz nacionāliem pamatiem. Viņa laikā bija latviešu nacionālismam j ā a t s i t u z b r u k u m i n o k r i e v u p u s e s. Šai cīņā bija jāiet uzmanīgāki nekā cīņā ar vāciešiem. Bija rūpīgi jāšķir krievu valdība no krievu avīžniekiem, jo tikai pret pēdējiem varēja atklāti uzstāties. Vensku Edvards griezās (1886. g.) pret Rižskij Vestnik, kas latviešu tautībai nosprieda nāves sodu. Bet (saka Vensku Edvards) valdība latviešus līdz šim sargājusi un saudzējusi, un sargās, saudzēs tos kā savus uzticamus pavalstniekus arī turplikām. Kāpēc latviešiem tagad jāiet bojā, «kur viņiem zem varenā Krievijas ērgļa sargātāja spārniem ataususi jauna gaisma, uzlekusi spožā baltā laimes saule»? Bet tas katra latvieša tikumisks pienākums - palikt pie savas tautas un par viņu gādāt. Kas aiz materiāliem 1abumiem atkrīt no savas tautas un pāriet citā, tam būs ap sirdi kā noziedzniekam, kas nonāvējis savu pirmo sievu un apņēmis citu, kura viņu skubinājusi pirmo nonāvēt, - «tiklīdz viņš gribēs pieglausties jaunajai, parādīsies viņa gara acīm nelaiķes bālā seja, atgādinādama viņa noziegumu, un viņš ar īgnumu atstums otro sievu, kas viņu darījusi par noziedznieku, kas viņam ar glaimiem laupījusi labo sirds apziņu un godu. Savu tautību noliegt un pāriet citā var tik tikumības ziņā pagrimis cilvēks.» Tautas uzplaukšanu traucē arī pašu tautiešu netikumi: patība, godkārība, lepnība, skaudība, atriebība u. c. Tie ir tie mazie cinīši, kas gāž lielu vezumu. Ir vīri, kas, gribēdami spēlēt lielu lomu, ceļ citiem neslavu, kas citus uzteic tikai tik ilgi, kamēr tie kalpo viņu godkārībai un patībai.
Vensku Edvards apkaro netikumus ar zobgalībām. Viņam ir s a t ī r a Muļķu cīniņš. Še runā par Cilvēku, kurš ieceļ par savu mantinieku to, kas visā Muļķavā vislielākais muļķis.. Muļķavnieki nu sacenšas. Ierodas mērnieks Bezrūpis, kas par visu to nu tik dzird. Viņš norāj tos, kas cenšas iegūt cilvēka mantību. Kaunēties jums vajadzētu, jūs naudas kalpi! Es ēdu sāli ar maizi vai stāvu neēdis, bet es uzturu savu prāta gaismu, sargāju savu godu. Testamenta izpildītājs ieceļ Bezrūpi par Cilvēka mantinieku, sacīdams: «Kas šai laikā, kur Latviešu Avīzēm un Latvietim tik daudz lasītāju, kur Bušs vicina vienā rokā slotu un otrā rakstāmu spalvu, kur atrasts, ka Vidzemes draudzes skolās pasniedz pārāk augstas mācības, - kas šai laikā, es saku, no goda un gaismas runā, tas ir tiešām pelnījis būt par Cilvēka mantinieku.» To Vensku Edvards raksta 1882. gadā.
Vensku Edvarda avīžnieka raksti sakopoti grāmatā: Par šo un to, Rīgā 1894.
Vensku Edvarda d z e j a ir pa lielākai daļai tīra dziesmu lirika. Tai piemīt kaut kas no viņa dzimtenes vienkāršās dabas ainas. Dažā dzejolī atspoguļojas šī daba. To, piem., ieraugām dzejolī Vakars siena laikā: strautiņš kā sapņodams burbuļo uz leju; norasojušās druvas un pļavas līgojas mēnesnīcā; vītolājā līča malā tinas migla; visur valda klusums, miers; istabā sēž saimnieks ar savu saimi pie vakariņām. Citā reizē ar šādu pašu ainu sakūst kopā laimīgās prieks (Laimīgā). Visi dus un sapņo; tikai strautiņam nav miera; viņš stāsta par zaļām piekrastēm, par lakstīgalu dziesmām, par neaizmirstulēm.
