Ar nacionālo literatūru stāv sakarā tā zinātnes daļa, kas attiecas uz tautas garīgo attīstību, uz viņas vēsturi, valodu un dzeju. Arī tikai šī zinātnes daļa latviešu vidū apskatāmajā laikmetā uzejama; pārējā zinātniskā darbība, zinātniskā pētīšana no latviešu tautas šķirta. Viņai nav savu zinātnes iestāžu, arī skolās nemāca zinātni viņu valodā. Zinātnieki, kas no latviešiem cēlušies, savai tautai nozūd, tā, piem., ķīmiķis Pauls Valdens, kam pasaules slava. No otras puses, zinātni, kas attiecas uz latviešiem, piekopj arī citu tautu locekļi, sevišķi vācieši. Ar šo zinātnes daļu nodarbojas dažas biedrības, to virza uz priekšu atsevišķi darbinieki.

1) ZINĀTNISKAS BIEDRĪBAS. Kad izglītoti, mācīti vīri sāka lielākā skaitā interesēties par latviešu valodu, senatni, rakstniecību, tie pulcējās attiecīgās biedrībās. Vispirms tie bija vācieši, kam bija pēc šādas biedrības vajadzība. Kad viņiem gribēja pievienoties pie izglītības tikušie apzinīgie latvieši, izrādījās, ka tas nebija lāgā iespējams, un mācītie latvieši dibināja paši savas zinātniskās biedrības.

a) L a t v i e š u  l i t e r ā r i s k ā   b i e d r ī b a  (Lettisch -Literärische Gesellschaft) jeb, kā viņa pirmajā laikā latviski dēvējās, Latviešu draugu biedrība, dibināta 1824. g., bija to darbinieku centrs, kas no vācu puses gādāja par latviešu kultūru. Tiklīdz savos izglītības centienos latviešī paši sāka nostāties uz savām kājām, Latv. literāriskā biedrība nāca ar tiem nesaskaņā un sadursmē. Tas notika, jau Mājas Viesim (1856) nodibinoties. Še atzīmējama mācītāja Šulca uzstāšanās, sadursme ar Neikenu. Kad nu daži latviešu nacionālisti gribēja 1859. g. minētajā biedrībā iestāties, to starpā Dīriķis, tad viņus neuzņēma (Notikumi Latv. atm. laikm., 13. lpp. utt.). Latviešiem pašiem pēc desmit gadiem savu biedrību nodibinot, konflikti turpinājās. Gan arī daži latviešu nacionālisti ietika literāriskā biedrībā. Bet, kad viņu rīcība nebija saskaņojama ar vācu kultūras nesēju virzienu, šī biedrība izslēdza no sava vidus Kalniņu, Dīriķi un Vēberu 1881. g. Lai pierādītu savu saskanu ar latviešu nacionālās inteliģences mierīgo darbību rakstniecībā, Latv. lit. biedrība piesprieda tai pašā laikā godalgas Kaudzīšu Mērnieku laikiem un Lautenbaha Zalkša līgavai.

Ar visu to Latv. lit. biedrība daudz strādājusi uz latviešiem attiecināmās zinātnes laukā. Pašā pirmajā vietā minams A. B ī l e n š t e i n s, kas 30 gadus bija par Latv. lit. biedrības priekšnieku un kura ievērojamākie darbi, gramatikas un Latv. tautas robežas, iznāca latviešu nacionālās atmodas laikmetā.

No 1828. gada Latviešu lit. biedrība izdeva savus rakstu krājumus, tā sauktās M a g a z ī n a s (Magazin, herausgegeben von der Lettisch - Literärischen Gesellschaft). Tās nesa gan tautai nodomātus (Šaca Pirmā lasīšanas grāmata 1844, Latv. dziedāšanas skolas grāmata 1848 u. c.), gan zinātniskus rakstus: Rozenbergera valodas mācību (1848, 1852), Bāra (Baar) (1847), Vilumsona (1860), Krumberga (1873), Lindes (1881) u. c. rakstus par latviešu fonētiku, Katerfelda (1835), Bīlenšteina (I885) rakstus par latviešu tautas dzeju, Auniņa mitoloģiskos rakstus par Ūsiņu (1881, 1905), Pūķi (1891), Napjerska (Napiersky) un Dēbnera (Döbner Th.) latviešu literatūras rādītājus jeb konspektus (1831, 1844, 1858, I868), Buhholca rakstu par vecākiem latv. iespiedumiem (1868), Dēbnera par latv. laikrakstu (1872) un Bībeles latv. tulkojumu (1893) vēsturi, sniedza vēl daudz citus rakstus, grāmatu recenzijas, gada sapulču protokolus. Līdz 1905. gadam bija iznākuši 20 sējumi Magazīnu, katrā parasti pa trim burtnīcām (gabaliem). Plašu pētījumu par šās biedrības darbību sniedz Āronu Matīss savā grāmatā L a t v i e š u l i t e r ā r i s k ā (L a t v i e š u D r a u g u) b i e d r ī b a, etc. (Rīgā 1929).

