5. ZEMNIEKU STĀSTI 1) Apsīšu Jēkabs
Tautiskā laikmeta stāsti attēlo zemniecību vai tanī sakņojas. Citādi tas nevarēja būt. Daudz gadu simteņus latviešu tauta pastāvēja vienīgi no zemniekiem. Latviešu pasaule bija zemniecības pasaule; visu, ko latvieši pārdzīvo, jūt, domā, cer, ierobežo zemnieku dzīvi. Kad vēlāk dažiem latviešiem arī bija iespējams tikt ārā no zemnieku kārtas, tomēr ar savu bērnību un jaunību, ar saviem pirmajiem iespaidiem un piedzīvojumiem, arī ar savu satiksmi savēju un tuvinieku vidū turpmākajā dzīvē tie palika no zemniecības nešķirami. Ja tad nu latviešu rakstnieki, tautas pašas locekļi, ņēma par savu tēlojumu priekšmetu dzīves īstenību, tad tā bija zemnieku pasaule, kam viņi piegriezās. To viņi pazina visos sīkumos. Īpaši tai viņi varēja arī iedvest dvēseli: tam viņi varēja ielikt to, ko viņi bija pārdzīvojuši, izbaudījuši, izjutuši. Latviešu stāsti, kam mākslas vērtība, tātad dabiski izauga no zemniecības.
Tie bija r e ā l i s t i s k a r a k s t u r a, stāvēja uz īstenības pamatiem. Še atspoguļojas tā laika centieni. Apzinīgie latvieši dibināja savas prasības pēc pārgrozījumiem, pēc tautas tiesībām uz īstenību. Pētīja, iztirzāja tautas dzīvi, viņas trūkumus un vajadzības. To darīja attiecībā uz ārējo iekārtu un arī uz iekšējo saturu. No meklēšanas pēc tikumiskā kodola tautas dzīvē bija izauguši Neikena stāsti. Arī turpmākie stāstnieki bija dzīves īstenības aplūkotāji, pētītāji, tēlotāji. Sajūsma par spožiem ideāliem, par tālā pagātnē vai nākotnē nostādīto ideālo pasauli palika liriskajiem dzejniekiem, kas savā dzejā ievija arī pa episkam pavedienam. Viņu spēks parādījās īpaši latviešu tautas dzejas atdzimšanas pirmajā laikā (Pumpurs, Auseklis). Atkārtojumi nevarēja tik augstu pacelties; arī dzīves noteikumi novilka dzejnieku izdomai robežas. Stāstniecība, kas jau pašā sākumā bija radusies savrup no tautiskās dzejas, palika nepārtraukti savā īstenības pasaulē. Tai bija plašs meklējumu lauks un neizsīkstoši atjaunošanās avoti. Kad tautiskie centieni uzdūrās uz nopietniem šķēršļiem, kad apzinīgajiem latviešiem bija jāatsakās no savu nodomu izvešanas tuvākajā nākotnē, tautas masu dzīve, kā vienmēr, ritēja tālāk savā īpatnīgā, nopietnā gaitā. Tāpēc stāstu rakstnieki, ko šī dzīve nodarbina un nes, astoņdesmitajos gados, iestinguma un atslābuma laikā, rada paliekamus darbus.
Viņos attēlojas bezkrāsaina dompasaule. Tur nav nekā no ticibas Pērkonam vai Potrimpam, no cerības uz uzmodināmiem varoņiem vai uzceļamām gaismas pilīm; tur nav varoņu, kas izietu tautu atsvabināt, vestu tautu cīņā pret ienaidniekiem. Kas skatījās uz to, kas tautā patiesi ir, tiem šādas lietas palika tālu. Tautas dompasaule sakņojās pa daļai kristīgā ticībā, pa daļai dažādos māņos. Tā attēlojās arī šo rakstnieku stāstos. Daži no tiem nostāda notikumus taisni kristīgo ideju apgaismojumā (Apsīšu Jēkabs); citi apraksta kristīgas ierašas un uzskatus kā savu tēlojamo cilvēku atribūtus. Šo cilvēku centieni aprobežojas ar dienišķām vajadzībām, ar rūpēm par uzturu, par dzimtas apstākļu nokārtošanu; viņu ideāls ir nodibināt panesamu vai arī ērtu dzīvi sev un savējiem.
Latviešu šī laika stāstu rakstniekos n e i z s a k ā s a r ī j a u n l a i k u c e n t i e n i, kas parādās dažu citu tautu rakstniecībā. Viņi neuzskata savu reālismu par mākslas problēmu, kas to nostāda pretī agrākajiem, ideālistiskajiem mākslas principiem, kā to dara jaunreālisti. Viņi negrib uzrādīt sadzīves jaunumus, kas dara par nepieciešamu pilnīgu sabiedriskas iekārtas pārgrozību. Viņiem nav tendences, kas mākslas vai sadzīves jautājumu atrisināšanu nostādītu uz jauniem pamatiem. Viņi ir vai nu bezpartejiski, vai pie parastajiem uzskatiem piebiedrojušies tautas dzīves, latviešu zemniecības tēlotāji.
Viņu rādītā zemniecība ir ieguvusi z i n ā m u p a t s t ā v ī b u. Tā ir tikusi ārā no klaušu laikiem un nodibinājusi savas pašvaldības iestādes. Šīs savā darbībā izceļ dažādus raksturus un iesaista dažādus sarežģījumus. Še rodas arī daža plašāka sabiedriska doma, kas apņem vienu otru sabiedrības locekli, tomēr neierosina visu sabiedrību uz kopējiem darbiem.
No šiem laikiem daži pavedieni sniedzas atpakaļ k l a u š u l a i k o s. Tie uzglabājušies ļaudīs kā atmiņas, kas pieturas pie dažām raksturīgākām personām (Doku Ata Krišs Laksts, Lerha - Puškaiša Ojārs, Vodžus). Patlaban skatāmajai sadzīves ainai un raksturīgajiem dzīves sīkumiem pazūdot, še svars vairāk likts uz ārkārtējiem raksturiem un notikumu sarežģījumiem.
Daži pavedieni sniedzas arī j a u n a j ā, t o p o š a j ā d z ī v ē. No zemniecības pamazām nodalās jaunas šķiras. Nodibinās latviešu pilsonība, tanī pāriet viens otrs zemniecības loceklis. Rakstniecībā šīs personas vēl pa daļai redzamas karikatūru veidā. Plašākas aprindas dabū ieskatīties latviešu studentu dzīvē, ko patēlo daži rakstnieki (Zeibots). Tam visam vēl trūkst īstas dzīvības.
Še piegriežama vērība tiem latviešu stāstniekiem, zemniecības tēlotājiem, kuru darbība norisinās vai sākas astoņdesmitajos gados un kas turpmāk nepieslēdzas ne pie viena no jaunajiem virzieniem. Pie tiem jāpieskaita Apsīšu Jēkabs, Doku Atis, Purapuķe, Lerhis - Puškaitis.
1) APSĪŠU JĒKABS. Astoņdesmito gadu stāsti ir agrāko turpinājums. Apsīšu Jēkabs ir tiešs pēctecis Neikenam un Kaudzīšiem. Viņus vieno ne tikai tā pati tēlojamā pasaule, bet arī tā pati vadošā doma. Tas nenozīmē, ka Apsīšu Jēkabs būtu savu priekšteču atdarinātājs. Tā apkārtne, kas viņus audzinājusi, viņus darījusi līdzīgus. Apsīšu Jēkabs savas apkārtnes iespaidus uzņēmis, pārdzīvojis un attēlojis tik patstāvīgi kā reti kāds.
Jānis Jaunzemis, kā īstā vārdā sauc Apsīšu Jēkabu, dzimis 8. decembrī (26. nov.) 1858. gadā Lizuma Kalaņģu mājās Velēnas draudzē Vidzemē. Viņa tēvs Andrejs še bija par skolotāju. No sava tēva Apsīšu Jēkabs mantojis daudz. Viņš pats liecina: «Tēva līdzdotais garīgais pūrs dzīvē ir mans vienīgais mantojums, kas nav ne ar zeltu uzsverams un kuram man jāpateic, ka varēju vēlāk sākt nodarboties ar rakstniecību. Viss, ko šinī ziņā esmu panācis no atzinības, ir tēva nopelns.» Tēvs viņam paliek vienumēr priekšā kā ideāls, par ko visu mūžu domāt, kam pakaļ dzīties. Par to Apsīšu Jēkabam viņa tēvs ticis ar savu patieso, dziļo dievbijību, ko viņš apliecinājis savā dzīvē, savos darbos, būdams par dzimtas tēvu, par saimes galvu, par skolas vadītāju, par sabiedrības locekli. Pret visiem viņš nostājas kā īsts kristīgs cilvēks, kas parāda katram nesavtīgu mīlestību, palīdz trūcīgajiem, stiprina vājo, pamāca maldīgo. Viscaur viņš piekopj arī kristīgas ierašas. Dēlu pirmo reizi uz skolu vezdams, viņš sapulcina mājas ļaudis, nodzied dziesmu Jēzus, pavadi, noskaita lūgšanu un tad dodas ceļā.