Man arī nava miera,
Man arī jāstāsta,
Cik esmu prieka pilna,
Cik esmu laimīga.
Skaista dabas rotaļa ietveras dzejolī Rasa. Tā mirdz uz katras puķītes kā asaras, kas raudātas klusā mēness naktī. Bet tās asaras nav; tās ir dimanta pērles, kurām Ūdensmāte ik vakarus izrotā puķītes; Saules meitas tās ik rītus salasa un noglabā mākoņos Ūdensmeitai. - Daba pieņem simbola nozīmi. Kur senāk viļņojusies jūra, tur tagad zaļas pļavas, bagātas druvas; no jūras atlicis mazs ezers, kas mierīgi laistās saulē; tā ir dzejnieka sirds, ko vairs nespaida rūpes un skauģu spītības, kam vairs nav dziesmu un jaunības kaislību (Izsīkusi jūra). Dziļi iespiežas prātā vienkāršā glezna viršu zilos ziedos kā rāms jūras spogulis; bērzs raugās skumīgi mākoņos, un viņa nokaltušos zaros mirdz rasas lāses. Vai dzejnieks še grib tēlot savu piemeklēto tautu jeb vai sevi pašu?
Nevaldāmām bangām dzejnieka jūtas nav pielīdzināmas arī jaunībā. Viņa mīlestība ir dziļa, klusa, kā Dieva lūgšana. Viņas saknes meklējamas mātes mīlestībā. Kad viņš sēž blakām ļaudaviņai, viņa jūtas pret to noskaidrojas, sakusdamas ar mātes mīlestību; viņam tad nāk prātā brīži, kad māte tam, blakām ceļos nometusies, mācījusi Dievu lūgt. Mīlestības jūtas savērpjas kopā ar dabas iespaidiem. Dzejnieks ir klints šalcošā jūrā, viņa līgava ir saule; tad jautājums: kas vainīgs, ka viņš kluss un auksts? Vītola prauli spīd nakti, ka pār tiem dienu baltā saule gājusi, dzejniekam dziesmas un laimes jūtas, ka viņam mīļas acis laipni smaidījušas. Ar dabu saaužas neaprakstāma nojausma dzejolī Tālumā. Dzejnieks braukā gar mēness aplaistītā ezera krastu; viņš lūkojas uz balto ūdens puķi, ierauga dzelmē savas līgavas bālo seju un jautā:
Kam manim, tājā meitiņ,
No tevim ziņas nav?
Vai tu man aizmirsusi,
Jeb vai tu kapā jau?
Dabā atspoguļojas arī cilvēka raibais, neaprēķināmais liktenis. Sniega pārslas krīt, veļas, visu dabu ietin baltā sniega palagā; mūža dienas nāk, steidzas, ietinas baltā nāves palagā. Vējā lauzta lapa viesulim rota, kas mieru atrod strautā; bēdu lauzta sirds dzīvei rota, kas mieru atrod kapā.
Šie dabas un mīlestības dzejoļi, kas nereti sastāv no pāris pantiņiem, ir Vensku Edvarda dzejas neiznīcināmais kodols. Tie arvienu piederēs pie labākajiem latviešu lirikas paraugiem.
Vensku Edvarda dzejoļi iznāca divos krājumos: Dziesmu pavasaris, Rīgā 1880, 2. izd. 1893; Jaunas dzejas, Rīgā 1893, dāvātas Lautenbaham Jūsminam. Bez oriģināliem šais krājumos ir arī tulkojumi. Sevišķi Heines dziesmas Vensku Edvards atdzejojis ar lielu mīlestību un meistarību; tāpat oriģinālos nomanāms Heines iespaids. Bez tam še tulkojumi pēc Vilh. Millera, Dāna, Pruca, Horācija, Šillera u. c.