b) Z i n ī b u  k o m i s i j a   nodibinājās pie Rīgas Latviešu biedrības 1869. g. 16. (4.) maijā. Tanī iecēla 7 runas vīrus, lai tie no savas puses vēl pieaicinātu 5 locekļus. Pirmajā laikā tā saucās par Zinātnības komisiju. Pēc kārtības ruļļa tā «apņemas darboties ar zinātnības prasījumiem, gādāt par priekšlasīšanām un derīgiem jautājienu izskaidrojumiem izskaidrošanas vakaros, apgādāt derīgus rakstus un labas grāmatas, cienīdama labas grāmatas ar goda maksām, uzmudināt uz rakstniecību, sniegt pēc vajadzības un iespējas palīdzību rakstniekiem un augstskolu mācekļiem...» Pie Zinību komisijas nodibinās apakškomisijas: Jautājumu vakaru komisija, Derīgu grāmatu apgādāšanas nodaļa (1886), Literatūras fonds (I899) u. c. Tā ierīko muzeju, bibliotēku, krāj tautas tradīcijas, etnogrāfiskus materiālus, pabalsta studentus. Zinību komisijas darbība sevišķi uzplaukst no astoņdesmito gadu vidus, kad tai Vēbers par priekšnieku. No 1884, g. sāk noturēt Zinību komisijas ārkārtējas jeb vasaras sapulces jūnija mēnesī, pulcinot kopā latviešu rakstniekus, zinātniekus, darbiniekus no visām Latvijas malām un arī no tālākām vietām, sniedzot pārskatus par notecējušā gada rakstniecības darbiem, pārrunājot jautājumus par latviešu valodu, literatūru, vēsturi, kultūru u. c.

No septiņdesmito gadu vidus Zinību komisija izdod savus Rakstu krājumus. Pirmais krājums iznāk 1876. g., sniegdams Kr. Kalniņa pēc Manharda sastādīto rakstu par latviešu saules teikām. Otrs krājums iznāk 1884. gadā un tad biežāk. Līdz 1895. g. iznākuši 10 krājumi, līdz 1914. g. 17, pēckara laikā 18. (1926) un 19. krājums (1929). Pirmajos desmit krājumos zinātniski raksti, Vēbera (par ortogrāfiju u. c.), Velmes (par latv. participiem 1885, par latv. vokāļu trejādo garumu 1894), Lautenbaha, Kalniņa, Kažoku Dāvja, Āronu Matīsa u. c. sastādīti. Ceturtais krājums (1888) veltīts latviešu literatūras trīssimt gadu piemiņai ar Vēbera, Klusiņa, Sandera, Kundziņa rakstiem par latviešu literatūru. Piektajā krājumā latv. tautas dziesmas, sestajā - tautas parunas, sakāmvārdi, māņi, kāzu ierašas.

c) R a k s t n i e c ī b a s  n o d a ļ a   pie  Jelgavas Latviešu biedrības sāka darboties astoņdesmito gadu beigās. Jelgavas Latviešu biedrība cēlusies no pirmā Kurzemes pagastu vecāko kongresa, ko sasauca Jelgavā 1880. g. Par viņas dibinātāju uzlūkojams J. Māters. Jelgavas biedrība tiecās apvienot Kurzemes latviešu inteliģenci, atstājot Rīgas biedrību vidzemniekiem. Tomēr Jelgavas Latv. biedrība nevarēja sasniegt to nozīmi, ko Rīgas. Pie Jelgavas Latv. biedrības uzdevumiem piederēja sarīkot ik gadus 30. augustā Kurzemes brīvlaišanas svētkus ar koncertiem, teātra izrādēm, priekšlasījumiem. Šais svētkos uzstājās 1893. g. Jansons ar savu iznīcinošo kritiku par latviešu rakstniecību. Jelgavas Latv. biedrība tiecās arī pēc rīkojumiem un darbiem, kam attiecība uz latviešiem vispār. Tā, piem., sarīkoja Ceturtos vispārējos latv. dziesmu svētkus Jelgavā (1895).

Jelgavas Latv. biedrības Rakstniecības nodaļa rūpējās galvenā kārtā par latviešu tradīciju vākšanu. Tā sāka 1890. g. izdot savus Rakstu krājumus, kuros laida klajā savāktās gara mantas, piegriezdama vērību īpaši tām parādībām folklorā, ko citur mazāk izcēla. Pirmajā krājumā iespiestas tautas dziesmu virknes, otrā (1893) - bez teikām un pasakām ierašas, māņi, izlokšņu paraugi. Citos krājumos uzņemtas leģendas, sadzīves ainas no Latvijas vidiem. Sestajā krājumā (1901) Pētersons sakārtojis tradīcijas un māņus, kas attiecas uz latviešu māti un bērniem.

