2. ŽURNĀLI 1) Pagalms
Periodiski izdevumi, kam pamācības un laika kavēkļa nolūks, parādījās latviešu rakstniecībā agrāk nekā laikraksti, kas aplūko sabiedriskus, politiskus dienas jautājumus. Stobes Latviska Gada Grāmata, gada ceturkšņa žurnāls, iznāca jau 1797. g. Tomēr latviešu žurnālistika nodibinājās daudz vēlāk par avīžniecību. Latviska Gada Grāmata pastāvēja tikai divus gadus. Turpretī no 1822. g., kad sāk iet tautā Latviešu Avīzes, latviešu politiski laikraksti iznāk bez pārtraukuma, pie tam viņu skaits laiku pa laikam pavairojās. Gan pa starpām iznāca atkal periodiski rakstu krājumi, tā Treija Dieva vārdu mīļotājiem (1836-1838, 10 burtnīcas gadā), K. Ulmaņa Ziņas un stāsti par Dieva valstības lietām (18471855, 6-10 burtnīcas gadā), Rīgas Garīgā semināra Tā skola tās dievabijāšanas (1856-1864, 4 grāmatas gadā), Braunšveiga Draugs un Biedris (1866-1867), dažas misiones lapas, tomēr visi šie izdevumi ir pārāk vienpusīgi, pārāk drīz arī pārtraucas, lai ar tiem varētu uzlūkot par nodibinātu latviešu žurnālistiku. Tikai astoņdesmitajos gados radās latviešu valodā žurnāli īstā nozīmē, pa plašākām laikstarpām tautā raidīti laikraksti mākslai, literatūrai, zinātnei.
1) PAGALMS. Ap 1880. g. likās visi apstākļi nogatavojušies, lai latviešu inteliģence piegrieztos mierīgam garīgam darbam. Nacionālo cīņu karstums bija norimis, tautas darbinieki bija ieguvuši cik necik materiāla pamata, tautiskas domas izpaudumi atrada atbalstu ļaužu masās. Ja Pirmajos vispārējos dziesmu svētkos vēl stipri sadūrās pretējās puses, tad otrajos viscaur valdīja mierīga noskaņa. Tautiskā doma bija uzvarējusi. Tautas dziesmas bija nākušas ne vien godā, bet arī modē. Latviešu senatne atdzīvojās arvienu vairāk. Tai pievienojās vērā turamas atmiņas arī no nesenās pagātnes: varēja sveicināt Kronvalda un Ausekļa garu.
Otrajos dziesmu svētkos bija pacēlies redzamā vietā Tērbatas augstskolas latviešu valodas lektors Jēkabs L a u t e n b a h s-J ū s m i ņ š. Īsi pirms svētkiem bija iznācis viņa dzejoļu krājums Līga (I daļa). Tā paša gada rudenī parādījās Za1kša līgava. Tie bija darbi, ar ko Lautenbahs tika par viscaur daudzinātu un cildinātu dzejnieku. Lautenbahs bija arī izraudzīts par Otro vispārējo dziesmu svētku aprakstītāju.
Turpmākajā (1881) gadā sāka iznākt Pagalms, «ar bildēm puškots literārisks, zinātnisks žurnāls», ko vadīja lektors J. Lautenbahs Tērbatā un apgādāja tipogrāfijas īpašnieks Ed. Zīslaks Jelgavā. Prospektā norāda, ka latvieši Otrajos dziesmu svētkos visas pasaules priekšā apliecinājuši, ka tie ir patiesi tauta. Tā uzcēlusi lielisku pagalmu, kur sapulcējušies tūkstošiem latviešu dēlu un meitu parādīt tautas godu un godību. «Šis diženais pagalms, kas nemūžam no tautas piemiņas neizzudīs, šis pagalms, kurā latvieši dziedādami Līgai ziedoja jaukumu un daiļumu kopā, atradis pēcnācēju, kas grib latviešu tautu savā pajumtē, savās telpās sapulcēt, tai zem Līgas miera spārniem zelta mācības un dailes baudījumus piešķirdams.» Ievada dzejolī Lautenbahs min, ka nogrimušās pils pagalms izcēlies, minot pils vārdu: Gaisma. Dzejnieks tad piesauc Dieviņu, lai viņš dod mieru tautas Pagalmam, ka tur var uzdīgt visa laba sēkla, spīdināt savu gaismu zinātnes, ritināt savu zeltu mākslas. Tālāk prospektā senču pagalms tēlots par klusu miera vietu, kur sargā un saudzē visas tautas dārgās mantas.