Arī s t ā s t u s Vensku Edvards rakstījis, pirmos no tiem piecpadsmit gadu vecumā. Tie iespiesti Balt. Vēstnesī, sākot ar 1872. g. Tā ir lasāmviela, kādu sniedz avīžnieks. Lielāka vērtība vēsturiskajam stāstam Kirkuča dzirnavas (1893); tanī atspoguļojas hercoga Jēkaba laiki.
L i t e r a t ū r a. Vensku Edvarda Raksti. Dzejas un stāsti. Vensku Edvarda biogrāfija un rakstu sakārtojums Līgotņu Jēkaba, Rīgā 1929. - Teodora V. E., Tautas rakstnieki, Rīgā 1913, 116-126. - Edvards Skujenieks, Balt. Vēstn. 25 g. jubilejai par piemiņu, 6913, 126-127. - Kaudzītes Matīsa V. E. (Ed. Skujenieks), Atmiņas etc. II, 274, Rīgā 1924.
6) ESENBERĢU JĀNIS. Vensku Edvardam stāv līdzās Esenberģu Jānis. Viņi savā starpā stipri radnieciski. Abi viņi saņēmuši no bērnības Esenberģu Jānis iespaidus no tā paša apgabala; abu viņu dzejā tie paši galvenie motīvi; abi viņi kā liriķi paceļas savā laikā pāri citiem.
Esenberģu Jānis dzimis 9. aprīlī (28. martā) 1862. g. Lielsvētes Upes Priekuru Daiļos. Tātad arī viņu kā bērnu auklē Lielupes līdzenums. Viņa tēvs Dāvis nodarbojas ar dreimaņa amatu un ir melanholiskas dabas, nesaietas ne ar vienu cilvēku, turēdams tos par saviem nelabvēļiem, skauģiem un naidniekiem. Viņa māte, cēlusies no turīgas dzimtas, bija smalkjūtīga un atjautīga. Apkārtējie ļaudis viņai pārmeta, ka tā savus bērnus pārāk lutina. Vismīļāks viņai bija Jānis, no viņas četriem bērniem vecākais.
T r a ģ i s k u s m o m e n t u s Esenberģu Jānis dabūja pārdzīvot, zaudēdams savu vienīgo brāli Ģedertu (1886) un pāris gadus vēlāk savu mīļāko māsu Alīdu, sauktu par Zetiņu. Ģederts nomira Varšavas kara hospitālī plaušu karsoni. Zeliņa mīl prātot par dzīvi, izsaka savas domas lakoniskās epigrammās, dzejo. Viņa savam brālim gara radiniece un no visiem ģimenes locekļiem viņu vislabāk saprot. Daži viņas dzejiskie mēģinājumi, iespiesti Rotā. Viņa sasirgst ar diloni un nomirst sava brāļa acu priekšā. Tas stipri satricina tā jau ļoti savārgušo dzejnieku. Esenberģa māsa Emīlija vākusi kopā sava brāļa atstātos rakstus, vēstules, citus materiālus un sniegusi ziņas dzejnieka biogrāfam Plūdonim.
Iemācījies lasīt piektajā dzīvības gadā, Esenberģu Jānis ņem kā pirmo lektīru rokā Kurzemes Laika grāmatu un tēva abonētās Latviešu Avīzes. Uzgājis pēdējās kādus dzejoļus, viņš tos iemācās no galvas un sāk arī pats pantus sacerēt.