2) VĒSTURE. Raksti par Baltijas senatni, kas aptver arī Latviju, bija radušies jaunākā laikā lielā skaitā. To starpā minamas Rihtera, Rūtenberga, Šīmaņa, Arbuzova (1889), Serafima (1898) vācu valodā sarakstītās Baltijas vēstures. Bet visas tās patiesībā Baltijas vāciešu, šejienes valdošās kārtas vēstures, kurās latvieši maz minēti, negriežot nekādu vērību uz šīs tautas pārdzīvojumiem un attīstību. Ar simpātijām uz to noskatījās Rūtenbergs, bet īpaši Merķelis, tomēr vairāk fantāzijai vaļu ļaudami, nekā pētnieka dziņas nodarbinādami. Šo simpātiju dēļ vien viņus tautas atmodas laikmetā godam minēja latviešu inteliģence. Tikai astoņdesmitos gados latvieši bija tik tālu tikuši, lai paši sāktu pētīt savu vēsturi un to aplūkot no sava viedokļa. Kā pirmie pie latviešu vēstures pētīšanas stājās latvieši Jānis Reinberģis, Kārlis Graudiņš, Jānis Krodznieks.

a) J ā n i s  R e i n b e r ģ i s   dzimis Daigones Reinās, Tukuma apriņķī, apmeklēja Tukuma apriņķa skolu un 1875. g. otrā pusē iestājās Jelgavas ģimnāzijā. Viņa mīļākais priekšmets bija vēsture, sevišķi raksti par Baltijas senatni. Vēstures skolotājs viņu iesauca par «oraculum», jo uz jautājumiem, uz kuriem neviens nevarēja atbildēt, viņš atbildēja. 1880. g. decembrī gala eksāmenu nolicis, viņš pēc pusgada aizgāja uz Maskavu studēt tieslietas. Bet vienumēr viņš nodarbojās arī ar vēsturi. Viņa darbību agri pārtrauca nāve: viņš mira Maskavā 4. oktobrī (22. sept.) 1884. g. Viņu pārveda uz dzimteni un paglabāja Daigones kapos.

Reinberģis sarakstīja monogrāfiju Kurzemes pirmais lielkungs G o t h a r d s K e t l e r s, kas iznāca grāmatā 1885. g. Savā darbā Reinberģis mēģināja uzrādīt latviešu attīstības stāvokli Ketlera laikā un šī hercoga gādību par latviešu skolām un baznīcām.

Lai Reinberģa piemiņu godinātu, maskavnieki izsolīja 1885. gada janvārī R e i n b e r ģ a p r ē m i j u labākajiem latviešu valodā sarakstītajiem rakstiem par Latvijas pagātni. Maskavas latviešu pulciņa vārdā izsolījumu laida klajā Brīvzemnieks, atgādinādams Kronvalda vārdus, ka tauta, kas piemirsusi savu vēsturi, pielīdzināma nelaimīgam cilvēkam, kas ļaunā dienā kļuvis akls un kurls, un likdams pie sirds latviešu jaunekļiem, ka tiem, svešās skolās ejot, jālasa un jādibina Latvijas vēsture.

Pirmais, kas ar saviem rakstiem ieguva Reinberģa prēmiju, bija Graudiņš.

b) K ā r l i s G r a u d i ņ š, dzimis 28. (16.) novembrī 1864. g Taurkalnes Ģīrupniekos Kurzemē, skolojās Jaunjelgavas elementārskolā, no 1877. g. Rīgas II apriņka un tirdzniecības skolā, no 1882. g. Rīgas Politehnikas priekšskolā. 1884. g. septembrī viņš iestājās Rīgas Politehnikas Inženieru fakultātē. Viņš nodarbojās arī ar vēsturi un statistiku, šais arodos laizdams klajā rakstus. Turpmāk viņš nodevās vienīgi literāriskiem darbiem. 1891. g. viņš vārīgi saslima ar krūtīm un aizbrauca veseļoties uz Sērenes Pungām, kurp viņa vecāki bija pārgājuši dzīvot. Atveseļojies viņš pārgāja uz Jelgavu par avīzes Tēvija faktisko vadītāju, izpildīdams no 1899. g. arī darbveža vietu Lauksaimniecības biedrības Krāj- un aizdevu sabiedrībā. Viņš mira 22. jūlijā 1915. g.

Reinberģa prēmiju Graudiņš izpelnījās 1885. g. ar rakstiem Senais latvietis un Latviešu zinicas, kas iespiesti Balsī 1886. g. Vēlāk viņam piesprieda godalgu par rakstu Pagājušu laiku atmiņas, kas ar virsrakstu Svarīgākie zemnieku likumi no 18. gadu simteņa iespiests Austrumā un Balsī 1887. g.

Statistikā viņš darbojās, Latvijas un latviešu dzīvi pētīdams un izskaidrodams. Viņš sarakstīja garākus rakstus (Balss 1887), salīdzinādams 1881. g. ļaužu skaitīšanā dabūtos skaitļus ar citām statistiskām ziņām par Latviju un Baltiju. Vairākos rakstos par latviešiem Vidzemē, Kurzemē un Ārbaltijā viņš raudzīja izpētīt latviešu izdalīšanos pa dažādiem Krievijas vidiem un latviešu daudzumu, ko aprēķināja uz diviem miljoniem (Balt. Vēstn. 1889).

