4. TEĀTR1S UN DRĀMA 1) Ādolfs Alunāns
Pēc tam kad Jaunais Stenders bija latviešiem sagādājis pirmo dramatisko darbu (Žūpu Bērtulis, 1790), Elferfelds apmēram 15 gadu vēlāk bija sarakstījis pirmo latviešu oriģināllugu (Tā dzimšanas diena, 1804) un arī devis pamācības, kā sarīkojamas teātra izrādes, latviešu teātris nodibinās līdz ar Rīgas Latviešu biedrību. Tikai tad tam bija pamats latviešu sabiedrībā, kad kopā ar citiem kultūras prasījumiem uzstādīja arī prasījumu pēc sava teātra.
Pēc Daugavgrīvas un Carnikavas citreizējā mācītāja Ād. Albanusa ziņām, p i r m ā l a t v i e š u t e ā t r a i z r ā d e notikusi 19. gadusimteņa sākumā (sk. J. Misiņa rakstu "Latviešu teātra izrāde priekš simts gadiem", Dailes teātris VI sezonā, 1925). Viens muižnieka uzaudzināts, ap 17 gadus vecs latviešu jauneklis, savam kungam ceļojumā līdzi braukdams, vienā pilsētā dabūjis noskatīties Šillera "Laupītāju" izrādi. Izrāde viņu tā sajūsminājusi, ka, mājās pārbraucis, viņš tūlīt šo lugu pārtulkojis (tulkojums glabājas Latviešu Literār. biedrības rokrakstu krājumā) un kopā ar citiem zemnieku zēniem 1825, gadā kādā šķūnī arī izrādījis.
Tomēr pagāja vēl gadu desmiti kopš šī pirmā mēģinājuma, kad varēja iesākties plašākas teātra izrādes. Tās ievada Latviešu palīdzības biedrība trūkumu ciezdamiem ar teātra izrādi, kas notika 14. (2.) jūnijā 1868. g. Rīgas vingrotāju biedrības zālē. Izrāda Stendera Žūpu Bērtuli. Pie galvenajiem rīkotājiem pieder Rihards Tomsons, Kristaps Bergs, arhitekts Baumanis, Šterns; Tomsons uzņemas režiju, citi minētie uzstājas kopā ar vēl dažiem par aktieriem. Kad no minētās biedrības vēl tai pašā gadā attīstījās Rīgas Latviešu biedrība, nodibinājās pie tās (decembrī 1868. g.) Teātra komisija, kas nu turpmāk rūpējās par teātra izrāžu sarīkošanu.
Lai novērstu lugu trūkumu, Rīgas Latv. biedrība izsolīja godalgu par labāko latviešu oriģināllugu. Panākumi nebija nekādi lielie. Vienīgais iesūtījums Kroņa mežsarga dzīve godalgu neizpelnās. Godalgas izsolījumu atkārtojot, iesūta pāris lugas, no kurām dabū godalgu Marijas Pēkšēnas traģēdija Ģertrūde.
M a r i j a P ē k š ē n a ieraugāma pašu pirmo latviešu oriģināllugu sacerētāju starpā. Dzimusi 28. septembrī (10. oktobrī) 1845. gadā Mazsalacas Valtenbergas Kalna Mačos, viņa apmeklējusi Valmieras pilsētas skolu un darbojusies pēc tam par audzinātāju sava brāļa un Vecates muižas nomnieka Zīgvalda ģimenē. Mirusi Rīgā 25. novembrī (7. decembrī) 1903. gadā. Pēkšēna sarakstījusi pavisam 4 lugas, kas visas palikušas neiespiestas (rokraksti Rīgas pils. Misiņa bibliotēkā). Divas no tām, jau pieminētā godalgotā Ģertrūde un Vienu stāstu, izrādītas Rīgas Latviešu teātrī (1877, un 1879. gadā), bet Ceļa biedri (vēlākā rokraksta labojumā pārsaukta par Mūsu barons) un Laiku ziedi arī nav uzvestas. Ar 4 cēliem skatu spēli Ģertrūde viņa tad arī kļuva pazīstama tālaika teātra rakstnieku aprindās. Ādolfs Alunāns par šo lugu liecina (Ievēr. latvieši I, 37), ka tā sarakstīta ar izveicību, kāda var piemājot tikai īstam skatuves pazinējam vai bagātīgi apdāvinātam rakstniekam. Šinī lugā redzējām patiesi gabalu iz pašu dzīves, tie ir patiesi latvieši, kurus satikām še kā mīļus, vecus pazīstamus; visi mums priekšā vesti skati bij pazīstami atgadījumi, kā viņi mēdz notikt katrudien mūsu tautas mājiņās, - bet īsts poēzijas gars viņus darīja smaržainus, viņus, tā sakot, pārsmalcināja. Visas mūsu laiku un sadzīves kaites bij zīmētas tik dzīvām krāsām un tādu patiesību, kā to tikai var noklausīties dabai un dzīvei." Plašāk Marijas Pēkšēnas dzīvi, bet it sevišķi viņas lugu saturu apskata J. Misiņš rakstā Marija Pēkšēna, tautiskā laikmeta rakstniece (Rakstu krājums, Rīgas Latv. biedr. Zinību komisijas izdots. 18. krājums, 121-157, Rīgā 1928). Klusībā viņa rakstījusi arī dzejas (glabājas turpat, pie lugu rokrakstiem), bet tām mākslas vērtības nav.