Pēc Lautenbaha vārdiem, s e n o l a t v i e š u p i l s p a g a l m s bij vieta, kur it visi - jauni, veci - pavaļas brīžos sapulcējās; kur vecie mācīja un jaunie klausījās; še leca māsiņa rožu dārzā pušķot karā jājējam brālītim cepurīti; še izauga kupla liepa deviņiem žuburiem, kur ik svētdienas meitas nāca vaiņadziņus darināt; še deva sirmgalvji meitām, kas uz vaļņa stāvēdamas lauza ozoliņa zarus, padomu: laužat meitas, ko lauzdamas, galotnītes nelaužat... še priecājās un še raudāja; še ieradās nogurējs ceļotājs, še pārjāja sirdīgais karotājs». - Šādam senču pils attēlojumam citāda nokrāsa, nekā to redzam agrākajā tautas atmodas laikmetā un arī vēsturē. Ausekļa senču pilij apkārt egļu meži; to negāž gaisa vētras, kara viļņu bangojums (Gaismas pils). Nāk asiņainas dienas, krīt vergu valgā tauta. Vārdu uzminot, ceļas vecā pils augšā, zilā gaisā plivinās sarkanbaltie karogi, Kurģa (kara dieva) laukā atskan sirmo garu daiņojums. Vēsturnieks Krodznieks (Latv. vēsture, I, 40 lpp.) min, ka senču pilī mājoja dzimtskungs ar savu saimi, skanēja taure, pulcējās kara vīri, ieroči žvakstēja, meklēja patvērumu apkārtējie ļaudis, bēgdami no ienaidnieka šurp ar sievām un bērniem, ar lopiem, ar visu bagātību un nabadzību. - Redzams, ka apklust tās cīņas skaņas, kas dzirdamas no senatnes, arī no nesenās pagātnes. No kareivja dzīves uztver tos momentus, kuros viņš ārpus cīņas trokšņa: kad māsa pušķo karā gājēja brāļa cepuri, kad pārjāj mājās sirdīgais karotājs.
Pagalmam iznākot, nu latviešiem bija savs f a m ī l i j a s ž u r n ā l s un līdz ar to aizpildīts robs latviešu periodiskos izdevumos. Vadītājs un izdevējs solīja piešķirt «gan tēviem un mātēm, gan bāleliņiem un zeltenītēm patīkamu gara barību». Pagalms «dos ne vien tik jaukus rakstus, bet arīdzan jaukas bildes, kops tātad tiklab garu, kā jūtu-prātus, tos uz daiļu, labu skaistu jauku vadīdams». Laikraksts iznāca tik glīts kā vēl neviens līdz tam laikam. Vispār Zīslaks piešķir latviešu rakstniecībai vairāk glītus izdevumus. Pagalma ilustrācijas, kas ievietotas katrā numurā, nav nekādi oriģināli, bet izvestas skaisti. Piegriezta vērība arī iespieduma glītumam.
Pagalms iznāca divi reizes mēnesī un pastāvēja divus gadus. Saturā tam stāsti, dzejoļi, dramatiski darbi, kompozīcijas, zinātniski raksti, dažādi apcerējumi, apraksti, pamācības utt.
Visvairāk rakstu sniedzis p a t s r e d a k t o r s, parakstīdamies dažādiem vārdiem. Kā lektors Lautenbahs viņš iespiež savas lekcijas par latviešu gramatikas vēsturi, par latviešu mitoloģiju. Kā Jūsmiņš viņš dzejo, raksta dažādus apcerējumus, kritikas. Kā Jakobus viņš laiž klajā stāstus (Pazudušais Katrīnes dālderis, Arī pirmā mīlestība, Kauliņi par verdzību un brīvestību).
No v e c ā k a j i e m r a k s t n i e k i e m sniedz pa gabalam: Valdemārs (Par latviešu grāmatu krātuvēm), Brīvzemnieks (Latviešu tautas gara mantas), E. Dinsbergs (Paradīzes dārzs), K. Kundziņš (Mazās lapsas).