No Daiļiem Esenberģu ģimene pāriet 1868. g. uz Sējas Platones muižu. No nākamā gada viņš apmeklē Lielsvētes pagasta skolu. Pēc trim gadiem viņš no skolas izstājas un nodzīvo vienu gadu uz laukiem, grāmatas lasīdams un sapņodams par junkuru skolu. Tad viņš (1873) aiziet saviem piederīgiem līdzi dzīvot uz Rīgu. Viņš nu iestājas Torņkalna pilsētas puisēnu elementārskolā un to pēc diviem gadiem pabeidz. Jāķeras pie maizes darba. Tēvs viņu 1877. g. ieliek Pihlava zāģētavā, lai izmācās par koku brāķeri. Saslimis ar tīfu, viņš divus gadus noguļ uz gultas, pēc gatavojas iestāties junkuru skolā, bet nepilda mēru.
Tad viņš (1880) uzņem gaitu, kurā paliek visu savu īso mūžu: viņš tiek par teātra darbinieku. Viņš ir Rīgas Latviešu teātrī par aktieri, par suflieri, par teātra dzejnieku un rakstnieku. Ādolfam Alunānam 1885. g. no Rīgas Latv. teātra vadības atkāpjoties, Esenberģis palika Alunāna trupā par inspicientu un apceļoja ar to Kurzemes pilsētiņas un miestus. Jau nopietni sasirdzis ar diloni, viņš 1887. g. atkal piestājās pie Rīgas teātra par suflieri, bet neveselības dēļ nevarēja še vairs ilgi darboties. 1888. gada maijā viņu aizved aktieris Stīnus uz savām mājām Kandartēniem Vecsaules pagastā, lai še veseļotos. Viņš nāk sakarā ar kaimiņos dzīvojošo Dunkeru ģimeni un tuvākās attiecībās ar jaunāko Dunkera meitu Leokādiju. Ģimenes galvu, agrāko Vecsaules skolotāju, zaudējusi, šī ģimene ir trūcīgos apstākļos. Tomēr tā sniedz slimajam dzejniekam lielāko materiālo un garīgo atbalstu, viņu kādu laiku arī uzņem pie sevis. Slimībai pieņemoties, Esenberģis atbrauc uz Rīgu pie ārstiem. Tie vairs nevar palīdzēt. Viņš mirst Rīgā 20. (8.) novembrī 1890. g. Viņu apglabā Torņkalna kapos 25. (13.) novembrī.
Esenberģa d z e j ā ieraugāma puslīdz tā pati pasaule, kas Vensku Edvarda dziesmās. Vēsma nāk vakarā no lejas un stāsta, cik daiļa tur plūst upīte, cik mīļi tā glāsta vītolu; tauriņi rokas ziedos, jāņutārpiņi zib, puķes lokās pret zemi. Rudenī dzejnieks stāv klusu krastmalā: lejā strauts dus kā sapnī, niedra irst vējā, viļņos mirdz saules stari. Lielupes plašajās lankās sevišķi siena laikā daudz rosības. Vensku Edvards tēlo vakaru siena laikā, Esenberģis siena laika dienu, kad debess mirdz tik spoži zila, ka acis jālaiž zemē; uz noras sila malā gaiss trīc; visās pļavās, kam tek cauri upe, smaržodami žūst saulē izārdītie siena vāli; piepeši atskan ganu dziesmas; meitenes un zēni sāk jautri līgot. Arī pēdējie vēlējumies saskan abiem dzejniekiem. Vensku Edvards vēlas: kad viņam kādreiz jāmirst, lai tad būtu pavasaris.
Tad nopietni un klusi
Jūs mani guldīsiet,
Uz ziedu lietus kritīs
No visiem zariņiem.
Esenberģu Jānis vēlas:
Man akmeni uz kapa
Un krustu nespraužiet,
Tik mazās vieglās puķes
Tur virsū uzstādiet.
Un tomēr Esenberģu Jānis nav samaināms ar Vensku Edvardu. Lai viņi būtu uzņēmuši tos pašus iespaidus, lai viņi izsacītu tās pašas jūtas, tomēr še ir divi savā īpatnībā izšķirami dzejnieki. Liksim blakus divus dažos vilcienos vienādus pantus par rudeni.