Apsīšu Jēkaba tēvs nestāv tāds savā apkārtnē viens. Savas bērnības atmiņas sakārtodams, viņš sniedz tās zem virsraksta Vecā baznīciņa. Ap šo pulcējas visa tā sabiedrība, kurā viņš aug. Še nesen darbojies vīrs, kas iedvesis tai dzīvību un atstājis lielu iespaidu vairāk nekā uz vienu paaudzi, - mācītājs Šacs (1837 - 1853). Skolas laukā viņš pazīstams ar to, ka sarakstījis vienu no pirmajām un visvairāk lietotajām skolas lasāmām grāmatām: Pirmā lasīšanas grāmata (1844). Viņa laikā Vidzeme, līdz ar to Velēnas draudze, pārdzīvoja bada laikus; pēc tam luteriskās draudzes locekļi veseliem pulkiem pārgāja pareizticībā. Šai laikā Šacs darbojās uzupurēdamies un panāca to, ka viņa draudzē musinājumiem uz pāreju nebija sekmju. Viņš rūpējās arī par mājmācības ievešanu un skolu nodibināšanu savā draudzē. Andreju Jaunzemi, Apsīšu Jēkaba tēvu, viņš sagatavoja par skolotāju un izgādāja viņam Kalaņģu mājas, kur ierīkoja skolu.
Par pamatu ņemot to dzīvi, kas saaugusi ar baznīcu, Apsīšu Jēkabam nepalika sveši arī citi iespaidi. Pērminderus viņš aplūkoja ne tikai baznīcā, bet arī krogū, kur tie rādīja pavisam citu seju. Še un citās atklātās vietās pagastā viņš iepazinās ar pagasta amata vīriem, ar viņu raksturu un rīcību. Mājās nāca dažādi amatnieki, no kuriem skroderi viņam visvairāk iespiedušies prātā. Viņam palicis atmiņā čigānu zēns Janka, kas viņam bijis par aukli. No tā viņš sakās mantojis viņa sapņus par mežu un klajumu, par brīvību un jaukumu dzīvē.
Paliekamu iespaidu uz viņu atstājusi daba. Šo pirmo vietu ieņem mežs. Viņa dzimtenes meži dod pirmgleznu viņa lieliskajiem meža, gāršas tēlojumiem. Viņam neatliek še cits nekas ko darīt, kā nodoties savām atmiņām par gāršu, par upi un līčiem, un burvīgā aina pati no sevis paceļas priekšā: no līčiem plūst ziedu smarža, vakara blāzma aplej gāršas galotnes liesmainu kvēlu, zili tauriņi šūpojas pa līča puķēm, kas atkal izplaukst par brīnišķu mežu, milzīgiem kātiem un lapām, dīvaini diženiem ziediem, līdzīgiem lieliem zvaniem. Rakstnieks pats saka: «Lai eju kur iedams, visur man mežs iet līdz kā mīļš draugs, kas mani pazīst un ko es pazīstu jau no bērna kājām, ar ko es saaudzis kopā un ar ko man vislabāk sakrīt prāts un domas, un jūtas.»
Pirmās mācības no tēva mājās saņēmis, Apsīšu Jēkabs no 1869. līdz 1872. g. apmeklēja Velēnas draudzes skolu un pēc tam Cēsu apriņķa skolu, ko vadīja Bēms, gan latviešu nelabvēlis, tomēr centīgs un krietns pedagogs. Apriņķa skolas kursu 1874. g. beidzis, Apsīšu Jēkabs nākošā gada janvārī .piestājās par palīgu savam tēvam, kas tagad darbojās par skolotāju Sinoles pagasta skolā. Pa vasarām viņš dzīvoja dzimtenē, iedams pie lauku darbiem vai arī darbodamies Velēnas draudzes skolā par palīgu. Uz savu roku sagatavodamies, viņš nolika 1878. g. Valkas seminārā kā eksternis draudzes skolotāja eksāmenu, bet palika vēl vienu gadu seminārā, lai dabūtu plašāku izglītību mūzikā. Še viņam bija gadījums daudz ko mantot no semināra direktora Cimzes.
Apsīšu Jēkaba gaitas nu top patstāvīgākas. Viņš nāk dzīvākos sakaros ar spēcīgāko strāvu latviešu inteliģencē, ar tautiskajiem centieniem, piesavinās viņu kodolu, no sirds tiem piebiedrojas un sāk ņemt dalību rakstniecībā. Vispirms viņš ir par palīgskolotāju Rūjienas draudzes skolā. Še viņš iepazīstas ar vēlāko Austruma redaktoru Velmi, no kura dabū ierosinājumus uz literārisku darbību. Ilgāku laiku (no 1881, līdz 1893. g.) viņš ir par skolotāju Kokmuižā pie Valmieras, kur viņš saraksta savus ievērojamākos stāstus. Pēc tam dažus gadus Vecgulbenes draudzes skolā par skolotāju sabijis, 1900. g, viņš ģimenes apstākļu dēļ pāriet uz Rīgu pie Jāņa baznīcas meiteņu skolas par skolotāju. Pēdējā laikā še viņš strādāja arī vidusskolās. No skolotāja darba atsvabinājies, īsu laiku pavadīja Rīgā, saņemdams pensiju. Mira Gaujienā pēkšņā nāvē 10. jūnijā 1929. gadā, no kurienes to pārveda un paglabāja Rīgā, Meža kapos.
Apsīšu Jēkabs ir stāstu rakstnieks. Bez tam no viņa parādījušies dzejoļi un apcerējumi par sadzīves un valodas jautājumiem. Viņa rakstnieka darbībā izšķirami t r ī s p o s m i: pirmais no tiem aizņem astoņdesmito gadu pirmo pusi, kad rodas viņa literāriskie mēģinājumi; otrs - minētā gadu desmita otru pusi, kad Austrumā nāk klajā viņa labākie darbi; trešais - laiku pēc 1890. g., kad viņš laiž klajā rakstus, kam vairs nav agrāko mākslas vērtības, un uzraksta savas atmiņas.
Apsīšu Jēkaba s t ā s t i nodalās pa minētajiem trim posmiem. Pirmie no tiem ir interesanti stila vingrinājumi. Viņa labākie stāsti, kas pieder pie viņa darbības otrā posma, parādās Austruma pirmos gada gājumos. Tie ir: Pie pagasta tiesas (1885), Laimes spoks (1885), Bagāti radi (1886), Svešos ļaudīs (1888) un tēlojumu pirmā virkne Iz tautas bilžu galerijas (1889-1891). Šo tēlojumu otrai virknei un stāstam Uz pilsētu nav vairs tās mākslas vērtības. Pirmajā posmā Apsīšu Jēkabs nodarbojas ar dažādām mākslas un stila problēmām, atturēdamies no savu ideju sludināšanas. Otrā posmā viņš ir reizē mākslinieks un sludinātājs, kas savu visdziļāko pārliecību ietēlo noskaņotās mākslas formās. Trešajā posmā viņš ir sludinātājs, kas cīņā par savām idejām pazaudējis mākslinieka līdzsvaru.
Apsīšu Jēkaba p i r m i e s t ā s t i: Krusttēvs Ādams (1883), Ārprātīgais (1883), Kaimiņi (1884), Iegātnis (1885). Tos varētu saukt par studijām. Pirmais ir tīra rakstura studija. Katrā turpmākā stāstā ieraugām vairāk personu, sarežģījumi top arvienu raibāki, tā ka pēdējs jau zināmā , mērā dabū maza romāna veidu ar jaunavu kā galveno personu un ar veselu rindu precinieku.
K r u s t t ē v s Ā d a m s ir vecs invalīds, 1849. un 1885. g. veterāns, ko rakstnieks dēvē par savu jaunības draugu, ar kuru viņš dažus gadus nodzīvojis vienā pajumtē. Viņš grib tam celt pieminekli «ar spalvu, kas tiešām iznāk daudz lētāks un, otrs labums, pastāvēs varbūt arī ilgāk». Dzīves aprakstu pasniegdams, rakstnieks turas pie šādas dispozīcijas: vispirms Ādamu aprakstīt kā cilvēku un laulātu draugu un vispēdīgi kā patriotu. Ādamam piemīt dzeršanas kaite. Viņš Krimas karā pazaudējis kāju un dabū 36 rubļus gada pabalsta. Mājās pārnācis, viņš uzsāk kurpnieka darbu, apprecas un dzīvo mūžīgā nesaskaņā ar savu Ievu, kas īpaši viņa dzeršanu apkaro. - Ā r p r ā t ī g a i s Vīksna top par tādu, kad saimnieks noliedz viņa aizdotos simts rubļus un kad saimnieka dēls paņem viņa līgavu. - K a i m i ņ i Prātiņš un Irbe sāk kiļdoties par pirti, kur no seniem laikiem abu kaimiņu ļaudis pērušies, bet kam nu mērnieks vilcis cauri robežu. Irbe spītēdams ceļ istabu pie paša Prātiņa dārza; Prātiņš, pretī spītēdams, uztaisa priekšā milzu sētu. Bet Prātiņam gadās izglābt Irbes dēlēnu bargā laikā. Nu kaimiņi samierinās. - I e g ā t n i s ieiet Silmežos pēc tam, kad pie Silmežu Trīnes nākusi vesela rinda precinieku.