Pārskatus par dažām Rīgas Latv. biedrības darbības nozarēm viņš sniedza rakstos: Rīgas Latv. biedrības teātra attīstīšanās (Balt. Vēstn. 1890), Lugas, kas izrādītas uz Rīgas Latviešu biedrības skatuves (Balt. Vēstn. 1891), Pārskats par Zinības komisijas darbību no viņas dibināšanas līdz šim laikam (1893).

c) J ā n i s  K r o d z n i e k s   jeb Krīgers dzimis 10. aprīlī (28. martā) 1851. g. Valmieras Jēros. Apmeklējis Valmieras elementār- un apriņka skolas, tad Rīgas guberņas ģimnāziju, viņš studēja Maskavas augstskolā, studijas beigdams ar vēstures filoloģijas kandidāta grādu. No 1878. līdz 1885. g. viņš bija par skolotāju Rēveles guberņas ģimnāzijā, tad pārgāja uz Maskavu. Pēc kara viņš pārnāca uz Rīgu un ieņēma valsts arhīva pārziņa vietu. Viņš mira 1. oktobrī 1924. gadā.

Rakstus par Latvijas vēsturi Krodznieks sāka laist klajā Austrumā. Kā pirmais no tiem parādījās Kā muižnieku kārta Baltijā cēlusies un attīstījusies (1885).

Pie Krodznieka raksta par Baltijas muižniecību Valdemārs piesprauda piezīmi (Austrums 1885, 12. b.), ka Krodznieks tanī nav lietojis nekādas kontroles jeb kritikas, «laikam par daudz uzticēdamies vācu vēsturnieku pašslavai un domādams, ka tie, caur cauri ņemot, esot ļoti nopietni un bezpartejiski strādnieki un zinību vīris. Pēc Krodznieka stāstiem feodālmuižnieki pārvaldot Baltiju jau 600 gadu. Valdemārs norāda, ka lielākā daļa muižnieku iedzīvojušies muižās tikai vēlāk. Latviešu vēsturniekam neesot viegls darbs kritiski apstrādāt tās ziņas, kas jāsmeļ no vācu avotiem. - Krodznieks atbild (Austr. 1886, 2. b.), ka viņš gribējis izskaidrot muižnieku tiesību izcelšanos, lai ar to apgaismotu arī zemnieku kārtas likteni. Viņam nav nācies slavēt muižnieku kārtu; «viņas darbi, neapnikušie pūliņi, vienprātība, pacietība, izmanība izlietot jebkādu apstākli sev par labu un pēdīgi panāktais rezultāts pats liecina un dzied viņas slavu. Es tik varu vēlēties, ka latvieši mācītos no muižniekiem, strādātu un cīstos tāpat, panāktu tādus pašus augļus dzīvē; un jo liels prieks man būtu, kad es pats vēl piedzīvotu savas tautas uzzelšanu». Še satiekas publicists ar zinātnieku, agrīnā tautas atmodas laika darbinieks ar vēlākā laika darbinieku. Viedoklī uz Baltijas vēsturi, par ko Valdemārs stāv, arī Krodznieks pilnā mērā piesavinājās.

Pirmajam Krodznieka rakstam sekoja: Druskas par senlatviešiem (Austr. 1885), par zemgaliešiem (1886), par katoļu baznīcu Livonijā u. c. Viņa raksti iznāca sakopoti ar virsrakstu Iz Baltijas vēstures Der. gr. nod. izdevumā: I - 1912. (Kas ir latviešu vēsture?, Par senlatviešiem, Par zemgaliešiem), II - 1913. (Par Livonijas pirmhronikas autoru, Katoļu baznīca Livonijā), III - 1914 (Kura cilts pirmāk apdzīvojusi Baltiju?, Kā muižnieku kārta Baltijā cēlusies, Sigismunda Augusta privilēģija, 1765. gads, Brāļu draudze Vidzemē u. c.).

1920. g. sāka iznākt Krodznieka L a t v i j a s v ē s t u r e. Ievadā viņš aizrāda uz iemesliem, kas viņu aizturējuši jau agrāk stāties pie latviešu tautas likteņa apraksta. Tie bijuši nevaļa, avotu trūkums, bet visvairāk «drūmā aina, kādu nāktos tēlot, runājot par mūsu tautas dzīvi zem cittautiešu jūga. Nu, paldies Dievam, likteņa rats griezies, uzlēkusi brīvības saule, uzliesmojusi cerība, ka paši būsim kungi savā zemē, ka paši būsim sava turpmākā likteņa noteicēji un rīkotāji. Tas iedvesa manī drošību, ka laiks nācis ķerties pie tāda ne viegla darba, dot pārskatu par tiem gadījumiem tautas dzīvē, kādus mums nesusi laika straume».

Plaša, uz nepublicētu materiālu pamata sastādīta monogrāfija ir Krodznieka Z e m n i e k u n e m i e r i 1841. g a d ā (1922). Tanī celts priekšā viens no visdramatiskākiem momentiem latviešu vēsturē: kā norisinās Vidzemes zemnieku vidū kustība uz silto zemi. Krodznieks uzskata šo momentu tautas dzīvē par pamatakmeni mūsu tagadējam dzīves stāvoklim, kas ierosinājis atmodas laikmetu, pat ieskatāms par viņa sākumu. Materiāli, kas līdz šim nebija pieejami, ņemti no guberņas valdes aktīm un bruņniecības arhīva. Turpmākais darbs šai pašā virzienā ir viņa grāmata Vidzemes muižnieku un zemnieku adreses ķeizaram Aleksandram II, Rīgā 1924.