Vensku Edvards:
Tumsā koki kailiem zariem
It kā spoki līgojas,
Viņu lapas, salnas kostās,
Vētra sen jau lauzusi.
Esenberģu Jānis:
Salts vējš caur kailiem kokiem slīd;
Šur tur vēl bāla lapa krīt,
Šur tur vēl reta puķe zied.
Uz pļavas gans tik skumji dzied.
Redzam: Vensku Edvardam krāsas vieglas, mierīgas, Esenberģim smagas, spilgtas. Viens notver skaidri reālos priekšmetus un dabū no viņiem iespaidus; otrs nes savu pasauli pats sevī un atrod apkārtējā dabā pats sevi ietēlotu. Esenberģim daba dzīvo, pieņem cilvēka seju un īpašības. Puķes lokās pret zemi un grib to skūpstīt kā līgavu. Strautiņš čalo un jaucas sapņos kā šūpuļa dziesma, kas maigi skan no mātes lūpām. No tāluma debess raida retus, spožus starus kā vaigs, kas miegā smaida par seno laimi. Dabai mirstot, debess aizklāj savu vaigu miglā kā māte, bērnam mirstot, aizsedz viņa acīm savu sāpju un moku pilno seju. Dzejnieks ir šalcošais mežs, kas drūmi liec galotnes; viņa līgava ir tumšā egle, kas līgsmās jaudās sāk lēni drebēt; egles tēls mirdz meža ezerā dzejnieka sirdī. Tā ir grezna dzeja, tikai vietām ne bez sentimentālisma un smaga patosa.
Esenberģis tulkojis, iekārtojis latviešu skatuvei ap 20 l u g u. Bet arī viņa labākie tulkojumi, tā Šekspīra Sapnis vasaras naktī, bijuši vēlāk jāpārstrādā.
Viņa s t ā s t i (Uz jūras, Zemnieku skuķīts u. c.) piemēroti laikrakstu feļetoniem un iespiesti Rotā, Balt. Vēstnesī.
L i t e r a t ū r a. Esenberģu Jāņa Kopoti raksti. Plūdoņa kopojumā un kārtojumā. (Viņa paša arī ievads pirmā sējumā: Mīlestības dziesminieks Esenbergu Jānis. I-III sēj., Rīgā 1924. - Fr. Kārkluvalka Latviešu dzejnieks E. J., Austrums 1892, 12.b. - Esenberģu Jānis, Balt. Vēstn. 25 gadu jubilejai par piemiņu. 1893, 81-84.
7) ADAMOVIČS. Arējiem notikumiem un spilgtiem centieniem nabagais laiks darīja par iespējamu dzejā rūpīgāk izstrādāt formu un skubināja pārņemt vērtīgākus literāriskus darbus no citām tautām. Dzejas formā sasniedza klasisku pilnību Adamovičs. Viņš latviešu literatūrai tad arī ieguvis paliekamus darbus no citām tautām.