Kad iznāk Austrums, Apsīšu Jēkabs še darbojas līdzi no pašas pirmās burtnīcas. Še strādā Apsīšu Jēkabs, pabalstīdamies uz saviem īpatnīgiem, viņam neizārdāmiem pamatiem. Viss viņā top dzīvs: viņa stipri nodibinātie uzskati, viņa iegūtā dzīves aina, viņa tuvāku mīlestība, viņa ticība. Savus, stāstus rakstīdams, viņš neprasa pēc laika literāriskās modes. Par paraugu viņš ņem Bībeli. Viņš slēdzas kopā ar tāliem laikiem, ar to, kas, pēc viņa domām, neiznīkst. Šī apziņa viņu dara stipru, tā ka atraisās visi viņa spēki un viņš ceļ gaismā darbus, no kā runā visa viņa kristīgā gaismā apskaidrotā būtība.
Stāsts P i e p a g a s t a t i e s a s atvelk priekškaru pagasta tiesnešu rīcībai. Tā norisinās ne tikai tiesas istabā, bet pa labai daļai ārpus tās, sevišķi krogā. Še atklājas tiesnešu raksturīgie vaibsti. Še druknais tiesas priekšsēdētājs Blāķis, kam katra kustība maksā pūles. Viņš tomēr tik ievingrināts, ka, pamatīgo stāvu nemaz nepagrozīdams, ar īkšķi pāri plecam zin parādīt, kuram kārta dzert. Ja krodziniekam ceļas šaubas, vai no pilnīgi tukšā Pēterīša, kam tiesas priekšā būs jāatbild par to, ka nedod mātei maizes, ņemt pretī desmit rubļu gabalu, tad pietiek, ka Blāķis pamet acīm, un krodzinieks zin, kā lieta stāv. Pēc miesas apmēra no viņa gluži atšķiras piesēdētājs Stabule. Viņam, kā jau piesēdētājam, tāda piebalsotāja loma arī krogū. Bet visās klusumā turamās tiesas darīšanās viņš Blāķim pilnīgs biedrs. Trešais ir švītīgais tiesas skrīveris Klutce ar nemaldīgi taisno matu celiņu un trim melniem spalvu kušķīšiem ap muti, kā kad kāds tam trim tintē apmērcētiem pirkstiem būtu saņēmis aiz lūpām, pie tam īkšķi spiezdams pret apakšlūpu. Šie jau par to parūpējušies, ka Pēterītim ir izmaksāts tiesas glabāšanā nodotais tēva mantojums (40 rubļi) bez aizbildņa Jēkaba ziņas, kurš tos gribētu dabūt neapgādātās mātes Mades uzturam. Krogū redzams, kas pie tiesas notiks: sūdzību par to, ka Pēterītis māti neapgādā, atraida, mantojuma izmaksu Pēterītim atzīst par likumīgu. Daba atbild uz netaisno spriedumu: saceļas pērkona negaiss. Mātes sirds lūst. Tā maldās un cieš, līdz nāve tai nes mieru ceļmalā zem egles. - Tas viss rādīts drošiem, skaidriem vilcieniem. Šos niecīgos un vājos ļaudis mākslinieka pacilātā un noskaņotā dvēsele apdveš ar neiznīcību. Netīrās telpas un tukšie cilvēki dabū apskaidrojumu. Ar to pietiktu. Bet rakstnieks negrib tā lietas pamest: tām jāgrozās uz labu. Pēterītis pie mātes līķa atgriežas; starp tiesnešiem ir arī viens taisns un godsirdīgs - Rozīte, kas vēlāk tiek par priekšsēdētāju; netaisnos tiesnešus par viņu tumšajiem darbiem atceļ, un viņu vietā nāk goda vīri. To prasa rakstnieka taisnības jūtas, kurām viņš seko, tām pieskaņodams savu mākslinieka apziņu.
L a i m e s s p o k s - vaļējs stāstījumu savirknējums, ar ko vēžotāji kavē laiku jaukajā vasaras naktī. No stāstījumiem dabū novērot, kā vēl pašos jaunākos laikos ceļas nostāsti par spokiem.
B a g ā t i r a d i ir Apsīšu Jēkaba labākais stāsts. To skaidrāko un daiļāko, ko rakstnieks sevī un pasaulē atradis, viņš še sniedz brīvi, laimīgi. Viņš pastāsta visu savā personā; kā atmiņas no bērnības. Bērna skaidrā acs, nevainīgā dvēsele visu uzņem. No tāluma visa skatītā burvīgums pavairojas, visi sīkie darbi un piedzīvojumi, kam debess pāri, visas apstaigātās teciņas, kam mūžīgā daba apkārt. Pie bērna skatīšanās nāk klāt nogatavojies vīra spriedums, kas godbijīgi pārņem pāri to, ko bērns glabā sevī skaidrāki un pilnīgāki. Tādā kārtā ieraugāma stāstītāja vienība, kas aptver dažādus vecumus, tas tīri cilvēciskais, ko laiks negroza, lai gan tam dod dažādu veidu. Kur viņam kas sakāms, tur viņš to saka: vai par nabadzību, vai par cietsirdību, vai par mīlestību. Kāpēc lai viņš ciestu klusu, ja viņam kas uz sirds? Viņam jau tik sirsnīgas attiecības pret lasītāju un visu pasauli. Tad jau varēs atkal apskatīties, kas apkārt redzams un kas tālāk notiek. Apkārtne vietām aizrauj, sevišķi gārša, kuru gleznojot vajadzīgās krāsas vienumēr taisni pie rokas. Notikumi virza acu priekšā labus cilvēkus. Ar sliktiem (kā stāstā Pie pagasta tiesas) rakstniekam nav darīšanas. Tie gan paēnojas kaut kur aizmugurē, bet pilnīgi redzami tie netiek, tā Andra tēva bagātie radi, kas var mierīgi noskatīties uz savu tuvinieku nabadzību un postu. Bet arī tie nav nekādi jaunie, ir parastie pašmīlīgie, vienaldzīgie, trulie ļaudis. Galvenās personas ir rakstnieka ideāls: ne spēkā, gudrībā, skaistumā mirdzoši varoņi; taisni otrādi, tie ir vāji, vientiesīgi, nabadzīgi, pie malas nostumti vecīši, bet no viņiem staro dievišķīga sirds skaidrība. Tā vienīgi, pēc rakstnieka uzskata, dara cilvēku vērtīgu. Andra tēvs (Pēteris Avotiņš) un viņa sieva Ilze, ko bagātie radi atstāj savam liktenim, nes savu krustu pacietīgi. Ilze gan dažreiz uztraucas un kurn. Bet Andra tēva labvēlību pret bagātajiem radiem nekas nespēj sakustināt. Viņa mute plūst pāri no viņu slavas. Andra tēva un Ilzes vecākais dēls Andrejs ir garā paviegls, jaunākais Jēcis ir leinām kājām un ar krītamo ligu. Viņi par postu vecākiem, kam nav sava kaktiņa. Radi šad tad kaut kā palīdz, bet īsti tikai tad atceras savu radniecības saišu, kad jārīko Jēcim vai Andra tēvam bēres, kuras tad patiesi iznāk lepnas. Bet Andra tēvs, vēl miris, mēmiem smaidiem pauž «savu pateicību, savu prieku par to, ka arī viņam mūžā ļauts ieelpot to pašu gaisu, ko citi visi elpojuši». Stāsts izskan zvana skaņās, kas skubina uz mīlestību. Tās dabiski izplūst no stāsta gaitas. Ar visu savu silto sajūsmu rakstnieks nostājas lietišķi pret katru raksturu un skatu. Viņš iedveš savu dvēseli vielā un reizē ar to paceļas tai pāri.
Citādi iznāk stāstā S v e š o s ļ a u d ī s. Tanī attēlojas dabas spēku ē klusais, lieliskais, zināmā mērā nomācošais iespaids uz cilvēku. Šņācoša gārša, milzīgi sniega blāķi visapkārt. Tur cilvēks vairs nav nekas; ne tam vairs īpatnīga rakstura, ne enerģiskas gribas. Rakstnieku pārņem dabas neatvairāmais pārākums; tas uz viņa guļas kā lietuvēns, un viņa roka vairs nav svabada tēlotāja. Cilvēkā pamostas pirmatnīgās jūtas un atrod izeju mistikā. Arī tās pārmāc rakstnieka apzinīgo tēlotāja spēju, viņa smalkāk un brīvāk attīstītos spēkus. Stāsts Svešos ļaudīs pieder ar visu to pie rakstnieka spēcīgākiem gabaliem.