Pirmajiem latviešu teātra sākumiem stājās vēl dažādi šķēršļi ceļā. Aktieri, nekādas algas nedabūdami, nāca un gāja. Līdzekļu nebija, ar telpām bija jālāpās. Kad Rīgas Latv. biedrība uzcēla 1870. g. savu biedrības māju ar diezgan ērti ierīkotu skatuvi, gadījās pavisam negaidot jauna klizma: Rīgas Latv. biedrībai, kam statūtos tieši nekas par teātri nebija sacīts, aizliedza teātri sarīkot. Tagad bija izrādes dažādi jāmasko. Tikai no 1875. g., kad aizliegums bija atcelts un izstrādāti nosacījumi par saimnieciskām attiecībām starp teātri un Latviešu biedrību, latviešu teātris uzskatāms par nodrošinātu.
Latviešu teātra nodibināšanā un attīstībā vislielākie nopelni Ādolfam Alunānam, kas veltījis visu savu mūžu latviešu skatuvei.
1) ĀDOLFS ALUNĀNS. Laika prasības izpilda attiecīgām dāvanām apbalvoti darbinieki. Alunāns apmierināja sabiedrības vajadzības, ar sirdi un dvēseli teātrim nododamies. Viņa personiskās īpašības darīja viņu par šāda uzdevuma sekmīgu izpildītāju, tā ka viņš ar pilnu tiesību dēvējams par latviešu teātra tēvu.
Ādolfs Alunāns, Jura Alunāna brāļa dēls, dzimis 1 l. oktobrī (29. sept.) 1848. g. Jelgavā, kur arī apmeklēja ģimnāziju. Zēna gados viņš bieži apmeklēja Jelgavas vācu teātri kopā ar savu vectēvu no mātes puses rātskungu Velcki (Voeltzke). Par aktieri Alunāns pirmoreiz uzstājās Tērbatas vācu teātrī un tad darbojās pārmaiņus uz vācu skatuvēm Rēvelē, Tērbatā, Narvā, Pēterpilī. Viņš ņēma dalību galma vācu teātrī, kad tas sarīkoja viesu izrādes Vīborgā. 1869.-1870. gada sezonā Alunāns tēloja Rēveles teātrī jaunu varoņu un mīļotāju lomas.
Kaut gan Alunānam sāktajā gaitā uz vācu skatuvēm bija paredzami ievērojami panākumi, tomēr viņš neatsacīja Rīgas Latv. biedrībai, kad tā viņu 1870. g. aicināja par latviešu teātra vadoni. Viņš nostājās uz pamatiem, kas nupat tikai vēl bija nostiprināmi viņa paša rokām. Kad Latv. biedrībai aizliedz teātri izrādīt, Alunāns sarīko izrādes gan savā, gan Labdarības biedrības vārdā. Latviešu biedrībai tiesības uz teātra izrādēm atgūstot un teātrim drošāk nostājoties, Alunāns dabūja par atalgojumu procentus no ienākumiem (ap 25 proc.). Citi aktieri nesaņēma nekādas atlīdzības. Alunāns uzaudzināja pirmo latviešu aktieru paaudzi, pie kuras piederēja M. Stīnus, J. Birzgalis, J. Brigaders, Ziemciešu Marija (Zīraka), Brigadere-Nlaija, Spodrīte, Berta Graudiņa-Rūmniece, K. Brīvnieks, J. Steglavs u. c. Pats komiķis būdams, Alunāns pārsvarā piekopa joku lugas, gan pats tās sacerēdams, gan tu1kodams un 1ikdams tu1kot vācu poses ar bagā'tīgiem kupleju iepinumiem.