L i t e r a t ū r a: Teodora Vēsturnieks Krodznieks, Izglīt. Min. Mēnešraksts 1924, 11. burtn., 512. - Jānis Krigers - Krodznieks, Latvju Grāmata 1924, 5. burtn., 471.

3) VALODA. Latviešu valoda grieza, valodniecībai attīstoties, uz sevi valodnieku vērību kā tāda, kas līdz ar leišu valodu stāv dzīvo valodu starpā vistuvāk indoeiropiešu pirmvalodai. Bīlenšteina lielākais darbs par latviešu valodu (1863) deva šīs valodas studijām jaunus ierosinājumus. Latviešu valoda tika par pētāmo priekšmetu dažiem zinātniekiem ārpus Latvijas. Pie tās ķērās: krievu akadēmiķis Fortunātovs Maskavā, vācu profesors Becenbergers Karalaučos, čehu profesors Zubatijs Prāgā u. c. Vēlāk arī latviešu vidū rodas valodnieki ar speciālu izglītību, kas virza uz priekšu pētījumus latviešu valodas jautājumos. Kā pirmais no tiem minams K. Mīlenbahs, kas sāk darboties apskatāmā laikmetā un atstāj tiešu iespaidu uz latviešu literāriskās valodas attīstību. Viņam blakām un pirms viņa rūpējās apmierināt laikā nobriedušas, pa lielu lielai daļai praktiskas vajadzības latviešu valodas laukā citi darbinieki. No tiem minami Dravnieks, Stērstu Andrejs.

a) J ē k a b s  D r a v n i e k s jeb Draviņ - Dravnieks dzimis 23. (11.) septembrī 1858. g. Smiltenes Pāpiņu muižas Lejasdravniekos, beidza 1879. g. Tērbatas skolotāju semināru un bija par skolotāju Kaukāzā, Vecsātu zemkopības skolā, Jelgavas Jasmaņa bāriņu namā, Palangas aprinķa skolā u. c. Vienmēr viņš piedalījās ar rakstiem avīžniecībā, no 1883. g. strādāja dažādu laikrakstu redakcijās (Tiesu Vēstneša, Dienas Lapas) un bija no 1893. līdz 1895. g. par Austruma un Zemkopja izdevēju un redaktoru. 1889. g. viņš sāka izdot Mācības vēstules par krievu valodu. Tās viņam deva līdzekļus 1890. gadā atvērt Jelgavā grāmatu veikalu un vēlāk iepirkt Zīslaka spiestuvi. Jo plaši viņš tagad nodarbojās ar latviešu grāmatu apgādību, ar to stipri paceldams latviešu grāmatniecību. 1895. g. viņš savārga un aizbrauca ārstēties uz ārzemēm; viņa veikals pa tam izbeidzās. Latvijā atpakaļ pārnācis, viņš nometās dzīvot Rīgā, nododamies literāriskiem darbiem. Viņš mira Rīgā 21. decembrī 1927. gadā.

Daudz un dažādus rakstus klajā laizdams, tulkodams un sacerēdams stāstus, rakstīdams par dažādiem jautājumiem, sastādīdams dažādas grāmatas, viņš padarīja ievērojamu darbu ar savām vārdnīcām.

Vispirms Dravniekam galvenie nopelni latviešu K o n v e r s ā c i j a s v ā r d n ī c a s lietā. Pirmo mēģinājumu šai ziņā viņš izdarīja pats uz savu roku, būdams par grāmatu apgādātāju: viņš sāka izdot Konversācijas vārdnīcu 1891. gadā un noslēdza 1893. g. pirmo sējumu, kas aptvēra 18 burtnīcas (674 lpp.). No otra sējuma iznāca 7 burtnīcas, kas sniedzās līdz vārdam Kristjāns. Kad 1902. g. Zinību komisija stājās pie Konv. vārdnīcas izdošanas, Dravnieks še atkal galvenais darbinieks, būdams par Rīcības komisijas darbvedi. Vārdnīca iznāca no 1904. g. līdz 1921. g. 99 burtnīcās. Pie pēdējām burtnīcām Dravnieks dalību neņēma.

Tālāk Dravnieks strādāja pie latviešu vārdnīcām. Agrāk izdotās vārdnīcas pieaugušā un pārgrozītā vārdu krājuma dēļ izrādījās vēlāk par trūcīgām. Dravnieka Vācu - latviešu vārdnīca iznāca 1910. g. (1350 lpp.). Tā nodomāta praktiskām vajadzībām. Tādā pašā nolūkā Dravnieks sastādīja Krievu - latviešu vārdnīcu, kas iznāca 1913. g. (992 lpp.). Pēckara laikā tās iznāca jaunā izdevumā. No jauna nāca klāt Angļu - latvju vārdnīca (1924), pēc kādas bija nu radusies vajadzība. Šai laikā Līgotņu Jēkabs sāka sakopot arī Dravnieka darbus, no kuriem iznācis pirmais sējums Raksti I (1926). Še sakopotājs sniedz arī plašāku Dravnieka dzīves un darbības raksturojumu.

