Teodors Zeiferts

Latviešu rakstniecības vēsture

Domas par latviešu rakstniecības vēsturi mani nodarbināja sen. Tiešai interesei par šo priekšmetu pievienojās ārēja vajadzība. Lai iepazītos ar latviešu rakstniecības attīstību, trūka visnepieciešamāko līdzekļu. Līdz pagājušā gadu simteņa beigām iznākušās latviešu rakstniecības vēstures bija pārāk nepilnīgas; no rakstu pieminekļiem, kas pa lielai daļai izkaisīti pa periodiskiem izdevumiem, citi maz eksemplāros noslēpti bibliotēkās, bija plašāk pieejami tikai daži. Lai ar tiem tuvāk iepazītos, tie bija uzmeklējami un kopā savācami. Šiem priekšdarbiem nododoties, radās manis sastādītā Latviešu rakstniecības hrestomātija, kas iznāca no 1905. līdz 1907. gadam.

Pa tam, latviešu valodai arī mācības iestādēs kādas tiesības iegūstot, prasības pēc līdzekļa iepazīties ar latviešu rakstniecību pastāvīgi pieauga. Radās arī dažas pilnīgākas latviešu rakstniecības vēstures. Iepazīšanās ar latviešu rakstniecību nu bija turpināma plašākos apmēros, uz ko man deva vēl sevišķu iemeslu mana darbība šai priekšmetā dažādos kursos un iestādēs. Lasīju par latviešu rakstniecību 1909. un 1910. g. latviešu skolotāju kursos, no 1909. g. Dubura dramatiskos kursos; pasniedzu pēdējos kara gados un vēlāk latviešu rakstniecības vēsturi Cēsu reālskolas un meiteņu ģimnāzijas augstākās klasēs; pēc tam nodarbojos par latviešu valodas un literatūras lektoru Latvijas augstskolā un vidusskolu skolotāju kursos. Ilgi krātā viela še bija paplašināma, pārbaudāma, pārveidojama. Latvijai patstāvību iegūstot, krita pēdējās važas, kas šā vai tā agrāk saistīja rokas, darbojoties pie latviešu literatūras. Tādā kārtā radās tagad izdodamā Latviešu rakstniecības vēsture.

Dažādi iemesli novilcināja vēstures klajā laišanu. Vispirms nāca vienmēr klāt jauni materiāli, pat jaunatrasti literatūras pieminekļi. Daži jautājumi prasīja noskaidrojuma. Bija še ņemami vērā arī citās tautās klajā celtie rakstniecības pētījumi nevien aiz tā iemesla, ka tie met gaismu arī uz latviešu rakstniecību, bet vēl tāpēc, ka daži no tiem ievēro tieši latviešu rakstniecības, sevišķi burtniecības, darbus. Pie nokavēšanās iemesliem tālāk pieder nevaļa un pēdējo gadu straujie notikumi, kas nebija labvēlīgi mierīgam garīgam darbam.

Vēsturi iespiedumam nogatavojot, bija jāatzīst, ka nav iespējams sniegt galīgi noslēgtu darbu ne pēc vielas, ne pēc iztirzājuma. Dienu pa dienai parādās par literatūru jauni pētījumi un atzinumi, ierosinādami jautājumus, kuru atrisināšana pieder nākotnei. Vielas un iztirzājuma apmērs prasa norobežojuma vēl arī tādēļ, lai neceltos pārāk lielas grūtības, grāmatu izdodot un lietojot. Vispirms bija paturama acīs latviešu dzīvā rakstniecība, tiklab vecā, kā jaunā. Aiz šī iemesla vecajai grāmatniecībai bija ierādāmas samērā šauras robežas, līdz ar literatūrvēsturiskiem faktiem īsi atzīmējot tās sakarus ar pasaules literatūru un latviešu labā izvirzītiem centieniem. Šīs grāmatniecības laikmetā patiesi dzīvā rakstniecība, kas mīt un veidojas tautas gara, ir vienmēr burtniecība, tautas dzeja. Pēdējās, mūsu nacionālās literatūras pamata, noskaidrojumam, kaut arī ne izsmeļošam, bija atvēlamas plašākas telpas, tāpat tam, kas atver ieskatu latviešu dziļākos pārdzīvojumos un īpatnībā.

Lai grāmata būtu parocīgāka, tiešas un sīkas avotu atzīmes iemetinātas tikai vietām, norādot katras nodaļas beigās uz attiecīgo literatūru.

Pateicībā _pieminu tos, kas mani šai darbā atbalstījuši. Daži no viņiem, kas pašā darba sākumā man nav lieguši padomu, nav vairs dzīvo vidū: A. Bīlenšteins, Brīvzemnieks, Mīlenbahs. Materiālus un norādījumus man snieguši profesori J. Endzelīns, P. Šmits, J. Plāķis, L. Arbuzovs, docents E. Blese, rakstnieks A. Švābe, bibliotekāri J. Misiņš, N. Bušs, Latvijas muzeja pārzinis M. Siliņš u.c. Visiem sirsnīgs paldies! Daudz pateicības jūtos parādā izdevuma vistuvākajiem dalībniekiem - grāmatapgādnim A. Gulbim un māksliniekam A. Prandem par nesavtīgām rūpēm dot grāmatai piemērotu ietērpu un izgreznojumu.

Godbijībā pieminu tos, kas, nereti sevi ziedodami un nepazīdami palikdami, darinājuši lielo darbu, latviešu rakstniecību, kuru še esmu mēģinājis aplūkot. Šī mēģinājuma trūkumi nedursies tik pārāk acīs, ja tā būs nojaušams kaut kas no tās mīlestības, kas autoru gadiem pie apskatītā priekšmeta saistījuši. Ielūkoties gara darbos, kas Latvijai likuši pamatu jau priekš gadu simteņiem un to pastāvīgi stiprinājuši, varētu justies skubināti ne tikai tie, kas sēž uz skolas vai klausītavas soliem.

Rīgā, 1922. gada ziedonī.

T. Z e i f e r t s