Stāsts S v e š o s ļ a u d ī s ieved meža vientulībā ietaisītajos Dumbrājos, kur dzīvo saimnieku pāris ar desmit gadus veco meitenīti Māritu un saimi. Dumbrājs ir dievbijīgā Grīvgaja dēls, ko tēvs padzinis no mājām par to, ka viņš ielaidies tuvā satiksmē ar kādu Dievavārdu nicinātāja meitu. Dumbrāja brālis Krišs palicis pie tēva. Dumbrājos Mārīta saslimst, kad tēvs ar kalpu patlaban aizbraucis uz Rīgu un Dumbrāji iesniguši. Dumbrājiene bricn, lai gādātu dakteri. Tēvs pārbrauc, Mārita mirst. Galā Dumbrājs izlīgst ar tēvu un iet uz Grīvgaliem dzīvot. Viņa brālis Krišs, kas ticis par jūrnieku, paņem Dumbrājus, kur nomesties ziemu.
Turpmāk rakstnieks zīmē sīkas gleznas I z t a u t a s b i l ž u g a l e r i j a s. Pirmās virknes gleznas uzmestas drošiem vilcieniem. Pa kārtai atveras acu priekšā kregus, magazīna, tiesas māja. Rakstnieks nostājas apzinīgi, droši, ko liecina viņa jautrais humors. Un nu var atkal atspirgt arī dūmainajā krogus istabā. Gleznu virkne saistās brīvi kopā. Nāk priekšā vīri, kam savs raksturs: Žibulis, Vipulis un Virulis. Bet viņi rīkojas uz postu. Parādās galā vāja sieviete, kas tomēr tik spēcīga, ka tā uztur visu ģimeni, ko vīrs ārda. Vājā sieviete gādā par uzturu, par galvas naudu, nes autiņā ietītu pēdējo grasi uz tiesas māju, iet pa putekļaino ceļu, pa jauko, mīlīgo dabu un cer un mīl, un dzīvo. - Otrās virknes gleznas katra par sevi nošķirta: B i l d e s t a u t a s d z i e s m ā s, N o m a z ā m d i e n ā m, P a z u d u š a i s d ē l s. Pirmā ir stāsts par bārenīti (Maza biju, neredzēju). No mazām dienām ir drūma glezna: Spricīša sirdsprāts ir ļauns no mazām dienām; bet arī māte Aža ir ļauna, māca liekuļot, melot. Galā iet visi bojā: ir māte, ir bērni, ir tēvs. Bet māte ir viscaur dzīvs cilvēks. Tā zog un melo, un spītē, un - mīl. Ļauna, nekrietna māte, bet tomēr māte. Tāds pats pesimisms atrodams Pazudušā dēlā. Viņš, no mājām izstumts, ko iemanto sveši ļaudis, mētājas no vienas malas otrā, novārgst, saslimst, mirst.
Deviņdesmitajos gados Apsīšu Jēkabs piedzīvo laikus, kad sāk valdīt virziens, kas viņam pretīgs. Viņa ideāli sadrūp, kristīgās ģimenes un māju pamati sašķobās. Un viņš brīdināšanas nolūkā tēlo lietas, kas satricina veco latviešu māju. Viņš rāda, kā mājas iedzen spekulantu, izsūcēju nagos (Pazudušais dēls) ; viņš turas pretī aiziešanai uz pilsētu (Uz pilsētu): viņš rāda, cik grūti ir no dzimtenes aizgājušiem, kad tiem nav savas baznīcas (Latvijas malā).
Sadzīves pirmajās rindās nākusi ne vien cita, bet arī citāda paaudze, kas radusies citādos apstākļos, pabalstās uz citām aprindām un piegriežas citādiem mērķiem.
Apsīšu Jēkabs vairs nav radošs mākslinieks. Viņš tulko Andersena pasakas, sakārto savus rakstus, uzzīmē savas atmiņas. Šīs ietveras uzzīmējumos V e c ā b a z n ī c i ņ a (1897) un N o b ē r n ī b a s b r ī n u m d ā r z a (1902 - 1903). Tie ir interesanti laika dokumenti un vērtīgi biogrāfiski materiāli.
Vēl nāk klajā daži Apsīšu Jēkaba stāsti, to starpā A t m e s t s (1902) , skati no veca, atmesta skolotāja dzīves gājuma; V i e n u g a d u U p m a ļ o s (1903), kur tēlotas attiecības starp nolaidīgu pusgraudnieku un māju īpašnieku jeb kungu.
Dažādus sadzīves jautājumus apskata Apsīšu Jēkabs no kristīgi nacionālā viedokļa V ē s t u l ē s i z t ē v i j a s (1885 - 1895). Pavisam viņu septiņpadsmit. Pēdējā no tām viņš attēlo Ceturto vispārējo dziesmu svētku iespaidus.
Apsīšu Jēkaba v a l o d a vienkārša, daiļskanīga, skaidra. Par to viņš vienumēr rūpējies ne vien savos darbos, bet daudz rakstījis arī par valodniecības jautājumiem vispār gan periodikā, gan speciālos zinātniskos izdevumos (Rīgas Latv. biedr. zin. kom., Filologu biedr. rakstu krājumos u. c.). Vairākus praktiskas dabas valodas jautājumus piemēros viņš iztirzā rakstos, kas sastopami grāmatā K ā m a n r a k s t ī t? (1927). Apsīšu Jēkabs izteicis savas domas arī par audzināšanu un citiem jautājumiem. Daļu savu apcerējumu par audzināšanu viņš apvienojis grāmatā U z k o a u d z i n ā t (1900). Par saviem senčiem interesēdamies, viņš iedziļinās vecos dokumentos par savu dzimteni, ko izdod grāmatā No Lizuma senatnes (1928).
Kā daiļdarbus, tā pārējos rakstus viņš pats sakopoja un laida nesen klajā, nosaukdams tos vienkārši - Apsīšu Jēkaba R a k s t i (I - IV, 1924 - 1925). Pirmajā sējumā kā ievadam te viņš sniedz arī īsu pārskatu par savu dzīvi un darbību (pašbiogrāfiju). Reizē ar Rakstu sakopojumu sāka iznākt un noslēdzās viņa tulkotās A n d e r s e n a P a s a k a s (I - VI, 1924 - 1926). Kā viņš pats pēcvārdā atzīmē, šo rakstnieku viņš bija iemīļojis jau jaunībā un cienīja to līdz savam mūža vakaram.
L i t e r a t ū r a. Teodora A. J., Tautas rakstn. 1913, 129 - 146. - Annas Bērzkalnes Apsīšu Jēkaba Andra tēvs un radniecīgie Poruka tipi, Latvijas Vēstnesis 1922, 25, febr. un 11. marta nros. - A. Baltpurviņa Apsīšu Jēkaba piemiņai, Latvju Grāmata 1929, 4. burtn.
2) DOKU ATIS. Radās latviešu literatūrā rakstnieki, kas atsakās no hatras tendences, kas negrib būt ne morāles, ne kristīgas ticības, ne nacionālisma audzinātāji, bet kas ar interesi, mierīgi aplūko dzīvi, cilvēkus, notikumus, dabu. Viens no tādiem ir Doku Atis. Ja par Apsīšu Jēkabu jāsaka, ka viņu rakstnieka darbā traucēja tas, ka sāka parādīties cita, viņam pretīga tendence, tad Doku Atim bija par traucējumu prasība pēc tendences vispār.
Doku Atis dzimis 16. (4.) janvārī 1861. g. Dzelzavas Muceniekos, apmeklējis divi ziemas vietējo pagasta skolu un pēc tam trīs gadus Cesvaines draudzes skolu. Tad viņš palika par skolotāju un darbojās par palīga skolotāju Dzelzavas pag. skolā deviņus gadus (1878-1887), strādādams pie tam, īpaši vasarās, mājās arī lauku darbus.
Dzīvodams savā dzimtenē, Doku Atis sāk interesēties par literatūru. Viņš lasa, kas nāk rokā. Sevišķi viņam patīk Kaudzīšu Mērnieku laiki un Mātera raksti; viņu še pievelk tēlojumi un humors. Bez tam viņš iepazīstas ar klasiķiem: Šekspīru, Gēti, Šilleru. Mīļi viņam vācu dzejnieki Lēnavs un Heine. Viņš sāk arī pats rakstīt. Sīkus darbus, pa daļai tulkojumus, viņš iesūta Mājas Viesim. Viņš saņem no M. Viesa vadītāja, humorista Laubes Indri ka, vēstuli, kurā atzītas viņa humorista dāvanas, kas šur tur uzmirdz viņa mēģinājumos. Paklausīdams vietējā mācītāja pamudinājumam, viņš ar dažiem rakstiem piedalās arī Latviešu Avīzēs. Arvienu vairāk ievingrinādamies, viņš ķeras pie plašākiem darbiem. Rodas viņa stāsti: Biedrības svētki (Austrums 1889), Divas Jāņu dienas (Austr. 1890), Vectēvs (Austr. 1891), Paugurieši (Austr. 1893), Krišs Laksts (Dien. Lapā, arī grāmatā 1893).