Sakarā ar teātra vajadzībām attīstījās Alunāna rakstnieka darbiba. Viņa pirmais raksts I~ā lēti var reizot bija iespiests jau 1864. gadā Latviešu Avīzēs (13. nr.). Bet tikai ap 1870. g. Alunāns ķeras pie dramatiskās literatūras, lugas gan sacerēdams, gan tulkodams. Pirms viņš bija pieņemts par Rīgas latv. teātra vadoni, viņš uzveda Rīgā viesodamies 1869. gadā savu lugu Pašu audzināts. Tūlin savā pirmajā darbā viņš izrādījās par veiklu komisku situāciju tēlotāju, par populāru, pa reizei parupju joku piekopēju, par rakstura krietnības cildītāju. No 1870. līdz 1885. g. viņš vēl sarakstīja: Priekos un bēdās (1871), Mucenieks un muceniece, Icigs Mozes (2. dr. 1881), Skaistā Grietiņa (1873), Skolotāja tupeles, Džons Neilands u. c. Viņš izdeva arī kupleju krājumu Kupleju Vēstnesis (1873). Visi šie dramatiskie sacerējumi nodomāti tieši skatuvei, piemērojoties publikas prasībām un aktieru spējām, pat katra aktiera īpatnībai; literāriskas vērtības tiem maz. Arī nacionālā ideja tanīs neizpaužas.
Nākdams nesaskanā ar Rīgas Latviešu biedrības vadītājiem, Alunāns 1885. g. atstājas no šīs biedrības teātra vadības. Tomēr Iatviešu teātra laukā viņš palika vienumēr. Svabadām rokām viņš tagad veicināja teātra attīstību visā Latvijā. Vēl būdams par Rīgas latviešu teātra vadoni, viņš 1875. g. ar savu trupu apceļoja Vidzemes pilsētas. Aiziedams no Rīgas, viņš dabūja koncesiju teātra izrādēm visā Kurzemē. Alunāns nu bija redzams drīz vienā, drīz otrā vietā. Visur, kur vinš nāca, posās kā uz svētkiem, sakustējās īpaši vietējā inteliģence un jaunā paaudze. Kas teātri nebija redzējis, nu ar to iepazinās; kas ar to jau bija nodarbojies, papildinājās. Noskatījās, noklausījās, saņēma no Alunāna pamācības, un teātris sāka plaukt visā Latvijā.
Tagad A1unāns pacēlās tikpat uz skatuves, kā literatūrā savos augstumos. No viņa personas dzīvība staroja. Tiklīdz viņš iznāca uz skatuves, viņu saņēma aplausiem. Vinš katrā gadījumā izprata, ko sniegt: kādus jokus, kādas zobgalības, kādas kuplejas, kādus raksturus. Šai ziņā viņam smalka izjūta un nopietna griba. Viņš, kas audzis ārpus tautas plašākām aprindām, kas latviešu zemnieku dzīvi redzēja tikai no tālienes, centās un prata notvert to, kas latviešu sabiedrību, sevišķi uz laukiem, visvairāk sakustināja. Te daudz palīdzēja viņa saviesīgā daba un aizspriedumu trūkums. Viņš varēja omulīgu tautiešu vidū būt ļoti vaļsirdīgi omulīgs, izviļināt uz vaļsirdību, tā ka viņam bija iespējams ieskatīiies dažādu cilvēku iekšienē.
Tad saprotams, ka tiem ideāliem, kas sabiedrības centieniem piešķīra augstāku vērtību, Alunāns deva veidu uz skatuves un literatūrā. Viņu aizņem nacionāla doma; tās apgarots, viņš rada savus labākos dramatiskos darbus. Viņš čakli strādā arī laikrakstos un, no 1892. gada sākot, izdod savu Zobgaļa kalendāru.