L i t e r a t ū r a: Anša Gulbja Jēkabs Aravnieks, Izglītības Min. Mēnešraksts 1928, 1. burtn., 60.

b) STĒRSTU ANDREJS dzimis 4. oktobrī (22. sept.) 1852. g. Vecpiebalgas Veļķu Telviešos, mācījās Rīgas Aleksandra ģimnāzijā, bija vienu gadu Vecpiebalgas draudzes skolā par krievu valodas un zinātņu skolotāju kopā ar Kronvalda Ati, tad studēja tieslietas Pēterpils augstskolā un beidza studijas 1881. g. Tai pašā gadā viņš sāka darboties kā tieslietu pratējs, piestādamies pie hoftiesas advokāta Kr. Kalniņa par palīgu. Viņš bija par tulku pie revidējošā senatora Manaseina pa tā revīzijas laiku 1882 - 1883, vēlāk par prokurora biedri Rēvelē 1884 - 1887 un Jelgavā 1887 - 1889. No 1889. g. viņš nodarbojās par zvērinātu advokātu Jelgavā. Ieguvis Zaļenieku pagastā par īpašumu Kauliņu mājas, viņš pa daļai dzīvoja tanīs. Karš izpostīja viņa īpašumu, arī veselība bija sadragāta. Viņš mira Jelgavā 21. februārī 1921. g.

Bez dažiem citiem literāriskiem darbiem (Kuplejas, daži lugu tulkojumi u. c.) Stērstu Andrejs sarakstīja pirmo plašāko, pamatīgāko g r a m a t i k u l a t v i e š u v a l o d ā: Latviešu valodas mācība, sistemātisks kurss, I - Etimoloģija 1879, II un III - Sintaksa un ortogrāfija 1880. Pirms viņa bija izdevuši latviešu gramatikas latviešu valodā: Fr. Mekons (1874), Tauriņš (1877), Spalviņš (1879). Tās bija nodomātas zemākām skolām. Stērstu Andrejs paturēja acīs skolu vecākos kursus. Par gala nolūku viņš uzstādija, ka latviešu valodu skolās mācītu un mācītos kā zinātni. Ar Stērstu Andreja valodas mācību bija sniegta rokas grāmata arī tiem, kas ārpus skolas gribēja papildināties latviešu valodā. Viņa rūpīgais darbs, kurā ņemti paraugi no tautas dzejas un labākiem latviešu rakstniekiem, palīdzēja noskaidrot daudz latviešu valodas jautājumu.

Latviešu valodas izteiksmes spējas viņam bija praktiski jāparāda, tulkojot 1864. gada t i e s u l i k u m u s (Ķeizara Aleksandra II Tiesu Ustavi). Bija atvasināmi arī daži jauni vārdi, tiesu zinātnes termini; pie tādiem pieder: aizmuguras spriedums, blakus sūdzība, izpildu raksts u, c. Tulkojums izrādījās par praktiski nepieciešamu, jo jau 1893. un 1894. g. piedzīvoja jaunu izdevumu.

Tiesu likumu tulkošanas darbā Stērstu Andrejs nāca s a d u r s m ē a r B ī l e n š t e i n u, kas nevarēja atraisīties no latviešu valodas agrākā attīstības posma. Bilenšteinam Pēterpili esot, senators fon Reiterns bija viņu uzaicinājis tulkot minētos likumus, norādot uz Stērstu Andreju, toreiz studentu, kas varētu padarīt «melno darbu». Kad šis uz senatora Reiterna uzaicinājumu bija ieradies pie Bīlenšteina un viņam rādījis jau sākto tulkojumu, Bīlenšteins pārliecinājās, ka ar viņu kopā strādāt nevarēs: par valodas īpatnību un juridiskiem termīniem nebija iespējams vienoties. Bīlenšteins nu apsgriedās ar saviem tuvākajiem biedriem un tautiešiem par valodas un termīnu jautājumiem un pagatavoja tulkojumu, ko ministrija arī lika iespiest. Tagad ņēma latviešu juristi Rīgā prokurora Mjasojedova vadībā tulkojumu pārlūkot. Atrada to par nederīgu un par to ziņoja ministrijai, kas uzdeva sevišķai komisijai izšķirt jautājumu. Galā Bīlenšteina tulkojumu atmeta; lietošanā nāca Stērstu Andreja darbs.