Kā j a u n i r a k s t n i e k i vingrinās: Apsīšu Jēkabs, kas še parakstās īstā vārdā par Jaunzemju Jāni (stāsti, dzejoļi, apcerējumi), Blauu Kārlis (divi lugas: Skolu pārlūks, Latvietis vācu ādā), Sumburs (J. Sanders; stāsti, dzejoļi, literāriski apskati: Par latviešu literatūras pirmo laikmetu). Daudz raksta Titans (K. Štālberģis: stāsti, dzejoļi, apcerējumi), Vaidelots (Straumes Jānis; dzejoļi, kompozīcijas, apcerējumi). Plašākie stāsti ņemti no Baltijas vācu rakstniekiem: pirmajā gadā T. H. Pantēnija (Olas dēļ, stāsts par Kurzemes dzīvi), otrā gadā E. Dorna (Zviedru bērns, Baltijas romāns no Kurzemes lielkunga Jēkaba laikiem). Sastopam še arī J. Steika vārdu, ar ko vēlāk saistās daudz teiksmainu, tomēr vienmēr karsta patriotisma apdvestu nostāstu par latviešu senatni. Pagalmā (1882. g.) iespiesta viņa neaizmirstamā dziesma Zvēr tēvijai, kas sākas:
Šie kauli, šī miesa
Šis gars un šī sirds
Ir tēvu zemes tiesa,
Kamŗ vēl saule mirdz.
Kur solīti iemu,
Tur tēvzemes krūts,
Un pār ikkatru ciemu
Vēl vecais Pērkons rūc.
2) ROTA. Lai gan šķita laiku atnākušu, tomēr ar latviešu žurnālu nodibināšanu negāja tik gludi. Kad Pagalms līdz ar 1882. g. izbeidzās, latviešiem nebija atkal vairāk kā gadu sava žurnāla. Šo robu nu apņēmās izpildīt advokāts Jānis Klāviņš, izdodams Rotu, «literārisku un zinisku laikrakstu ar bildēm». Pirmais parauga numurs iznāca 11. septembrī 1884. g.; ar 9. oktobri sākot, tas gāja tautā ik nedēļas.
Rota turpināja ir vecās tradīcijas, ir mēģināja ieraut jaunus ceļus. Žurnāla forma, rakstu iekārta tā pati, kas Pagalmā. Tikai glītuma ziņā M. Jākobsons (kas žurnālu iespieda) nespēja to pašu sniegt, ko Zīslaks. Sastopam Rotā daļu agrāko Pagalma līdzstrādnieku: Vaideloti, Blauu Kārli u, c. Arī Pagalma redaktors Lautenbahs piedalās pie Rotas no paša pirmā numura. Rotu cildīdams, viņš saka: «Šī rota nav no zelta, nav no sudraba. Tas viss ir iznīcīgs. Šī ir rota, ko nesaēd nedz rūsa, nedz kodes, - šī ir gara rota.» Pēc pāris gadiem, kad J. Klāviņš, uzņemdamies vairāk citu pienākumu, 1886. g. jūlijā atstājās no žurnā1a vadības, tā pa daļai pāriet Lautenbaha rokās, kas parakstās par redaktoru no novembra. Par redaktoru un izdevēju paliek J. Klāviņa brālis K. Klāviņš. Žurnāla vadībā ņem dalību arī Vensku Edvards.
Atšķiroties no Pagalma, Rotā sniedz a p s k a t u s p a r i e k š z e m ē m u n ā r z e m ē m, sevišķi par tādiem notikumiem, «kas arī turpmākiem laikiem paliktu ievērojami». Jauna ir arī zobgalības nodaļa, kurā strādā tā laika labākie humoristi: Laubes Indriķis (Inga, Ņirga), Ādolfs Alunāns (Dobelnieks). Lielā mērā Rota iepazīstina ar latviešu rakstniekiem un darbiniekiem; tanī atrodam īsākus vai garākus apcerējumus un dzīves aprakstus par Kasparu Biezbārdi, Krišjāni Baronu (Laubes Indriķis), Andreju Spāģi (Fr. Brīvzemnieks), Māterū Juri; Krišjāni Kalniņu, Kārli Hūnu (gleznotāju), Kronvalda Ati (Laubes Indriķis), Bernh. Dīriķi, Vatsonu (Graudiņu Kārlis) . Pasniegtas arī šo un citu darbinieku ģīmetnes.