Pastāvīgi Alunāns dzīvoja Jelgavā, darbodamies tomēr visā Latviijā, parādīdamies drīz vienā, drīz otrā vietā. 1893. g. viņš nosvinēja Rīgas Amatnieku biedrības zālē savas darbības 25 gadu jubileju un 1908. g. savu 60 gadu dzimšanas dienu Rīgas Interimteātrī. Šie svinējumi bija mazi tautas svētki. Tad viņš tapa gurdāks. Viņš mira ar trieku 4. jūlijā (22. jūn.) 1912. g. Jelgavā. Arī Alunāna bēru diena pulcēja ap viņu visas latviešu teātra un inteliģences aprindas.
N a c i o n ā l ā d o m a izpaužas sevišķi lugās: Kas tie tādi, kas dziedāja un Lielpils pagasta vecākie (abas 1888). Gan vispopulārākā no Alunāna lugām ir K a s t i e t ā d i, k a s d z i e d ā j a. Par latviešiem iesilst muižas īpašnieks grāfs Konrāds, kas iemīlas saimnieka meitā Skaidrītē. Intrigas, aizspriedumu vara Skaidrīti dzen nāvē. Grāfs Konrāds tad saka: «Tikaī tas, kas ieskatījies jūsu klusā dzīvē, spēj saprast, kāds dimants atrodas jūsu skaidrās sirdīs. Nē, jums nebūs turpmāk dziedāt bez saulītes vakarā, un arī bāra bērni nebūsiet, nedz bargu kungu klausītāji, bet brīva vīra brīvie, laimigie bērni.» Uzskatos par attiecībām pret muižniekiem šai lugai radniecība ar Mātera Sadzīves viļņiem.
Skatu lugā L i e l p i l s p a g a s t a v e c ā k i e notiek cīņa par pagasta vecākā amatu, uz kuru sacenšas bagāts saimnieks Lielozols un ideālists Dr. Briedis. Galā, zināms, uzvar Briedis. Par pagasta vecākā uzdevumiem Briedim šādas domas: «Viņam jāgādā par kārtību un labklāšanos pagastā, vinam jābūt gādniekam un tēvam visiem apspiestiem un trūcīgiem. Pie katra krietna darba viņam jāķeras kā pašam pirmam.»
Kad s a d z ī v e s p r o b 1 ē m a s, kam sakars īpaši ar šķiru starpībām, deviņdesmitos gados stājas tautisko centienu vietā, nomanāma šāda pārmaiņa arī Alunāna lugās. Viņš saraksta sadzīves ainu V i s i m a n i r a d i r a u d (1891), kur redzami saimnielcu šķiras aizspriedumi pret kalpiem. Sadzīves aina P ā r t i c ī b ā u n n a b a d z ī b ā (1893) pietiecas pie nabadzības posta, ko dzērums veicina. Alunāns apstrādā arī modernā vācu rakstnieka Gerharda Kauptmaņa lugu Biberpelz (Veļas mazgātāja, 1901). Dramatiskiem darbiem latviešu literatūrā piegriežoties latviešu senatnei un pieņemot dzejiski noskaņotas formas, Alunāns 1905. g. vēl laiž klajā lugu Mūsu senči, kur piecpēdu jambos apstrādā teiku par Imantu un Kaupu.
Savas atceres par latviešu darbiniekiem Alunāns sakopojis grāmatā Ievērojami latvieši (I 1887, II 1890).
Latviešu t e ā t r a a t t i s t ī b a nemitigi turpīnās. Par pirmo un lielāko Iatviešu teātri paliek vienmēr Rīgas Latv. biedrības teātris. Pēc Alunāna tam pieņem 1887. g, par direktoru vācieti Hermani R o d i-E b e l i n g u (dz. 1846). Būdams liels skatuves tehnikas pratējs, viņš pacēla latv. teātra izrādes. Latviešu teātris sāka darīt iespaidu ar mākslinieciskiem lomu tēlojumiem, grupējumiem, dekoratīviem līdzekļiem. Viņš deva latviešu aktieriem jaunus ierosinājumus. Viņa vadībā darbojās Duburs, Dace Akmentiņa, Roberts Jansons, Olga Ezerlauka, Aleks. Freimanis u. c. Liekot svaru uz ārējiem efektiem, gan parādījās uz skatuves tādas mākslinieciski nevērtīgas lugas ar pasakainām dekorācijām, dziedāšanu un dejām kā T. Hāna Staburaga meitiņa (1891). Turaidas roze (1892), Salacgrīvas zieds. Bet ķērās arī pie klasisku lugu, tā Šekspīra darbu, nopietnas iestudēšanas. Rodes-Ebelinga vīetā nāca 1893. g. par Latv. teātra direktoru P ē t e r i s O z o l i ņ š (dz. 1867), kas bīj izglītojies ārzemēs. Ar viņu teātrī nostiprinās nacionālais elements, kas savienots ar augstākiem mākslas prasījumiem. Repertuārā nostājas pirmajā vietā oriģināli, sevišķi Blaumaņa lugas.