Frīdrihs Adamovičs dzimis 18. (6.) janv. 1863. g. Dundagas Rīzemes mājās, kur viņa tēvs kalpoja pie sava māsas dēla. Rīzemes māja guļ Zilo kalnu malā, no kurienes atveras tāls skats pāri mežiem un purviem uz Baltijas jūru; skaidrā laikā redzami kuģi, kas peld pa Irves šaurumu, un pat Sāmu salas krasti. Kalna piegāze izrobota gravām un apaugusi daždažādiem kokiem. Še Adamovičam bija pazīstama katra vietiņa. Piecu gadu vecumā viņš jau lasīja grāmatu. Bet kalpa zēnam būtu bijis grūti tikt uz priekšu, ja par viņu nebūtu rūpējies viņa krusttēvs un tēvbrālis, Kr. Barona māsas vīrs Fr. Adamovičs Dingas mājās, kas bija 18 gadus no vietas par Dundagas pagasta vecāko. Šis izglītības draugs, kas abonēja Balt. Vēstnesi un vēlāk Balt. Zemkopi un kura grāmatu krājumā bija pirmo Mājas Viesa gada gājumu un Pēterburgas Avīžu sējumi, gādāja, ka viņa krustdēls, Dundagas draudzes skolu 1876. g. izgājis, tiek Baltijas skolotāju seminārā, kurp viņu aizveda un arī citādi par viņu rūpējās skolotājs Dreiberģis. Adamovičs iekļūst 1878. g. tikai semināra priekšskolā un nākošā gadā seminārā kā kroņa stīpendāts. Šai laikā viņš vingrinās dzejā, gan oriģinālus sacerēdams, sevišķi par patriotiskiem tematiem (Dzimtene, Zilie kalni, Kūri), gan tulkodams. Daudz viņš pārdzejo Ļermontova darbus, tā viņa Pravieti jau 1880. g. Seminārā viņu aizrauj skolotājs Maļinovskis, mazkrievs, ar Krilova pasaku deklamācijām. Viņš dabū lasīt arī Šekspīra darbus Šlēgera vācu tulkojumā. Nodibinās semināristu starpā nelegāli literāriski vakari, kuros bez citiem par dalībniekiem Purapuķe, Bebru Juris. (Sudrabu Edžus, kas tai pašā laikā seminārā, pie vakariem nepiedalās.) Adamovičs apmeklē arī Latviešu biedrību, jautājumu vakarus, Alunāna vadīto teātri. Kādu viņa dzejoli iespiež (ap 1883. g.) Balsī. Semināru 1883. g. beidzis, viņš mācījās Pēterpils skolotāju institūtā un piedalījās latviešu pulciņā, kas sastādījās no dažādu mācības iestāžu audzēkņiem un citiem Pēterpils latviešiem. Viņu starpā bija: valodnieks Sirmais, Rāviņš, brāļi Vidiņi, Remeķis, Sanders, kādu laiku arī Rainis un Stučka. Adamovičs pulciņā nolasīja kritisku apceri par Ausekli, ko vēlāk iespieda Dienas Lapā (1887, 218-220). Viņš še iepazinās arī ar rakstiem par sabiedriskiem jautājumiem (Bekla, Pisareva, Hēgeļa, Lasala u. c.).
Par skolotāju Adamovičs darbojās no 1886. līdz 1899. gadam Bauskas pilsētas skolā. Bauskā dzīvodams, viņš čakli piedalījās sabiedriskā dzīvē un pastrādāja daudz 1iterāriska darba. Viņš rediģēja Pedagoģisko Kalendāru skolotājiem un vecākiem 1897.-1900. gadam, sagādādams tam katru gadu plašu pedagoģisku rakstu krājumu. Ap 1890. g. sāka parādīties viņa tulkotās Krilova fabulas. Tās iznāca sakopotas Derīgu grām. nodaļas izdevumā 1893. g., otrā papildinātā iespiedumā 1900. g. Parādījās viņa Šekspīra tulkojumi: Jūlijs Cēzars (1897), Makbets (1898), Ričards III (1902).
Piedzīvodams Bauskā dažas nepatikšanas no tautskolu inspektora Šatalova, nākdams, apmeklējot uz Bausku izsūtīto tolstojieti Birjukovu, policijas uzraudzībā, Adamovičs pārgāja par skolotāju uz Pobijaņicu komercskolu Polijā. Tur viņš palika līdz 1906. g., kad pārnāca atpakaļ uz Latviju un sāka darboties Olava tirdzniecības un komercskolā. No I915. līdz 1918. gadam viņš līdz ar minēto skolu bija emigrējis uz Pēterpili. No 1918. g. viņš strādā Latvijas valsts dienestā, vispirms kā tautskolu inspektors Jelgavas apgabalā, tad kā pamatskolu nodaļas vadītāja biedrs, no 1920. g. kā skolotājs Rīgas vidusskolās un arī kā lektors augstskolā.