Šos darbus Doku Atis pastrādā šauros, trūcīgos apstākļos dzīvodams, darbodamies gan skolā, gan mājās. Tikai laiku pa laikam viņš tiekas ar centienu un domu biedri, dzejnieku Augustu Kažoku, arī dzelzavieti. Pēdējam semināru apmeklējot, pāris vasaras pie viņa padzīvo vēlākais filologs Kauliņš, kas tāpat tiekas ar Doku. Citādi dzīve norit vienmuļīgi. Grūtais darbs un apstākļi sagrauž arī veselību.
Par D o k a d z ī v i D z e l z a v ā raksta Saulietis (D. A. Raksti, VII lpp., A. Gulbja izdevn.): «Bet ne tikai klasē vien pie skolēniem viņam darbs; - svētdienās viņš māca dziedātāju kori, piedalās priekšlasījumu vakaros vietējā sātības biedrībā (kas vēlāk iznīka), izrāda teātri - ar vārdu sakot, dara visu, ar ko cerē vairot gaismu. Tā viņš saprata savu uzdevumu. - Un to visu par tiem pašiem 90 rubļiem gada algas! - Cietumam līdzīgs kambarītis ar tādu mazumiņu gaismas, kā īstos bada gados - pārtikšana pa lielākai daļai no tējas un maizes, neatlaidīgais darbs deviņus gadus no vietas - tie pamazām saēda jaunā ideālista veselību, tā ka no tā laika viņš vairs nekad nejutās īsti vesels.»
Kad viņa draugs Augusts Kažoks pāriet uz Ropažu draudzes skolu par skolotāju, viņš aicina pie sevis Doku. Še Doku Atis darbojas no 1892. gada janvāra līdz 1893. gada pavasarim. Šai laikā viņš saraksta savu labāko darbu Mans dzīves rīts, bez tam Uz bērnu bērniem un Drupaliņas no Ropažu dzīves. 1893. g. (šai pašā gadā mirst Kažoks) Doku Atis pāriet uz Inčukalna muižu par ekonomijas rakstvedi. Jaunais virziens rakstniecībā, kas visādā ziņā prasa tendenci un idejas, nesaskan ar viņa māksliniecisko īpatnību. Viņš iekļūst apstākļos, kas viņam paņem gandrīz visu laiku, tā ka viņam nav iespējams ķerties pie plašiem literāriskiem darbiem. Viņš vēl uzraksta dažus humoristiskus dzejoļus, ko iespiež Alunāna un Zvārguļa Zobgaļa kalendāros, Dienas Lapā un citur, arī dažus stāstus (Sirds apziņa Mājas Viesa Mēnešrakstā, Mākslinieks Pēterburgas Avīzēs). Krūšu vājumam pieņemoties, viņš 1903. g. augustā atstāj vietu un iet veseļoties uz tēva mājām. Bet ir jau par vēlu: 14. novembrī viņš uz mūžu aizdara savas acis. 21. novembrī viņu paglabā Dzelzavas kapos, kur skolu jaunatne viņam uzstāda 1922. gadā glītu pieminekli.
Doku Atis ir v i e n s n o v i s l a b ā k a j i e m l a t v i e š u h u m o r i s t i e m. Ar sirsnīgu labsirdību, ar skaidru aci, kurā dažreiz pamirdz gan arī asara, viņš visu aplūko un par to klusi pasmaida. Ja arī kādam tās vērtības nav, ko viņš pats iedomājas, vērtīgs tas tomēr kā aplūkojamais priekšmets. Ja arī sīki tie mērķi, kas kādam acu priekšā, tomēr pievilcīgi redzēt, kā viņš tiem seko. Lūk kārtīga gruntnieka laimes brīdis: «Kad tev brangas, pienīgas govis vakarā lēnām ielīgo no ganībām sētā, un tu pats, sētas vidū nostājies, rokas bikšu ķešās sabāzis, mierīgi stāvi un noraugies, kā viņas viena pakaļ otrai kūtī iestorē, katra pie savas siles, kur jau mīksta, sulota barība priekšā, un tu klusām pats pie sevis saki: Tās visas man pieder, - tad taču tu esi laimīgs!»
Arī d a b ā Doku Ata humors iemet savus vizuļus. «Saule vairs nespiež tik karsti. Laiks ir gluži rāms, debess zila. Tāds ir, ja skatāmies gaisā. Bet paraug uz noras: kas tur dzeltenu puķīšu! un gandrīz vai uz katras skaists, raibs taurenīts: pabauda, pabauda un tad lido līgodamies uz otras.»
Tāpat arī tanīs dzejoļos, kam l i r i s k s raksturs, ienes humors svaigas vēsmas. Doku Atis tēlo vakara noskaņas (Vakarā). Viņš bauda mieru pēc karstas darba dienas, sēž skaistā dabas klēpī; visur rāms; kurkst varde; divi meitas gaišiem matiem iet uz māju; viņpus dīķa sunītis rej un spārdās; pa zariem skrien lakstīgalas dziesma; saldas jūtas pārņem sirdi.
Nu paliek kluss, ir koku lapas klausās,
Ir lakstīgalas aptur savas balsīs...
Tur viņā parka stūri, smalku muti,
Nu muižas ķēkša dzied par mīlestību.
Īsto veidu savām radītāja spējām Doku Atis uzgāja vēlāk. Sarežģīts stāsts, ko viņš atrada priekšā, viņam nebija piemērots. Tāpēc viņa Dzelzavā rakstītajiem garajiem stāstiem īstā vērtība humoristiskos tēlojumos, personu savādību apzīmējumos, ne darbības gaitā un izturētos raksturos. Arī sarežģījumiem par pamatu vecais šablons: labie un ļaunie dabū galā katrs savu algu.
Stāstam P a u g u r i e š i par paraugu derējuši Mērnieku laiki. Tas ir vesela novada raksturojums sakarā ar skolotāja vēlēšanām. Prātā paliek runas vīri Irgains, Stagains un Greizboms, kas cits citu pabalsta. «Kad Irgains sacīja: nē! tad Stagains jau bija divreiz sacījis: nē'. un, kad Stagains sacīja: jā! Irgains sacīja divreiz: jā! Visās lietās viņiem bij iespējams vienoties jeb, pareizāki sakot, visās lietās Irgains spēja Stagaiņam padoties, tik vienā lietā vien ne, proti: Irgains pastāvēja uz tam, ka balti ģērētas aitādas bikses esot labākas! Stagains turpretim atkal, ka sarkani ģērētas esot labākas!»
K r i š s L a k s t s ir stāsts no klaušu laikiem. Arī tanī ar humoru bagātas vietas. Laksts - muižas tētiņš, kas jau 37 gadus vecs stāv lauku vidū, rokas sānos saspraudis kā pods ar diviem kliņķiem, līkā maizes kūja pār roku, un čamda ļaudis pie darba.
Vēlāk Doks atmet sarežģījumus un patur acis tikai personas un gadījumus svabados sakaros. Nu var viņa humors pilnīgi apgaismot katru priekšmetu un tos mierīgi virknēt kopā. Pēc Vectēva viņš saraksta M a n s d z ī v e s r ī t s un dod ir bērniem, ir pieaugušiem pārdzīvot viņu dienu laimi. Tur svarīgs viss: ir vectēva nūja, ir vecmātes punktiņas uz deguna.
Arī pantos sniedz Doku Atis dažas zīmīgas, neaizmirstamas ainas. Brāļu būšana ir tā, ka bagāts saimnieks liek savam vecajam, nespēcīgajam brālim uzzeltīt, kad šis ielaidis cūkas rudzos, bet atlīdzības par skādi neprasa; vecais brālis varētu sūdzēt, bet - brāļu būšana. Traka blēdība iznāk, ka Sīmanis, kas dabūjis no muižas zirgu un solījies par to atstrādāt, neatbrauc divi nedēļas un vēl divi un, kad nu iet mantu uzņemt, ir zirgu pārdevis un pats nomiris.
L i t e r a t ū r a. Doku Ata Raksti. Ar autora ģīmetni un A. Saulieša biogrāfisku apskatu. Rediģējuši A. Saulietis un P. Doka. A. Gulbja apgādībā. (Cenzūras datums 1904.) - A. Saulieša D. A. biogrāfiski - kritiska studija, Vērotājs I, 633 - 701. - Vizula D. A., literārisks raksturojums, Rīta Skaņas II, 51 - 61, - Doc. J. Kauliņš, Atminas par Doku Ati, Latvju Grāmata I928, 3, 162. - Doku Atis, Kopoti raksti. Divos sējumos. A. Gobas biogrāfisks ievads, piezīmes un redakcija, Rīgā 1928.
3) PURAPUĶE. Arī Purapuķe dzīvoja un darbojās šauros apstākļos, kas viņu noveda kapā nelaikā. Arī viņš skaidri un dzīvi notēlo šīs šaurās dzīves skatus, bet viņā stipri darbojās arī fantāzija un tendence. Ja citi viņa laika biedri, jaunam, straujam virzienam uznākot, apklusa vai gāja tam garām, tad Purapuķe visu krūti stājās tam pretī. Viņš parādījās par spilgtu tendences rakstnieku. Bet viņam tik ievērojamas dāvanas, ka viņš ar visu to rada vērtīgus literāriskus darbus.