Bez Ād. Alunāna gādāja latviešu skatuvei lugas vēl daudz citi, tās tulkodami vai lokalizēdami. T e ā t r a l i t e r a t ū r a paplašinājās ar darbiem, kam vienigi skatuves vērtība. Viņu pagatavotāji bija pa lielākai dajai skatuves darbinieki, kas vai nu uz skatuves darbojās, vai tieši skatuvei rakstīja. Pie tiem pieder Pāvuls P ļ a v n i e k s ( 1850-1888), avīžnieks, Balt. Vēstneša redakcijas loceklis, tulkojis ap 15 lugu, kas gandrīz vlsas iespiestas 1880. g., starp tām Dakteris Klauss, Labdarīgas sievas, Biedrību sērga; Kārlis B r ī v n i e k s (dz. 1854), nodibināja vēlāk pats savu trupu, tulk. opereti Vecais Mārtiņš (1892), joku lugu Jaunais dakieris ( 1896) ; R o z e n t ā l s-K r ū m i ņ š ( 1855-1918), Rodes-Ebelinga palīgs, sarakstījis skatu lugas Cigāniete (1897), Sarkanais kungs; Z i e m c i e š u M a r i j a (M. Zīraks, 1852-1915), tulk. Meldera meitu (1892), Tēvijai (1889); Eižens Kociņš (1860-96), sarakstījis sadzīves ainu Melnais Pēteris (1893); Dāvids Š v e ņ ķ i s-Z a r i ņ š ( 1896-98), sar. sadzives ainu Draugi (1892), jautrības lugu Smalki ļaudis (1897), tulk. Čigānu baronu (1895).
L i t e r a t ū r a. Lejas-Krūmiņa Ād. Alunāns, nekrologs, Druva 1912, II, 902-903. - Ād. Alunāns, Balt. Vēstn. 25 gadu jub. par piemiņu, 129-130. - Ad. Alunāna Einiges aus den Anfängen des lettischen Theaters, Balt. Monatsschrift 1910, 69. sēj., 1.-5. burtn. - Tas pats latviski: Ādolfa Alunāna atmiņas par latviešu teātra izcelšanos. Tulkojusi Valeska Alunāne, Jelgavā 1924, - V. Dermaņa Latviešu oriģināldrāma, vēsturiski-kritisks apskats, Rīta Skaņas II, Jelgavā 1904. - Kaudītes Matīsa Atmiņas par Ādolfu Alunānu un latviešu teātra sākumu, Atmiņas etc. II, 21, Rīgā 1924. - P. Jēgeres-Freimanes Dace Akmentiņa. Monogrāfija, Rīgā 1929.
2) PURIŅU KLĀVS. Pirmajā latviešu teātra pastāvēšanas laikā parādījās maz lugu, kas nebūtu nodomātas tieši skatuvei un kuru nozīme sniegtos tai pāri. Starp pirmajiem, kas bez tiešiem sakariem ar teātri deva saviem literāriskajiem darbiem drāmas veidu, redzam Puriņu Klāvu.
Puriņu Klāvs, Nikolajs P., dzimis 10. decembrī (28. nov.) 1858. g. Vestienas Kāļu krogā, apmeklēja Raunas draudzes skolu, studēja (no 1879. g.) Rīgas Politehnikā arhitektūru. Agrā jaunībā uz viņu atstāja iespaidu Dīriķis un Kronvalda Atis, kuri viesojās pie viņa tēva. «Abu vīru sarunas, bet it sevišķi Kronvalda Ata dīvaini dedzīgie, straujie vārdi par tēviju un tautas mīlestību valdzināt valdzina zēna prātu un ieliesmo viņa jauno sirdi.» Studiju 1aikā viņš kopā ar citiem latviešu studentiem nodibina lasāmus vakarus, no kuriem izceļas Selonijas korporācija. Kādu laiku arhitekta Baumaņa birojā nodarbojies, viņš 1890. gadā iestājās Balt. Vēstneša redakcijā un parakstījās vēlāk par šīs avīzes redaktoru līdz 1905. g. Pēc tam viņš kādu laiku strādāja Mājas Viesa redakcijā un bija no 1909. gada par Latviešu Avīžu redaktoru. Pēdējos gados viņš darbojās Ekonomista redakcijā, tad par Satversmes Sapulces un Saeimas bioliatēkas p ārzini.