Rakstu i z l a s e rūpīga un apzinīga. Kādu plašāku darbu iespiežot, dod paskaidrojumus par tā vērtību un īpašībām. Ja iespiež Potjehina noveles tulkojumu Ekur meita cielaviņa, tad beigās norāda ne vien uz šī darba raksturīgajām iezīmēm, bet arī uz reālisma būtību, pievedot kādu krievu kriti ka spriedumu par šo literārisko virzienu (1884, 136. lpp). Nobeidzot stāstu no leišu-latviešu senatnes Jaunais varonis, runā par vēsturisku romānu, sevišķi ievērojot leišu vēsturi. Tāpat aplūko dažādu citu dzejas veidu būtību, raksta par satīru un humoru, par lirisku un episku dzeju, Uz rakstniecību vēl attiecas: Lautenbaha Par veco latviešu rakstu, Par veco latviešu drāmu, Lietavieša (Puriņu Klāva) Latviešu rakstniecības 300. gads, Mūsu rakstniecība un avīžniecība, Latviešu teātris, Vaidelota Literāriskas vēstules.
Ja Rotai tomēr gadās pēlēji, tad par tiem uztraucas J. Māters, kas par tiem maskētā veidā (parakstīdamies par laucinieku J. Vidukli) iesūta Rotai rakstu. Laucinieki izturoties pret laikrakstiem tā, it kā viņi būtu tie meistari un redakcijas tās pamācāmās. Redakcijas pie tam lasītājiem paglaimo, lai nostiprinātu laikraksta pamatus. Cik dabiska nu gan ir šāda cenšanās, tik nepareizi man šķiet būt tie līdzekļi, ar ko redakcijas šo mērķi grib panākt. Var būt arī, ka viņas caur garīgas patstāvības un brīva sprieduma pabalstīšanu tautā cerē radīt jo lielāku tautisku apzinību; bet man šķiet, ka šī cerība nepiepildās. Jo tā vēl nav tautiska apzinība un gara patstāvība tautā, kad viens otrs zēns, kā tas reizēm notiek, avīzēs ņemas pilnu muti un, jebšu varbūt nu tik no pagasta skolas iznācis, uzmetas citiem par bargu tiesnesi un uzreiz palicis tik gudrs un tāds liels kritiķis, it kā būtu jādomā, tas būtu kāds varens profesors. Un - jāsaka, diemžēl tādu rakstnieciņu gan netrūkst nevienā valsti, nevienai avīzei. Uz laukiem tie starp saviem līdziedzīvotājiem ir zinājuši iegūties jo lielu slavu, un īsteni viņi, nevis tauta, nevis plašāka publika slavē un notiesā redakciju darbus un politiku; viņi ir tā tautas balss, kas dažkārt sauc un brēc tik skaļi, ka vai ausis sāk sāpēt.»
No jauniem rakstniekiem Rotā parādās: Puriņu Klāvs (ar dažādiem apcerējumiem un dzejoļiem), Zeibots, Stepermaņu Krustiņš, Vensku Edvards, Ilsters (Latviešu puķu dārziņš) u. c.
Neskatoties uz izdevēju un vadītāju nenogurstošām pūlēm žurnāla labā darīt visu, kas iespējams, Rota nevarēja pastāvēt. Izdevēju cerības, ka tautā vairosies atziņa par šāda žurnāla nepieciešamību, neattaisnojās. Viņi žurnālam piemaksājuši pāri par astoņiem tūkstošiem rubļu. Ar 1887. g. 12. numuru Rota izbeidzās.