Jānis Purapuķe - kalpa dēls, dzimis Lindes - Birzgales Muceniekos 1864. g. Paskolojies dažās pagasta skolās, viņš 1879. g. iestājās Baltijas skolotāju seminārā Rīgā. Par skolotāju viņš strādāja Stukmaņos (Pļaviņās) un no 1884. līdz 1901. g. par pārzini Skrīveru pagasta skolā. Gan skolā, gan rakstniecībā nemitīgi būdams darbīgs, viņš sabojāja savu veselību, bet arī iedzīvojās tik tālu materiālos līdzekļos, ka varēja iegūt par īpašumu Aizkraukles Ignatu mājas. Neveselības dēļ no skolotāja darba atvaļinājies, viņš pārgāja dzīvot uz savām mājām. Še viņš mira 17. (4.) novembrī 1902. gadā.
Pirmie Purapuķes raksti, humoristiska satura, iespiesti Rotā. 1887. gadā viņš izdeva jocīgu kalendāru. Plašāk pazīstams viņš tika ar savu stāstu L e i š u s v ē t b i l ž u g r i e z ē j s, kas nāca klajā Austrumā 1889. g.
Stāsts Leišu svētbilžu griezējs norisinās Lietuvā, ar kuras dzīvi Purapuķe bija iepazinies, uzturēdamies pie sava brāļa Kauņas guberņā. Stāsta galvenā persona ir Juzis, leišu puika, kas, zosis ganīdams, sāk izgriezt svētbildes, tēlus. Ar to viņš tiek ciemā pazīstams un ievērots. Griezēja darbā viņu kādreiz ganos pārsteidz vietējā muižnieka meita Marija. Abi bērni nogrimst sarunās un izstāsta viens otram visus dzīves sīkumus. Viņi iedraudzējas un daudzkārt satiekas. Bet vēlāk viņiem jāiet katram savi ceļi. Juzīs nonāk klosterī un kļūst par slavenu mākslinieku; Marijai pret savu gribu jāapprecas. Pēdīgi viss iznāk labi. Marijas vīrs nomirst; ceļodama viņa nejauši satiek Juzi. Viņu laimei nekas vairs nestāv ceļā.
Drīz nāca klajā Purapuķes stāsti sakopojumos ar virsrakstu Latviešu oriģinālraksti. No tiem parādījās 1891. g.: Humoreskas un stāsti, Bez paraksta, Vecpuisis priekos un bēdās; 1892. g.: Divi draugi, Pasaules lāpītājs.
Šie darbi pieder pie Purapuķes pirmā darbības laikmeta. Redzam darbojamies rakstnieku, kam ievērojamas tēlotāja spējas, bagāta fantāzija, īsts humors, bet kam trūkst mākslinieka disciplīnas. Viņš par katru cenu cenšas iegūt popularitāti. Izjustiem tēlojumiem pievienojas fantāzijas darinājumi, kas noved pie neizprotamiem un neticamiem pārsteigumiem; humors vietām pārvēršas par rupjiem, zemiem jokiem.
Pasaules lāpītāja priekšvārda vietā liktajā Atklātajā vēstulē Purapuķe saka: «...jel nemeklējiet šinī gabalā ciešus ideālus, nemaldīgus, nelokāmus karakterus, bet ikdienišķus, vājus cilvēciņus, kuru rīkošanās bieži notiek bez kādas ciešas pārdomāšanas, tik vienīgi aiz acumirklīgiem iespaidiem jeb apstākļiem. Neprasiet arī ļoti stingra sakara: esmu lūkojis rakstīt tā, kā dzīvē notiek.» Starp citiem šai grāmatā tādi skati: bērni sāk kauties un plūkties; sievas metas vidū; iznāk neaprakstāms mudžeklis, kam vecais Mētriņš dara galu ar to, ka uzmauc savai sievai ūdenī samērcētu kuli galvā. Plūkšanās aprakstīta Purapuķes stāstos vairākkārt. Viņš to dara ne bez veiksmes, tā, piem., meistariski attēlots skats, kā (Sieviešu ienaidniekos) plūcas muižkunga gailis ar vagares gaili. - Purapuķem ir arī cita veida humors, smalks, dzejisks. Viņš, piem., stāsta par Daukavu, kā tā viz. «Patiesi jauki redzēt, bet vēl patīkamāki dzirdēt, kad dzejnieks, no šī jaukuma aizgrābts, stāsta, ka tur sudrabs tekot. Ak, nedod Dieviņ! ja tas tā būtu, tad otrā rītā tā droši būtu tukša, žīdi būtu visu aiznesuši pa nakti.»
Ap deviņdesmito gadu vidu redzam Purapuķi karstās cīņas ugunīs. Viņš raksta Baltijas Vēstnesī, ko tai laikā vada A. Vēbers, ievadrakstus, pamācības, satīras pret Jauno strāvu. Viņš laiž tautā arī plašus stāstus, kuros apkaro šo parādību. Nāk klajā viņa tendences stāsti: Jaunā strāva (1895), tad Sieviešu ienaidnieki (Balt. Vēstnesis 1897, 145-206 nr.), Mūsu modernās jaunavas. J a u n ā s t r ā v ā Purapuķe pastāsta, ka augstākās meiteņu skolas skolniecēm nāk rokā Zudermaņa raksti un ka vienu no skolniecēm tie noved postā; viņas biedrene, kas Zudermaņa lektīru pārtrauc, laimīgi apprecas. Romāns S i e v i e š u i e n a i d n i e k i mērķē pret sieviešu emancipāciju. Tas ir sarežģīts mīlestības stāsts, kas beidzas ar to, ka visi «sieviešu ienaidnieki» apprecas.
Pēdīgi Purapuķe latviešu literatūru apbalvo nopietniem vērtīgiem stāstiem. Pēc labi novērotām un veikli notēlotām ainām Pārspēts ienaidnieks, Aitiņ, bē!, Divi slimnieki (visi Balt. Vēstnesī 1901) u. c. iznāk Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes (Balsī 1898. g., Der. grām. nodaļas izdevumā 1904. g.), Spieķis un divi suņi (Austrumā 1900, g., Der. gr. nod. izdevumā 1910. g.).
Stāstā S a v s k a k t i ņ š, s a v s s t ū r ī t i s z e m e s notēlojas latviešu arāja neizdzēšamie ideāli, nelokāma griba, nepiekausējama darba spēja. Viņš grib tikt pie sava zemes stūrīša. Tas viņos laikos nebija panākams vienā dienā. Zelmeņi, kalpu ļaudis; galā tiek pie sava zemes īpašuma Vilku tīrelī, nolīž, uzplēš to, uzceļ tur mājiņu. Tā ir sīksta, nemitīga cīņa, kas turpinās dienu pa dienai ilgus gadus, kamēr pie tam tiek.
Zelmenis tā domā par zemi: «Viņā sakrājas tavs darbs, tavi sviedri un tavas asaras, sakrājas un tiek uzglabāti, lai vēlāku tev pasniegtu pelnīto atmaksu. Nē, zeme ir svēta! Gan reizēm viņa pārbauda cilvēka pacietību un izturību, bet galā nekad neaizmirst atalgot čaklību. Un gluži tāpat, kā viņa atalgo čaklību, tāpat viņa atriebjas tiem, kas viņu nicina un apsmej. Zeme ir svēta! un neviens patiesi krietns cilvēks neies ar viņu bojā... Visi pasaules dārgumi nav tik daudz vērts kā apziņa, ka tev ir sava dzimtene, sava tēvija, sava pastāvīga mājas vieta; ka tev ir zināms, kurā kaktiņā tu uzkārsi šūpuli, kurā stūrītī tev izraks mūža bedri.»
Ne vien jāliec mugura darbā, bet arī daudz kavēkļu un šķēršļu jāpārvar, pirms tiek pie mērķa. Bet, ja nu tas sasniegts, vēl cīņas un pārbaudījumi nav galā. Tikai pa vairākām paaudzēm būs arāja sēta pienācīgi iekārtota un druvas apkoptas. Zelmeņa dēls pārved laisku vedeklu, saimniecība iet atpakaļ. Pēdīgi jaunais pāris noslīkst. Bet vecā māte audzina dēla dēlu par māju mantinieku. Viņi noskaita lūgšanu pie aizgājēju kapa. Un Vilku tīreļi uzplaukst dienu no dienas vairāk. - Purapuķe še atsakās no raibiem sarežģījumiem un pārsteigumiem, bet tēlo mierīgiem, vienkāršiem, lieliem vilcieniem zemnieka nopietno gaitu.