Puriņa raksti sāk nākt klajā 1887. g. Balt. Vēstnesī; dzejoļi, stāsti, apcerējumi. Viņš parakstījās arī par Vietuvieti, Nārdavieti un citādi. Daudz viņa rakstu iespiesti Rotā. Nacionālā ideja un sajūsma piešķir zināmu nozīmi vina dzejoļiem, stāstiem un lugām. Sakopoti iznāca viņa dzejoļi grāmatā Kokles 1883. g., Stāsti 1893. g. Viņš sacerējis lugas: Lielkungu pusdienas (1889), Zviedris (1890), Nauda (1893).
Joku lugā L i e l k u n g u p u s d i e n a s izškir biedrības darbiniekus, kam pafiesi rūp vispārīgs labums, no tādiem, kas apmierina tikai savu patmīlibu. Pēdējie atstāj biedrības darīšanas, kad lielkungs vinus paaicina uz pusdienām. Beidzot top par īstajiem lielkunga mīluļiem tie, kas ar pusdienām nav pielabināmi. Puriņš prasa nopietnību no sabiedrības darbiniekiem. Kāda persona lugā saka: «Vai mums nav tepat apkaimē pat studētu latviešu vīru, kas tik kāri pēc lielkungu pusdienām, ka atdod par tām savu labo slavu, kuru tie bija izpelnījušies kā studenti caur savu sirsnību un dedzību latviešu lietā?»
Vērtīgākais Puriņa darbs ir bēdu luga Z v i e d r i s. Še tē1ots centīga jaunekļa Arnolda Greijera traģiskais liktenis. Viņš cenšas piesavināties vispusīgu izglītību, sasniegt augstu stāvokli un iegūt fon Dornburga meitu. Bet fon Dornburgs ne par ko nelaistu savu meitu pie latvieša. Tāpēc Arnoldam jāslēpj sava latvieša tautība. Viņš top par profesoru un saderinās. Te ierodas viņa tēvs, ārprātīgais. Arnolds nošaujas. Luga beidzas: «Dievs debesīs tiesājis? Akla godkārība, kaislīga mīlestība viņu noveda pie vecāku aizliegšanas un pašnāvības.»
Bēdu lugā Nauda attēlojas mantrauša traģika, kas atstāj mīļus cilvēkus naudas dēļ un tad arī iet bojā.
Kara laikā P. strādājis pie tautiskā laikmeta darbinieka Krišjāņa Kalnina dzīves apraksta, no kura lldz šim klajā nākusi tikai pirmā daļa Kr. Ka1niņa pieminai (pirmāis posms, 1926) .
L i t e r a t ū r a. Puriņu Klāva Balt. Vēst. 25 gadu jubilejai par pieminu, 139-141.
3) STEPERMAŅU KRUSTIŅŠ. Puriņu Klāvs, nebūdams skatuves darbinieks un tieši tās vajadzībām nekalpodams, paturēja tomēr acīs savās lugās skatuvi. Pilnīgi kā dzejnieks saraksta savas lugas Stepermaņu Krustiņš, īpaši pirmās, ar skatuvi nerēķinādamies.
Stepermaņu Krustiņš dzimis 10. febr. (29. jan.) 1860. g., beidza reālskolas kursu, kalpoja par savvaļnieku kara klausībā, tad bija par grāmattirgotāju Bauskā un Saldū, stipru dalību ņemdams sabiedriskā dzīvē. Pēc kara viņš dzīvo Rīgas Jūrmalā.