J ā n i s K ļ a v i ņ š, Rotas dibinātājs, dzimis 14. (2.) okt. 1843. g. Madlienas draudzē Vidzemē, izglītojies Cimzes seminārā par skolotāju un darbojās par tādu papriekšu Ļaudonā, tad Valkas draudzes skolotāju seminārā. 1868. g. viņš atstāja skolotāja vietu un aizgāja uz Tērbatu, lai noliktu ģimnāzijas gala eksāmenu un tad studētu tieslietas. Tērbatā nonācis, viņš uzmeklēja Kronvalda Ati un turpmāk ar viņu bieži tikās. Klāviņš kopā ar Kronvaldu rūpējās, lai Tērbatas latviešu studenti, kas dzīvoja katrs par sevi vai bija izkaisīti pa vienu otru vācu korporāciju, savā starpā sāktu biedroties, ko viņi arī panāca 1870. g. Tai pašā gadā Klāviņš pārgāja studēt uz Pēterpili, kur beidza studijas 1875. g. Pēc tam viņš nodarbojās tiesu amatos un par advokātu Novgorodā, Kauņā, Rīgā. 1886. g. viņu aicināja par Kurzemes guberņas prokurora biedri. Jelgavā viņš bija par Jelgavas Latv. biedrības Rakstniecības nodaļas priekšnieku. No 1889. gada viņš darbojās Rīgā par zvērinātu advokātu. Labu laiku pēc tam, kad viņam bija jāmet pie malas žurnālista darbi pie Rotas, viņš gribēja vēl izmēģināt roku avīžniecībā. Laikā, kad krievu valdība neizdeva koncesijas latviešu laikrakstiem, Klāviņš dabūja 1901. g. atvēli izlaist trešo dienas avīzi Vārdu, bet ar to noteikumu, ka valdības rīkojumi un daļa literāriskā pielikuma jāiespiež krievu valodā. Klāviņš nedabūja pie šī laikraksta ilgi strādāt: viņš mira 9. februārī (27. janv.) 1902. g. Laikrakstos viņš parakstījās dažreiz par Ģedauti, dažreiz par Stodegu.
L i t e r a t ū r a. Hofrāts Jānis Klāviņš, Vārds 1902, 24.-27. nr. - J. Klāviņš-Ģedautis, Balt. Vēstneša 25 g. jubilejai par piemiņu, Rīgā 1893, 104-105. Ād. Alunāna Advokāts Jānis Klāviņš, Ievērojami latvieši, Jelgavā 1890, 69.-74.
3) AUSTRUMS. Rotai apstājoties, latvieši nu tomēr nepalika bez sava žurnāla. Kamēr Rota vēl iznāca, bija nodibinājies Maskavā mēnešraksts, kas pastāvēja, būdams desmit gadu vienīgais latviešu žurnāls. Tas bija Austrums, kas parādījās 1885. g. J. Velmes apgādībā un vadībā. Ievadā redakcija sola, ka tā grib izpildīt latviešu rakstniecībā robu. «Mums ir politiskas dienas un nedēļas avīzes, mums ir literārisks nedēļas raksts ar bildēm, bet mums trūkst vēl mēnešraksta, kur varētu atrast garākus un vispusīgākus rakstus nesaraustītus.» Austrums sola darboties vienīgi tautas garīgai un miesīgai uzplaukšanai par labu, strādāt bez partejības tautas garā. Viņš sniegs visādas ziņas, ievērojot sevišķi latviešu un viņu radu tautas. Krievijai jāpiegriež vērība kā valstij, «pie kuras mēs piederam». Bet Austrums «tādēļ nepametīs citas tautas un valstis neievērotas, bet dos to, kas latviešiem arī jāzin par tām un kas derētu veicināt mūsu izglītību un attīstību». Kritikās uzrādīs rakstniecības darbos ne vien to, kas tur derīgs vai kaitīgs, bet arī kas būtu darāms un ievērojams, lai tie labotos. Dzejas sacerējumus uzņems tādus, kas modinātu un cilātu dailes jūtas un nenodotu garu un prātus kaislības valgos.
Austrumu ievada tautā vecie maskavnieki: Brīvzemnieks ar dzejoļiem Krīvu krīvs, Kuģinieks, Valdemārs ar rakstu Latviešu tautas jūrniecība. Tiem pievienojas jaunāki spēki: Krodznieks, Bandrevičs, Butulis, M. Siliņš. Kā zaudējumu maskavnieki atzīmē studenta Reinberģa nāvi, kura rakstu Par noilgumu laiž klajā. Pašā pirmajā burtnīcā manāmi arī no āra daži rakstnieki, kuru vārdi vēlāk pazīstami visā Latvijā. Te kāds Jaunzemju Jāņa (Apsīšu Jēkaba) un Teodora (Zeiferta) dzejolis, te atbildes Sudrabu Edžum Ufā, Esenberģu Jānim Rīgā, kuriem pateicas par iesūtījumiem un sola tos drīzumā izlietot.