Stāsts S p i e ķ i s u n d i v i s u ņ i rāda laba, sirsnīga cilvēka dzīves traģiku. Asnītis nespēj iegūt laimi, nekas viņam neizdodas; neviens cilvēks viņa nemīl, neviens viņam nepieķeras. Vienīgais labvēlis viņam dzimtkungs, kas viņu ieceļ par Virgas aitu ganu. Tikai savu kustoņu vidū Asnītis jūtas labi; viņš ar tiem sarunājas, tie viņam pieķeras. Bet muižā nāk jauni valdnieki. Tie atrod par derīgu aitu baru pārdot. Pēdējs skats: pie Lejas krogus stāv liels bars baltu aitu. Tām blakām divi pelēki suņi. Smidzina lietutiņš. Iznāk no krogus Asnītis. Aitas to aplenc, suņi slienas pie kājām, smilkst un skatās acīs. Tad iznāk no krogus divi plūdaiņi vīrieši, uzsauc Asnītim, lai beidz niekoties un lai dodas uz mājām. Bet viņam taču māju vairs nav. Dzinēji iekliedzas, cērt pātagām. Bet aitas nešķiras no sava gana. Tad tām jāiet tomēr. Stāv Asnītis ceļmalā un skatās. Tur aizdzen viņa mūžu. Suņi tup sava kunga priekšā un smilkst. Slapjuma lāses nokrīt gar kustoņu galvām. Spieķis un divi suņi - tas mūža pēdējs panākums.
L i t e r a t ū r a: Kaudzītes Matīsa Purapuķe, Atmiņas etc. II, 277, Rīgā 1924.
4) LERHIS - PUŠKAITIS. Nē apskatīt un tēlot tautas dzīvi bija Lerha - Puškaiša īstais uzdevums, bet krāt kopā tautas tradīcijas. To, ko ļaudis stāsta no seniem vai neseniem laikiem, ko atrod par ievērības cienīgu arī patlaban pārdzīvojamā laikā, Lerhis uzraksta. Mākslas daudz tur nav vajadzīgs, bet dzirdīgu ausu un siltas sirds. Un šīs lietas Lerhim - Puškaitim bija.
Ansis Lerhis, kas vēlāk pieņēma rakstnieka vārdu Puškaitis, dzimis 2. septembrī (21. augustā) 1859. gadā Talsu Cīruļu mājās, kur viņa tēvs bija saimnieks. Talsos dažās vācu pirmmācības skolās pamācījies, viņš 1874.-1877. g. apmeklēja Talsu apriņķa skolu, kuras kursu nenobeidza. Pats sagatavodamies, viņš 1879. g. nolika kā eksternis Irlavas seminārā skolotāja eksāmenu un bija Annenieku, pēc tam Džūkstes - Pienavas pagasta skolā par palīga skolotāju. No 1883. g. viņš darbojās par skolas vadītāju Džūkstes - Lancenieku skolā.
Lerhis - Puškaitis daudz darījis savas apkārtnes izkopšanai un Džūkstes sabiedriskās dzīves veicināšanai par labu. Ieiedams skolā, kas patlaban bija uzcelta uz plika pakalna, viņš trīs pie tās piederošās pūrvietas drīzā laikā pārvērta par jauku koku dārzu. Kopā ar savas apkārtnes iedzīvotājiem viņš ierīkoja skolā visiem pieejamu grāmatnīcu un bija viens no Džūkstes zemkopības biedrības dibinātājiem. Uz viņa ierosinājumu un viņa vadībā biedrības nama apkārtni apdēstīja pēc viņa izstrādāta plāna visādiem kokiem. Akmeņains, bedrains, pliks zemes stūris tika pāris gados par kupli aplapotu zaļumu vietu, kas pastāvēja no parka, ķiršu, bišu, ābeļu un bumbieru dārza. Kādu akmeni uzcēla par pieminas zīmi.
Parka aprakstā Lerhis saka: «Tai akmenī iekala: Parks dēstīts 1895. - 1897., un viņu tai vietā, kur varbūt tūkstošiem gadu gulējis, atkal izcēla stāvus un nolika uz daudz gadiem, bērnu bērniem parkam it kā par sargu, par piemiņu. Akmenim aiz muguras auga maza priedīte vīra garumā; to atstājām par piemiņas akmeņa dekorāciju, lai priedīte aug un šo akmeni apēno uz gadu gadiem. Var būt, ka pēc simts un pāris simts gadiem šī tagadējā priedīte baļķa resnumā vēl liecinās par 1895. gadā stādīto parku un bērnu bērniem vēstīs, ka reizi džūkstnieki - pienavnieki mācēja vienoties un uz teicamu darbu roku sniegt.»
Ap 1900. gadu Lerhis sāka nopietni slimot ar krūtīm, joprojām izpildīdams savus amata pienākumus, neatsacīdamies arī no sabiedriskiem un literāriskiem darbiem. Viņš mira 29. (17.) martā 1903. g. un tika paglabāts Džūkstes kapos, kur viņam uzcēla pieminekli.
Lerha - Puškaiša galvenais darbs rakstniecības laukā ir visa latviešu tautas pasaku un teiku krājuma sakopojums. Teikas izlietodams, viņš sacerēja stāstu par Kurbadu. Turēdamies pie tautas pasaku paraugiem, viņš rakstīja pats pasakas un fabulas. Pa daļai pēc tautas nostāstiem viņš sniedza stāstus.
Kā l a t v i e š u t a u t a s p a s a k u u n t e i k u k r ā j ē j s u n s a k o p o t ā j s Lerhis - Puškaitis pastrādājis lielu darbu un ir savā ziņā stādāms blakām Baronam, latv. tautas dziesmu sakopotājam. Pie šī izdevuma viņš ķērās bez iepriekš sagatavota plāna, pat bez attiecīgā nodoma. Savus skolas darbus strādādams, vēsturi mācīdams un arī par latviešu senatni un ticējumiem skolniekiem stāstīdams, viņš meklēja pēc vielas latviešu tradīcijās. Viņš sadabūja pasakas, lasīja skolniekiem priekšā un izlietoja rakstu darbiem. Arī skolnieki pienesa pasakas, un krājums auga. Lerhis sāka apklaušināties pēc labākiem pasaku teicējiem, gan aicināja tos pie sevis, gan gāja pie tiem mājās, atlīdzinādams viņiem dažreiz ar naudu. Dažus gadus tā strādājot, varēja sākt domāt par krājumu iespiešanu. Pirmās trīs daļas Tautas pasaku iznāca H. Alunāna apgādībā 1891. g. Turpmāko daļu izdeva Lerhis - Puškaitis pats saviem līdzekļiem un cieta zaudējumus. Par tālāko daļu iespiešanu rūpējās H. Visendorfs un Rīgas Latv. biedrības Zinību komisija. Pa tam Lerhis - Puškaitis bija apņēmies sakārtot un izdot it visas latviešu pasakas, arī tās, kas citur krātas vai iespiestas. Piektā pasaku daļa iznāca 1894., sestā - 1896. g. Ap 1900. g. viss darbs bija lielumā pastrādāts. Bet iespiešanai nebija līdzekļu. Uz K. Mīlenbaha ierosinājumu, kas ceļodams bija Lerha mājās ieskatījies milzīgajā septītās pasaku daļas manuskriptā, Zinību komisija subskripcijas ceļā sadabūja naudu, un 1903. g. nāca klajā septītā sējuma pirmā puse. Šī daļa ir sistemātisks darbs, kas iekārto sistēmā arī iepriekšējo daļu pasakas, kuras tur iespiestas svabadās virknēs. Še Lerhis - Puškaitis sniedz ievadā apcerējumu par latviešu pasakām, uzskatīdams par latviešu teku un pasaku pasaules pamatu veļus, kas nāk un iet, uzturēdami sakarus ar apakšzemi; še pat ir arī ziņas par latviešu pasaku krāšanas vēsturi un krājējiem.
Stāstam par Kurbadu (1891) trīs daļas: 1) Dievu darbi pirms Kurbada, 2) Kurbada vecāki, 3) Kurbada darbi. Sirmā senatnē Likteņa tēvs nodod Pērkonam virsvadību. Pērkonam jācīnās ar Velnu, Raganu un viņu bērniem. Dievi uzdod Laimai par to gādāt, ka pasaulē rastos cilvēku varonis, kas karotu pret Velnu un viņa saimi. Kurbads piedzimst no ķēves, par ko Ragana pārvērtusi Laimdotu. Laima aizved ķēvi ar viņas dzemdēto Kurbadu pie kalēja, kas pieņem Kurbadu par savu dēlu. Kurbads izdara visādus varoņa darbus, pārvar milžus (Kokurāvēju, Kalnugāzēju, Sumpurni), mirst cīņā ar Raganu un viņas dēlu Krāvēju. - Sastādīdams Kurbadu, Lerhis nav cieši turējies pie tautas tradīcijām. Tanī atspoguļojas tautiskā laikmeta tieksmes pēc mitoloģiskiem tēlojumiem.
Vairāk oriģinalitātes Lerha p a š s a c e r ē t ā s P a s a k ā s (I 1890, II 1891). Arī tām tautas pasakas par paraugu. Bet tās uzrakstītas pamācības nolūkā. Ar to lielākā daļa pasaku tikušas par īstām fabulām (Lapsene un bites, Ganu suns un rotaļu suns), daža par alegoriju (Ļaunprātība un Labprātība), daža par ierosinošu ainu (Ko vecais ozols pastāstīja). Valoda un tēlojumu veids ņemti no tautas mutes, bet ne bez mākslojuma.