Viņa pirmie dzejas darbi grieza uz sevi vēribu ar savu naturālistiski jūsmīgā izteiksmē ietērpto nacionālismu. Tas krita acīs viņa pirmajā lugā un pirmajā dzejoļū krājumā. Pirmā dzejoļu krājuma virsraksts: N e a i zm i r s t u 1 e s. Dzejas līdz ar runām un tautas pieminekļu vijām ( 1888). Stepermanis tanī apdzied ievērojamus latviešu vīrus, latviešu iestādes, uzzīmē patriotiskas runas dzejoļu starpā. Valodā tautīski izteicīeni, spilgtas, saspīlētas gleznas: Esi drūms kā saules gaiss; Esi vinas paradīzes šķēps labā rokā. Ir arī pa izjustam, noskaņotam dzejolim. Tāds ir Lūgšana:
Kad vētra kokus lauza,
No saknēm ārā rauj,
No saknēm ārā rauj,
Šām briesmām trakot ļauj;
Zem ziedu liepas stāvu
Un sirdi noskumstu,
Un viņas daiļo stāvu
Es rokām apkampju:
Man šķiet, ka mana tauta,
Ko turu apkamptu,
Lūdzot, lai Dieva ziņa
To žēli sargātu.
Stepermaņa otrs dzejoļu krājums I d e ā l s ( 1902) pilnīgi atšķiras no pirmā ar savu bezkrāsaino mieru.
Ar savām lugām Stepermanis mēģināja pirmais sniegt augstāka stila drāmu latviešu valodā, lietodams piecpēdu jambus un attēlodams tautas senatni. Viņa pirmā luga ir Z e m g a l i e š i (1887). Tanī darbojas Namejs, Vladis, Gailis (Gaidis?), Viesturs, Tālibalts, Indriķis Latvietis u. c. Stepermaņa tā laika stilu raksturo lugas dāvinājums draudzenei: «Cien. jkdze! Man gara acīm priekšā stādās jauks brīdis: zvani skaņi zvana, un Jūs tur, raug, patlaban eita stalti kā senulaiku tēls, baltā sagšā tīts virsaiša bērns. Es domāju par pagājušiem laikiem. Mana gara acīm priekšā stājas diža pagātne un sirma senatne; kā zibens domu strāva leca turp uz vielu - tesa Zemgaliešus.» Arī lugas rakstīdams, Stepermanis grib palikt ideālos augstumos; viņš nenāk zemē tautas šolaiku pelēkajā dzīvē pēc vielas. Viņš aicina darbībā tautas senos varoņus. Tie dzīvo viņa fantāzijā, cīnās, uzvar, iet bojā. Viss vienumēr notiek pēc likuma: «Un, ja man mirt, par tēvu zemi mirt.» Zemgaliešus sarakstīdams, Stepermanis gan turējis par paraugu acu priekšā Šekspīra darbus. Neparastām gleznām, atjautībām, spēcīgiem teicieniem bagātais sti1s no ārienes viņu cik necik atgādina; bet Stepermanim pilnīgi trūkst Šekspīra ģeniālā skata un skaidrības.
Kādu no visdramatiskākām vielām Baltijas vēsturē Stepermanis apstrādājis bēdu lugā A l t r a n s t e t a s a s i n s z i e d s (1893). Tanī tēlota Patkula un citu Vidzemes muižnieku sacelšanās pret zviedru valdību, Patkula cīņas, mīlestības epizodes un gals. Notikumi un raksturi nostājas priekšā skaidrāk nekā Zemgaliešos, lai gan nesaslēdzas kopā noteikti virzītā darbībā.
Ar citām lugām Stepermanis tuvinās tagadnei. Bet reālistiskā dzīvē viņš nenolaižas. Tur ir fantāzijas, teikas, romantiski sarežģījumi. Iedegas mīlestība cilvēku starpā, kuri vēlāk izrādās par brāli un māsu. Šāda vadoša doma romantiskai bēdlugai Ūdensmeita (1893). Skatu lugā Mācītāja meita (1893) latviešu students iemī1as mācītāja meitā, kuru var sasniegt tikai pār līķiem. Drāmā Sodība (1893) puisis pēc likteņa lēmuma, par sodu tēva grēkiem, neviļus nošauj savu mīļāko. Lugas Zemgalieši, Mācītāja meita, Ūdensmeita Stepermanis saraksta ap 1883.-1884. gadu, lai gan tās iespiestas vēlāk.
Pēckara laikā vinš laidis klajā divus dramatiskus darbus: vēsturisl:as drāmas Revolūcija (1924) un Zemga1ieši II (l925), mēģinādams tanīs attēlot nesenos Krievijas revolūcijas un Latvijas brīvības cīnu notikumus. Taču šo sacerējumu literāriskā vērtība pāri agrākiem darbiem nepaceļas.