Austrums uzaudzināja j a u n u r a k s t n i e k u p a a u d z i. Austruma pirmajos gada gājumos nāca klajā: Apsīšu Jēkaba labākie darbi: Pie pagasta tiesas, Laimes spoks, Bagāti radi, Ubags; Sudrabu Edžus dzejojumi no leišu senatnes: Ķeistuta loms, Lietavas virsaitis, Pēdējais zars u. c.; Purkalīša klasiskie tulkojumi: Zalas i Gomec (Šamiso), Trīs indiānieši (Lēnava); Fr. Adamoviča tulkojumi no krievu dzejas; Teodora Zeiferta pirmie plašākie kritiskie apcerējumi: Hūgenbergers mūsu valodas un rakstniecības laukā, Ausekļa dzeja, Lautenbaha-Jūsmiņa dzeja, Dzejnieks un viņa laiks, Latviešu bībele u. c.; Krodznieka pētījumi par latviešu senatni: Kā muižnieku kārta Baltijā cēlusies un attīstījusies, Par zemgaliešiem, Katoļu baznīcas Livonijā; K. Kundziņa nopietnie apcerējumi: Tauta, tautietis, tautība, Mazās lapsas, Kas ir izglītība?, Zināma Sirds jeb Sirds apziņa; J. Velmes Vēstules par valodu un valodniecību. Arī daži dzejnieki, kas turpmāk lauza ceļu jaunam literatūras posmam, sastopami Austrumā ar saviem pirmajiem darbiem. Še iespiesti Veidenbauma Horācija tulkojumi, Poruka (Daimona) pirmie dzejas mēģinājumi.
Austrums pēc pāris gadiem pārnāca no Maskavas Latvijā un arī še izstaigāja dažas vietas. No 1888. g. to iespieda E. Zīslaks Jelgavā. 1891. g. beigās tas pārgāja J. Dravnieka īpašumā un pa daļai arī vadībā. Piemērojoties plašākas publikas prasījumiem, sniedzot sevišķi pievilcīgus romānus ar bildēm, Austrums tagad stipri izplatījās. Dravnieka veikalam 1895. g. izbeidzoties, Austrums nāca 1895. g. Kalniņa un Deičmaņa īpašumā Rīgā. Arī Velme joprojām skaitījās par izdevēju un parakstījās vienmēr par redaktoru. Par pastāvīgu redakcijas locekli Rīgā bija Āronu Matīss, kas sastādīja sevišķi sīkumus. Pie redakcijas darbiem ņēma kādu laiku dalību arī Andrievs Niedra un Vilis Olavs. Literāriski žurnāls atkal pacēlās. Tomēr tas neatmaksājās un pārgāja 1902. gadā J. Ozola apgādībā Cēsīs. Še 1903. gada pirmā pusgadā to vadīja Teodors Zeiferts. No 1903. g. vidus līdz 1906. g. sākumam to apgādāja un vadīja Andrievs Niedra. 1906. g. iznāca tikai viena burtnīca, kas arī palika Austruma beidzamā.
J ē k a b s V e l m e, Austruma dibinātājs un ilggadīgais vadītājs, dzimis 25. (13.) novembrī 1855. g. Rūjiena Ternejas pagasta Kalna Aņģos, kur tēvs bija saimnieks. Kad Velmem bija divi gadi, viņa vecāki pārgāja uz Lielās muižas pagasta Žaltēm, kur viņi palika līdz 1865. g. Tad tie pārcēlās uz Velmes mātes tēva mājām Kalna Kalažām Ternejas pagastā. No šejienes Velme apmeklēja Ternejas pagasta skolu un tad Rūjienas draudzes skolu, kur darbojās pedagoga aprindās plaši pazīstamais skolotājs Švehs. Pustreša gada še sagājis, Velme 1870. g. iestājās Pērnavas ģimnāzijā, kur beidza kursu 1876. g. decembrī. No 1877. līdz 1879. g. viņš studēja Tērbatā valodniecību. Beidzis studijas, viņš bija vienu gadu par privātproģimnāzijas vadītāju Rūjienā. Šī mācības iestāde nevarēja pastāvēt, un Velmem bija jāmeklē cita vieta. 1881. gada septembrī viņš ieradās Maskavā un uzmeklēja Brīvzemnieku, kas viņam iegādāja pirmās privātstundas un viņu iepazīstināja ar slavenajiem valodniekiem Koršu un Fortunatovu. No 1882. g. Velme darbojās par skolotāju vācu Pētera-Paula skolā un no 1883. g. arī par vācu valodas lektoru Maskavas augstskolā. Brīvzemnieks pēc savas parašas tūliņ mēģināja viņu pierunāt, lai kaut ko strādātu latviešiem par labu. Dabūjis zināt, ka viņam ir Lesinga Minnas fon Barnhelmas tulkojums, Brīvzemnieks gādāja, ka to iespiež. Savus zinātniskos rakstus latviešu gramatikas jautājumos Velme papildināja, pārstrādāja un tad cēla priekšā Maskavas latviešu vakaros, pēc tam Zinību komisijas vasaras sapulcēs Rīgā. Tie iespiesti Zin. komisijas Rakstu krājumos: Par latv. participiem III kr., Par latviešu vokāļu trejādo garumu IX kr. - Stiprākus iespaidus Velme saņēmis no Valdemāra. Viņš atzīstas, ka viņš no tā visvairāk mācījies, ka tas veidojis viņa uzskatus uz tautu un kārtu attiecībām savā starpā.