L i t e r a t ū r a. Kaudzītes Matīsa Atmiņas par Stērstu Andreju, Atmiņas etc, II, 221, Rīgā 1924. - J. Lautenbaha Stērstu Andrejs, Izglit. Min. Mēnešraksts 1926, 7. burtn., 30.

c) KĀRLIS MĪLENBAHS dzimis 18. (6.) janv. 1853. g. Kandavnieku mežsarga mājās Škūtēs, izglītojās Tukuma apriņka skolā un Jelgavas Ģimnāzijā, kur beidza kursu 1876. g. ar zelta medaļu par rakstu darbu latīņu valodā. Tērbatas augstskolā iestājies, viņš divus pirmos gadus nodarbojās ar filozofijas un valodniecības studijām, iegūdams atkal zelta medaļu par valodniecības darbu. Klasiskajā filoloģijā viņš ieguva kandidāta grādu (1880) un virsskolotāja tiesības. No 1881. g. viņš bija par zēnu skolas priekšnieku Talsos, aizgāja 1889. g. par vācu valodas skolotāju Jelgavas ģimnāzijā, tad (1896) Rīgas Aleksandra ģimnāzijā. viņš mira bēgļu laikā Veravā (Vīru) 27. ( 14.) martā 1916. g.

Mīlenbahs ne vien kā zinātnieks strādājis valodniecības laukā, bet arī uzcītīgi par to rūpējies, lai latviešu inteliģence iepazītos ar valodniecības panākumiem un apzinīgi lietotu skaidru latviešu valodu.

Par valodu vispār viņš runā apcerējumā P a r v a l o d a s d a b u u n s ā k u m u (1891) . Viņš apskata un salīdzina valodnieku Bopa, Abela, Geigera, Stengela, Harisa, M. Millera, Kurtija teorijas par šo priekšmetu. Viņš ievēro savā darbā no attiecīgo rakstu daudzuma tikai to, kas, pēc viņa domām, tīkams un derīgs iespiest un zināt tiem, kas, ar valodu sevišķi nenodarbodamies, tomēr kāro pēc cik necik dziļākiem ieskatiem valodas dabā un darbnīcā.

Sekodams latviešu rakstniecībai, Mīlenbahs novēroja valodas nepareizības, kādas tanī visbiežāk sastopamas, un tās uzrādīja pamatīgos, bet nespeciālistiem pieejamos rakstos. Tādā kārtā viņš aplūkoja veselu rindu jautājumu par latviešu valodu: Par akuzatīvu un ģenitīvu pie noliegtiem tranzitīviem verbiem, Par galotnēm - ējs, - īgs, - isks; Par prepozīciju ar, Zinība un zinātne, Vidutājība un tiešamība, Vācu rakstnieku kļūdas latviešu valodā, Par artikulu, Par satiksmes vārdiem utt. Viņš raksta arī par latviešu parunām, par latviešu vēsturi un latviešu valodu, par valodas pareizības virzieniem, par jaunvārdiem, par latviešu dzejas valodu. Šie raksti papriekšu nākuši klajā laikrakstos un tad sakopoti četros krājumos: Daži jautājumi par latviešu valodu (I 1891, II 1893, III 1902, IV 1909).

Sakarīgs zinātnisks darbs ir Mīlenbaha T e i k u m s (1898). Tas pamatojas uz bagāta piemēru krājuma un valodnieku teorijām, valodu salīdzinājumiem. Sākot ar teikuma jēdziena un viņa galveno locekļu aplūkojumu, beidzot ar pakārtojamiem saikļiem, apskatīts teikuma sastāvs un viņa dažādie veidi. Pie tam Mīlenbaha valoda pati še un citos viņa rakstos ir prozas paraugs. Ar visu to, ka tā ietērpj zinātniskas domas, tā ir īsta tautas valoda, bagāta no tautas pārņemtām gleznām un teicieniem.

Kopā ar Endzelīnu Mīlenbahs sastādīja L a t v i e š u g r a m a t i k u (1907), Mīlenbaham sevišķi sintaksi apstrādājot. Še uzstādīti ar pamatīgu lietpratību un dibinoties uz plašiem materiāliem latviešu literāriskās valodas likumi rakstā un izrunā.

Priekšvārdā sastādītāji saka: «Ko esam mācījušies no tautas mutes un no latviešu valodas vēstures, to te pasniedzam saviem lasītājiem. Lasītājus gaidām nevien no sveštautiešiem, bet arī no pašiem latviešiem, nevien no tiem, kuru izloksne stipri atšķiras no rakstu valodas, bet arī no vidus izlokšņu runātājiem. Vienkārt, nav tagad vairs tādas izloksnes, kas it nekā neatšķirtos no rakstu valodas, un, otrkārt, latviešu valodas avots plūst visā savā dzidrumā tagad vairs tikai vecajā paaudzē, kas vēl nav padevusies ne grāmatnieku un avīžnieku, ne svešu valodu iespaidam. Jaunā paaudze turpretim, skolās mācīdamās svešas valodas, viegli zaudē tīro valodas apziņu un runā un raksta latviski krievu vai vācu valodas garā. Un pie tam vēl piemaisa rakstu valodai izlokšņu formas tādā mērā, ka pat zobgala kalendārs par to smejas.»

Vairāk piemērota skolu vajadzībām Endzelīna un Mīlenbaha mazākā Latviešu valodas mācība (1908).