Lerha - Puškaiša s t ā s t i nav izdomājumi, bet viņš tos uzrakstījis vai pēc ļaužu nostāstiem, vai pēc dzīves novērojumiem.
Par to, kā radušies Lerha - Puškaiša stāsti, R. Bērziņš saka (Austruma kalendārs 1904, 43): «Ar šiem stāstiem Lerhis rīkojas līdzīgi kā ar tautas pasakām, proti, viņš tos vairāk uzraksta nekā saraksta. Stāsta varoņa tēls ir dzīvojis dzīvē, stāsta pavediens pa lielāko tiesu no likteņa jau vērpts un izlocīts. Tad Lerhis to pamanījis vai tas viņam pastāstīts, un nu viņš to ietērpj stāsta formā un sūta tautās. Ja kādam bijis gadījums ar Lerhi reizēm apmeklēt Talsu apgabalu, to Lerhis droši vien ved pie Ojāra un Vodžus kapiem un stāsta, ko viņš, bērns būdams, par šiem varoņtiem dzirdējis vai redzējis. Dārznieks Melnplauka, kurš darbojas stāstā «Kā jūgsi, tā brauksi», ir Lerha draugs un dus Džūkstes kapos zem paša stādītām bumbierēm, kā tas arī minētā stāstā aprādīts, kamēr Pīlādžu Indulis vēl tagad (1903) Džūkstē staigā apkārt, jumtus jumdams un pasakas stāstīdams. Tālāk Ģirtā pazīstam kādu Lerha skolēnu. Dzirdēdams stāstam kādu tipisku gadījumu vai iepazīdamies ar kādu sevišķu raksturu, Lerhis rakstīja savus piezīmējumus, no kuriem izcēlās, kā viņš pats mēdza sacīt, stāsta kauli, kuri vēlāk izveidojās par pilnīgiem, nogluminātiem stāstiem. Tā cēlušies visi Lerha stāsti.»
No tautas aizgūto vielu Lerhis - Puškaitis ietērpj savā tēlojumā un valodā. Arī še viņš daudz ko ņem no tautas: teicienus, gleznas, parunas, iemetina pa tautas dziesmai. Viņa valodā tad uzejam dažus rakstos mazāk lietotus, viņa apvidū noklausītus vārdus (viņas t e r g a v o; puiši palika s u i n a m i e s - tiem bij a savas r e g a s prātā; meitas p a ž a r g o j ā s; tās uz tam vien ž ū r). Tēlojumi daudzkārt izplūst; mācības vietām pārāk uzbāzīgi raugās ārā, vietām tieši tiek sniegtas. Bet īstenība, kas stāstos izjūtama, dod tiem interesi un vērtību. Katram no tiem par pamatu kāds īpatnējs, dzīvē nolūkots raksturs. - Lerha - Puškaiša stāstos izšķiramas trīs grupas: vienā no tām rakstnieks tēlo klaušu laiku, otrā - sava laika vecākās paaudzes, trešā - bērnu (skolnieku) raksturus.
K l a u š u l a i k u cilvēki ir O j ā r s (Austrums 1892) un Vodžus (Austr. 1895). - Ojārs ir miesīga spēka varonis. Viņš uznes žīda balto ķēvi ūdens dzirnavās augšā, kur rudzus izber, sagrābj lāci aiz priekšķetnām un iegrūž atmuguriski peļķē, pavelk ragus ar septiņām mīstīklām un septiņiem puišiem pa pliku zemi, pārceļ Talsos tirgus uzraugu pār žogu Hendzeļa dārzā. Viņa mūža laime izirst ar to, ka iecerētā līgava Maija aiziet pie viņa brāļa Didžus, kas piemīlīgākas dabas. Viņu sagūsta zaldātu ķērēji; ar kunga gādību viņš dabū denčuka vietu pie Rīgas komendanta, nodzīvo vecuma dienas mājās sirsnīgā satiksmē ar brāli, Maiju, viņu dēlēnu, savu krustdēlu. Klaušu laiku apstākļi sevišķi attēlojas Ojāra tēva piedzīvojumos. Pamīļos par saimnieku būdams, viņš ir arī muižā par vagaru, aizkaitina muižkungu, nedodams viņam Maiju par istabas meitu, tiek saņemts un vārdzināts cietumā. Lielskungs galā lemj katram savu tiesu pēc taisnības. - V o d ž u s dēvējams par gara varoni. Viņš ieprecas Mežklabjos par saimnieku, ierīko rovja vietā skursteni, uzplēš atmatas, taisa dzelzs ecēšas un ar tām sastrādā zemi. Apsūdzēdams Jelgavā Talsu muižas kungu, ka viņš neatlaiž sava pagasta saimniekus uz renti, viņš zaudē mājas, aiziet viens pats dzīvot ērbērģī meža kaktā, kopj mazo zemes stūri, padara visus darbus pats, tur mājas kustoņus, dzīvo ar tiem kā ar biedriem, ar tiem ved garas valodas, sarunājas ar zāli, dažreiz sērās nogrimdams nosēžas kaut kur un domā cauru dienu. Šai ziņā viņš atgādina Purapuķes Asnīti. Uz kapiem viņu pavada daudz ļaužu. «Katrs taču gribēja redzēt, kā to savādnieku apglabāja, kuru līdz šai dienai neviens nebija varējis izprast: vai viņš cietsirdis vai vientiesis, vai mantrausis jeb ļoti krietns - kauču neizprotams cilvēks.»
V e c ā s p a a u d z e s raksturi ir: Pīlādžu Indulis, Melnplauka, Kreimmatis. - P ī l ā d ž u I n d u l i s ir par ganu pie dažādiem saimniekiem, ar mokām iemācās grāmatu, apprec savu bērnības biedreni, dzīvo ar to ļoti saticīgi, tā ka citi viņus apskauž, pēc sievas miršanas iet apkārt par pagasta nabagu, bērnu mīlēts, gaidīts, uz rokām nēsāts par pasaku stāstījumu, par nodošanos viņiem. - M e l n p l a u k a (stāstā Kā jūgsi - tā brauksi) ir par ceļa rādītāju Pēterim Avotiņam, kas viņa vadībā izaug par krietnu cilvēku, top par rūpīgu saimnieku. Melnplauka raugās nopietni uz dzīvi, cilda darbu, apkaro dzeršanu, iziet uz dzīves pārlabojumiem. Mirdams viņš novēl 600 rubļu zemkopības biedrības pārdotavai par labu, 300 rubļu dārza ierīkošanai ap biedrības namu, 100 rubļu tā pagasta vietniekam, kas izgādā, ka pagasta krogos nepārdod degvīnu, bet tēju. Pētera pretstats ir Ašais, kas izdzīvo cauri tēva doto muižu. - K r e i m m a t i s (stāstā Vientulis) top par savādnieku, sīkstuli, noslēdzas no cilvēkiem, kad nedabū iemīlēto kurpnieka meitu, kuras dēļ viņš bija raudzījis savam meistaram, iemīlētās tēvam, visādi iztapt. Sīksts būdams, viņš tomēr ne grasi negrib iemantot netaisni; savā vientulībā viņš stingri ievēro morāles prasījumus. «Savas vainas - īpaši sīkstulību - viņš pasaulei rāda atklāti, saules gaismā, bet cēlās īpašības gandrīz apslēpti ietinis miglas autā, tā kā šad un tad tikai vēlēts šinī dzidrajā dvēseles kaktiņā ielūkoties - tomēr būt viņš tur ir, šis gaišais kaktiņš.»
B ē r n u raksturi ir: Ģirts, Ingus, Mikus - Ģ i r t s, kas bijis skolotāja dārzā pēc ogām, atzīst savu vainu, kad skolotājs viņa nedarbu neizpauž un nesoda. - I n g u s, ko viņa maizes tēvs kūda pret skolotāju, labojas, kad viņa biedri pret to uzstājas un skolotājs viņam paliek labvēlīgs. - M i k u s ir sevī noslēgts un stūrgalvīgs pret cieto, untumaino māti, bet vaļsirdīgs un lokāms pret laipno, lēnprātīgo tēvu, kam viņš atklāj arī kādu nedarbu, par kuru skolotāji no viņa nekā nevar izdabūt. - Ar vaļsirdību un mīlestību var iegūt bērna uzticību; turi bērnu par labu un apejies ar viņu kā ar tādu, tad viņš būs labs, kaut arī viņš kļūdītos, šādas audzinātāja atziņas izsaka rakstnieks savos bērnu raksturojumos.
L i t e r a t ū r a. Anša Lerha - Puškaiša stāsti. Ar kritisku apcerējumu par A. L.-P. no Teodora, Jelg. 1903. - Roberta Bērziņa A. L. - P. dzīvē un darbā, Austruma Kalendārs 1904, 36 - 47. - Tā paša: Lerhis - Puškaitis dzīvē un darbā līdz ar viņa rakstu izlasi, Rīgā 1928. - Līgotņu Jēkaba Anša Lerha - Puškaiša dzimtenē, Brīvā Zeme 1919, 3. nr. - Kaudzītes Matīsa Atmiņas par A. Lerhi - Puškaiti, Atmiņas etc. II, 111, Rīgā 1924.