Velme saka (Izgl. Min. Mēnešraksts 1922, 1239. lpp.): «Līdz tam laikam man politiskā dzīve bija pilnīgi sveša. Es vairāk nodarbojos ar pagājušiem, pat ar aizvēsturiskiem laikiem nekā ar tagadni. No viņa (Valdemāra) es mācījos pazīt ekonomisko jautājumu svarīgumu tautu dzīvē. Viņš man deva nojaust, ka arī vislielākās tautas tagadējos laikos nav pilnīgi neatkarīgas, jo katra no tām padota citu tautu iespaidiem, viena mazākā, otra lielākā mērā. Kad nu jau lielas tautas nevar būt pilnīgi neatkarīgas no citām tautām, tad jau mazas tautas vēl vairāk atkarīgas.» Par Valdemāru Velme sniedzis vairākus rakstus, izteikdams tanīs savas domas, atzīmēdams dažus raksturīgus vilcienus par V. personību. It īpaši silti viņš runā apcerē Krišjāņa Valdemāra spēka avots, Izglīt. Min. Mēnešraksta 1926. g. 1. burtn., un brošūrā Krišjānis Valdemārs un viņa darbs (1925, kas ir «Kuģniecības gada grāmatā» iespiestā apcerējuma atsevišķs novilkums).
Kad Velmes dzīves apstākļi bija cik necik nodrošināti, viņam radās domas iesākt Maskavā kādu latviešu periodisku izdevumu. Latviešu vakarnieki par to bija domājuši agrāk, arī dažus priekšdarbus darījuši, bet nebija neviena, kas šim nolūkam gribētu ziedot savu vaļas laiku. Kad Velme par savu nodomu izdot mēnešrakstu minēja Brīvzemniekam, šis to saņēma ar visu dedzību. Valdemārs, ko bija iebaidījuši piedzīvojumi ar Pēt. Avīzēm, izturējās pret to iesākumā rāmāk, bet, kad Velme no tā neatlaidās, arī bija pie tā klāt ar sirdi un dvēseli. Pēc darbiem tautas gara mantu krāšanas lietā Austruma izdošana bija maskavnieku lielākais darbs latviešu rakstniecībā.
Velme dzīvoja Maskavā līdz 1922. g. rudenim, tad pārnāca uz Rīgu un tika 1923. g. vasarā ievēlēts par vācu valodas lektoru, bet tā paša gada beigās par vācu valodas privātdocentu Latvijas universitātē, kur viņš nostrādāja līdz savai nāvei. 1924. gadā vinu ievēlēja vēl par filoloģijas doktoru honoris causa. Velme mira Rīgā 1928. gada 16. maijā.
L i t e r a t ū r a: J. Velmes Atmiņas no manas Maskavas dzīves; Izglīt. Min. Mēnešraksts 1922, 12. b. - Teodora (Zeiferta) J. V. mūsu žurnālistikā, Latvis 1925, 1246. nrā. - A. Dauges Atmiņas lapa Jēkabam Velmem, Latvju grāmata 1926, g., l. burtn. - Privātdocents J. V., Latvijas Universitāte 1919-1929, 219. lpp., Rīgā 1929.