Par sava mūža uzdevumu Mīlenbahs izraudzījās sarakstīt zinātnisku latviešu valodas vārdnīcu. To izpildīt viņš nopietni gatavojās: pamatīgi iedziļojās attiecīgos valodniecības jautājumos un paraugos, sevišķi pētīja latviešu valodas likumus. Bija čakli jāmeklē ne vien literatūrā, bet arī tautā. Pa daļai kopā ar Endzelīnu viņš apceļoja gandrīz visu Latviju, vārdus, materiālus krādams un sīki iepazīdamies ar izloksnēm. Bet arī katra atsevišķa vārda izruna un nozīme bija jānoskaidro. Viņš griezās pēc norādījumiem gan laikrakstos, gan personīgi pie dažādu izlokšņu pazinējiem. Rīgā dzīvodams, viņš vairāk gadus katru ceturtdienas vakaru noturēja sēdes ar ienācējiem no dažādiem Latvijas apgabaliem, lai tiktu skaidrībā par dažiem vārdiem, kas pa daļai bija iepriekš izsludināti laikrakstos. Manuskripts virzījās uz priekšu. Viņš tika līdz pat vārdam patumšs, tad nāve viņa darbu pārtrauca. To pārņēma savās rokās Endzelīns. Viņa redakcijā sāka iznākt 1923. g. K. M ī l e n b a h a L a t v i e š u v a l o d a s v ā r d n ī c a, darbs, kas tiecas aptvert visu latviešu vārdu krājumu ar vissīkākiem izrunas un nozīmes uzrādījumiem dažādās izloksnēs, ar atsevišķo vārdu etimoloģiju un ierindojumu teicienos.

Savus tīri zinātniskos valodniecības pētījumus Mīlenbahs rakstījis gan latviešu, gan krievu un vācu valodās. Pie tiem pieskaitāmi: Par galotni - ums, Par neitra jeb nekatras kārtas likteni latv. valodā (Zin. kom. Rakstu krājumā XIII); Das Suffix - uma im Lettischen, Zum Wechsel des Wurzelauslautes im Lettischen, Uber die vermeintlichen Genitive oder Ablative auf - ? - u im Lettischen (Indogerm, Forschungen, Beitr. zur Kunde der indogerm. Sprachen);

?? ???????????? ???????????? ?????? ?????? ???????????? ? ?????????? ??????, ? ?????? ????????????? ????? ? ????????? ?????, ? ????????? ?????????? ??????? ?????????????? ????? ?? - āmis ? ??????????? ?? ????????, ? ???????? (Krievu zin. akadēmijas ????????).

Klasisks dzejas paraugs ir Mīlenbaha H o m ē r a O d i s e j a s t u l k o j u m s. Pārtulkoti astoņi dziedājumi, kas iespiesti piecās burtnīcās (1890 - 1895). Mīlenbahs ar to pierāda, cik viņš dziļš dzejas daiļuma izjutējs un cik liels latviešu valodas meistars. Tulkojuma ievada vārdos viņš saka: «Mēģinādami Homēra vienkāršo daiļumu un daiļo vientiesību pārdēstīt latviešu tulkojumā, dzīrāmies izsargāties no liekas valodas jaunināšanas, smeldami savu valodu iz tautas mutes, un cik spēdami, iz vienkārši daiļajām un daiļas vientiesības izrotātajām tautas dziesmām.» Tautas mute pauž Mīlenbaha tulkojumā Homēra mūžīgo dzeju. Līdz ar to tulkotājs atklāj redzamus tos pirmavotus, pēc kuriem ilgojušies un no kā gribējuši smelt spirgtumu apskatāmā laikmeta skaidrāko ideālu meklētāji. Viņi darīja, ko diena prasa, saņēma iespaidus no gara dzīves, kas viņus kā jaunās Eiropas pilsoņus patlaban apņēma. Bet, lai pacilātu un izglītotu savu garu, viņi sniedzās pie klasiskiem darbiem, pie Šillera, Gētes un citiem, kas savukārt turēja acu priekšā grieķu, Homēra dzejas nevīstamo daiļumu.

Homēra apdziedātajām Odiseja maldībām pa svešām zemēm un salām var arī būt simbola nozīme. Tā viņā laikmetā latvju labākie dēli klīda svešumā, un arī tie, kas dzīvoja savas tautas vidū, bija patiesībā bez savas paša dzimtenes, jo pār to valdīja citi. Bet viņi nerima pēc tās ilgoties, ne vien grūtības panesdami, bet arī raisīdamies vaļā no dažādiem kārdinājumiem un vilinājumiem kā no nimfas Kalipsas smalkajiem tīkliem. Tomēr tas viss viņos audzināja patiesus tikumus un darīja viņus jo vairāk labāka likteņa cienīgus. Daudzi palika svešumā un neredzēja savu dzimteni. Bet pie daža kā pie Odiseja vēl varbūt sirmā vecumā izpildījās dievu vēstneša vārdi (Odiseja V, 113 - 115):

L i t e r a t ū r a: L. Adamoviča Kārlis Milenbahs, Jaunā Latvija 1918, 3, 167. - Tā paša: Kārlis Mīlenbahs. Latviešu zinātnieka izglītības gaita, dzīve un mūža darbs, Rīgā 1927. - E. Bleses K. M. 10 gadu nāves dienas piemiņai, Latvju Grāmata 1926, 3. un 4. burtn., 161 - 166 un 252 - 258.