Latviešu literatūrā Adamoviča klasiskiem tulkojumiem paliekama vērtība. Bez minētiem darbiem mums viņa atdzejojumā: Puškina Skopais bruņinieks, Mocarts un Saljeri, gabali no Oņegina, balādes, dzejoji, Puškina un Nekrasova darbu izlases, Ļermontova Dziesma par Jāni Briesmīgo, Pravietis, daži dzejoļi, A. Tolstoja Kņazs Repņins, Fontanes Džons Meinards, Hēbeļa Sila zēns, Ernsta Ģirts Kraujums, Ņikitina, Nadsona, Sevčenko, Adas Negri u. c. dzejoļi.
Valodu Adamoviča tulkojumos latviešu dzejas ģēnijs līdzdarinājis. Adamovičs centās jauno saturu ieliet tai pašā valodā, ko tauta līdz tam laikam lietojusi, taujādams pēc izteiksmes katrai jūtu nokrāsai tautas dvēselē. Tāda taujāšana liecina par lielu cienību un mīlestību uz tautas garīgo būtību. Tā dibinās uz pārliecību, ka tautā atdzejošanai vajadzīgie izteiksmes līdzekļi ir; tikai tie uzmeklējami. Un Adamovičs nerima meklēt. Viņš tad tika pie panākumiem, ar kuriem atkal reiz uzrādīta latviešu valodas bagātība, tā, piemēram, Krilova fabulu tulkojumos.
Adamovičs pastāsta, k ā i z s t r ā d ā j i e s v i ņ a d z e j a s s t i l s. Viņš sācis vingrināties no 1879. gada. Viņš savus vingrinājumus par tādiem arī uzskata un nedod iespiest. «Centos sev būt stingrs kritiķis un neticēju draugiem, jo tie mēdza slavēt to, ko pats par labu vēl neatzinu. Uzrakstīto pats pēc ilgāka laika, kad biju to pa daļai aizmirsis, lūkoju cauri no jauna, un tad pats redzēju, kas nav izteikts diezgan skaidri un dzejiski. » Viņa paraugi labākie dzejnieki, sevišķi Auseklis, Kaudzīši, Apsīšu Jēkabs. Viņš meklē tautas valodā raksturīgus izteicienus, krāj sakāmus vārdus un parunas. Bauskā viņš dzird skaidru vidus dialektu. Viņš ķeras pie Krilova fabulām. «Krilovam īpatnīgs stils krievu tautas garā. Centos viņa domas izteikt īpatnīgā latviešu tautas garā (meklēju parunas, raksturīgus izteicienus). Otrkārt, Krilova fabulās pēdu skaits rindās ļoti dažāds. Kādēļ? Krilovs necieš lieku vārdu un ielāpu, rinda noslēdzas tur, kur doma beidzas ar raksturīgu izteicienu; tāpat ja atskaņa prasa, viņš taisa rindu gluži īsu. Tādēļ neskatījos uz to, cik pēdu Krilovam rindā, bet - domas un gleznas lai svabadi izlejas valodas dabīgā tērpā. - Pie tulkojumiem strādājot, šad un tad bija jāuzduras uz kādu grūtāku vietu (sevišķi šekspīra lugās). Tomēr ne bridi nešaubījos, ka var atrast attiecīgu izteicienu latviešu valodā; par to liecina latviešu tautas bagātais dzejas pūrs. Valodai dzejā vajaga plūst viegli, svabadi (še ņemu par paraugu Puškinu un Ļermontovu, īpaši pirmo); tāpat nedrīkst lasītājs manīt, ka atskaņas meklētas.»
L i t e r a t ū r a. Teodora Frīdrihs Adamovičs, Druva 1913, I, 134-137. Fr, Adamoviča pašbiogrāfija, K. Egles Atziņas I, 145, Rīgā 1923.